Darbā mēdz būt arī interesanti:

• Viņa teica Kāpēc jūs esat tik dīvaini? un skumji šūpoja galvu.


• Viņas māte esot teikusi Tādā pārgājienā dosies vai nu ar kādu astoņpadsmitgadīgu, vai nu ar Lindu. Laikam neesmu viņas mātei stāstījusi anekdoti par kaķīti kurš šņāca kā saplīsusi riepa, tad viņa gan tā neteiktu.


• Sapņu tulks nosprieda, ka es kritīšot kaunā, jo atklāsies mana nevainība kādā nodarījumā, bet viņa esot neveiksmīgi iekūlusies mīlestībā, kur viņu sagaida lielas izbailes.


• Kā sūdu piemin, tā sūds atnāk!


• Katru reizi, kad skaitu kasi, sanāk cits skaitlis.


• Ēst ir labi!


• Klotilde aizgāja no darba, vairs nav jābaidās par savu paiku ledusskapī un nav jāšausminās par viņas bikšu krāsu.


• Jums nepatīk mūsu maisiņi?!


• Tā kā derētu kaut ko uzkost...


• Ls 101,80, ļoti svarīga darīšana Vācijas vēstniecībai!


• un daudz daudz visādu citādu sviestu. Un bieži vien ir siermaizītes, salātiņi un jogurts pusdienās.

Dabas muzejs uz mana rakstāmgalda, johaidī.


Ir ļaunāk, nekā šķita - es ne tikai domāju tikai tad, kad runāju, bet arī runāju tikai tad, kad klusēju.

Vēl arī šad tad uzmācas aizdomas par to, vai mani vispār var nosaukt par personu, jo vienīgais, kas mani atšķir no jebkura jūtu/baiļu/vēlmju/untumu sakopojuma, kas ikdienā nodarbojas tikai ar bezjēdzīgu informācijas uzsūkšanu, ir dīvaina humora izjūta un pārspīlēts flegmatisms (un neliela rētiņa uz ceļgala).

Ir bijuši daži pazīstami cilvēki, kuri sākuši man pievērst mazliet par daudz uzmanības. Tieši kripatiņu vairāk kā vajadzētu. Un tad sāku runāt tonnas ar sviestu, kaut vai aizvainojošu, un tad uzmanība pazūd. Vismaz beidzot pati sapratu, kas ir tas, no kā rodas tas sviests, kas tiek ārā.

Un vienmēr, kad esmu gribējusi izdzēsties, vai nu nobrūk nets, vai nu nobrūk Ciba.