Varbūt man nav uzacu, toties man ir kaut kas trīskārt krutāks... man ir čolka!

Ja klases audzinātāja man izsaka komplimentus par rotaslietu izvēli, tad tas ir drošs rādītājs, ka esmu pārspīlējusi ar puķainām krellēm.

Sajūta, ka nekur šodien vairs nav īsti jādodas, ir kļuvusi par kaut ko tik ļoti retu, ka tagad īsti nezinu, ko mājās darīt. Pirms pāris mēnešiem šāda situācija bija ikdiena, bet tagad es vairāk laika pavadu kaut kur ārpus mājām nekā mājās. Eu, bet man te patīk. Varbūt būtu laiks atsākt uzturēšanos šeit?

Onlainā nekad nav to cilvēku, ar kuriem es gribu runāt. Ja ir onlainā, tad nozūd. Vai arī es pati nozūdu. Damn. Un pāriet uz analogām sarunām ar tām personām - nu nē!

Rakstīt smagas vēstules ir smagi. Un kas tā vispār par dīvainību - kad runa sākas par kaut ko biku personiskāku nekā parasti, pāriet uz šķietami neitrālāko angļu valodu? Mana sviestainā paaudze.

Pagāja gandrīz nedēļa, bet latviešu valodas eksāmenus beidzot tomēr izlaboja. Deviņi. Lūzt ir idiotiskākais darbības vārds, kāds tikai latviešu valodā vispār ir. Nu jā, un vēl kaut kādas stulbumkļūdas. Tad jau redzēs, kā gājis angļu valodā un kā vēl ies citur.

Lapiņas ar randomīgajiem pierakstiem krājas un krājas. Kādudien būs jāsašķiro un jāpārraksta kladē. Tajās lapiņās ir viss kas, sākot ar no konteksta izrautiem dziesmu tekstu fragmentiem, beidzot ar no konteksta izrautiem sarunu fragmentiem. Kad palikšu veca jo veca, apkopošu to visu grāmatā, izdošu un pārdošu par bargu naudu!

Melot ir grūti un riebīgi, teikt patiesību - arī.

Jo lielāka netīrība, jo cmukāk:


Man garšo matē tēja.

Jūrā ir silts ūdens.

Sāp acis.