Saruna bija briesmīga. Nepalika mierīgāk, vismaz man. Tas jautājums "kāpēc" bija reti riebīgs, un ne jau tāpēc, ka es nevarētu atbildēt, bet gan tāpēc, ka atbildei bija jābūt pašsaprotamai. Bet ja es sāktu uz tādiem jautājumiem atbildēt visu, ko domāju, tad droši vien viss būtu pavisam savādāk.

Man ir brālis un tas ir forši.

Lielais Debesu Zobrats ir špaktelēts ar krāsu, jo otiņu nevienam nekad nav, kad tās vajag. Bet es jau aizmirsu, kā tas izskatās. Vai tas griežas un groza Debesis? Vai tas spīd?

Nopirku sev lētas smaržas un atradu vecas vilnas zeķes. Tas rada tādu pareizāku sajūtu, it kā viss būtu kārtībā.

Gribas uzdot jautājumus, kuri ir pilnīgā pretrunā ar "esmu jau pieaudzis" politiku, kurai ļoti cītīgi centos pieturēties. Gribas uzdot savtīgus jautājumus, kurus nemaz nedrīkst jautāt.

Šausmīgi negribas būt vienatnē, bet tad atkal būtu jādzird jautājums "kāpēc", un tas nav tā vērts. Nu jā, es no jautājumu uzdošanas izvairos, bet viņš nē. Vai tie, kurus viņš uzdod, arī ir klasificējami kā savtīgie jautājumi?

Vajag sadzerties siltu pienu un mēģināt aizmigt. Pēc iespējas mierīgāk.

Jaunas mapītes. Lillā.

Paldies viņai. Viņām. Jauka diena un nav alerģijas.