Es mācīšos rasēt. Jau gadiem to gribas.

Salasījos dažu dažādu cilvēku dažus dažādus rakstītos pārdomu tekstus un atkal pārņēma smaga nerealitātes sajūta. Kāpēc es sev liekos tik garlaicīga? Tas ir tāpat kā prātot par to, kur gan atrodas Visums.

Šodien bija pēdējā darba diena. Nav tādas eiforijas, kādu būtu gaidījusi, piemēram, pirms nedēļas - laikam jau biju sagatavojusies tam, ka vairs nebūs tur jāatgriežas. Bet tomēr sajūta ir fantastiska.

Nu, sajūta būtu fantastiska, ja vien es neslīktu savos puņķos un neklepotu plaušas ārā, un nesāpētu kakls.

Nekad neaizmirsīšu sievieti, kura manai karstasinīgākajai kolēģei teica "jūs latvieši visi esat stulbeņi, jūs visus vajadzētu izsūtīt uz Īriju," un pēc tam vēl gāja sūdzēties priekšniecībai par to, ka kolēģe esot bijusi rupja.

Hokejisti ir dīvaini un stulbi, un to teica pati hokejiste, attiecinot to uz sevi, un var pārrēkties līdz asarām, jo šis apgalvojums ir negaidīti patiess. Bet no viņas sabiedrības vienmēr var pārrēkties līdz asarām.

Gribētos braukt tūdaļ uz Goiju, bet viņa vēl nav atpakaļ Rīgā. Un es šaubos, vai tur būtu kāds, kas mani sagaidītu ar atplestām rokām.

Atkal ir tieksme depresēties, bet nav īsti iemesla. Tos kompleksus, kas lidinās apziņas virsplānā, es aiztriekšu ar akmeņiem, un tad būšu atkal mierīga.

Jau sāku pierast pie tā, ka mani sauc par lēnīgu. Tas ir kaut kas līdzīgs komplimentam, pat ja galīgi nav tā domāts. Mani vispār kaut kā raksturo, un tas jau ir kompliments pats par sevi. Laikam esmu pieticīga, aiaiai.

Ja es gulēšu uz slimības gultas ar verdošām asinīm un puņķos izmērcētiem palagiem, brauciet tomēr ciemos.

Nožēlojami patīkama sajūta ir tad, ja pasper darbā soli uz blakus nodaļu - uzreiz uzklūp ducis cilvēku ar mācību grāmatu sarakstiem un es jūtos kaut kur vajadzīga. Burvīgi.