Nemaz nezināju, ka mani mati var būt vēl taisnāki, bet friziere tos paņēma un iztaisnoja, un tagad tie ir kā ar līmeņrādi pārbaudīti un nogriezti.

Ja neattīrītu matē tēju pareizi sagatavo, tā dod galvā. Redzēju divus cilvēkus, kuri bija pamatīgi pārdzēruši jēgu. Ar tēju.

Šodien dzirdēju/piedalījos dīvainā sarunā. Pieminēju viņas kristapu magnētismu un viņa paģirainā rīta atstāstu, bet gan viņš, gan viņa ļoti veikli un nemanāmi aizšļūca no šīm tēmām. Pilnīgi apbrīnojami, man tas nekad tā neizdodas.

Ceru, ka ar tējas dzeršanu tieši šajā dienā neko neizmaitāju, jo... nu jo. Nekad nevar īsti saprast, ko cilvēki ņem ļaunā un ko ne. It īpaši ne sevišķi labi pazīstami cilvēki.

Man nesalst kājas, toties salst viss cits.

Lasījām Dadzi.

Laikam jāsameklē kērzas un plašķis, savādāk saslimšu un noslīkšu savos puņķos.

Nepanesu cilvēkus, kuriem nav redzama tumšā puse. Tik ļoti nav redzama, ka liekas, ka tādas nemaz nav. Tā vien gribas uzkliegt, pateikt kaut ko nejauku, kaut ko ļaunu, lai tikai tas cilvēks nebūtu perfekts (vismaz manās acīs uz nelielu brītiņu). Mūžīga laipnība. Šķiet, ka nemēdz būt slikta oma vai depresija. Un neaizmirsīsim neizsmeļamo intelektu, objektivitāti, informētību un visu iespējamo cilvēku labu pazīšanu. Un veiksmi. Un nekad nekļūdīšanos.

Jā, es esmu skaudīga. Ļoti.

Un ir tāda sajūta, ka tie perfektie cilvēki skatās no augšas, kaut arī tas tiem cilvēkiem notiek pilnīgi dabiski un neuzkrītoši. Un es sajūtos maziņa, melna, kroplīga, idiotiska, bezjēdzīga un ar pilnīgi kretīnisku vai vienkārši neesošu humora izjūtu.

Un uz mani parasti ir ļoti grūti skatīties no augšas.

Gribas uzbļaut atkal un atkal un atkal un atkal pilnīgi nepamatoti, vienkārši par to, ka es tāda neesmu. Kāpēc es esmu es? Kāpēc es nevarētu būt kāds cits? Kāds no perfektajiem cilvēkiem?

Bet viņa man liekas tik ļoti tuva tieši tāpēc, ka zinu - viņai ir tumšā puse. Un viņa nav perfektais labais cilvēks, viņa ir viņa pati un neviens cits.

Viņa, atšķirībā no perfektajiem cilvēkiem, ir dzirdējusi mani dziedam. Kaut nedaudz.

Bet es laikam esmu viena liela tumšā puse.

...

Mazliet padomāju un sapratu, ka esmu neaprakstāmi veiksmīga, jo ir divi cilvēki, kas šad tad ir dzirdējuši mani tiešām dziedam.

Soma un skapītis darbā smaržo pēc banānu tabakas.

Un es atkal runāju tikai par sevi.

Un domāju arī.