Ja ārā būtu silts un saulains, es labprāt paņemtu lāpstu, izraktu bedri un apraktos siltās smiltiņās.

Sajūta ir tāda, ka teorētiski man nevajadzētu varēt izrunāt pat ne vienu skaidru vārdu, bet, dīvainā kārtā, es varu pat pateikt aizsmakušu teikumu. Vai pat vairākus! Bet sāp pēc suņa.

Iepazinos ar otaku meiteni. Varbūt viņa klausīsies anekdoti par kaķīti, varbūt nē. Ar dažām stundām pļāpāšanas nepietika, lai saprastu, ko saprast.

Jaunajā skolā cilvēki ir dīvaini atsaucīgi. Un pat cilvēku blondums šeit ir savādāks.

Pirms aizbraušanas uz pārāk garo ekskursiju, aizlīmēju un atstāju uz galda aploksni, jo grasījos to nosūtīt. Tagad sēžu un spēlējos ar šķiltavām. Aploksne pilna ar dūmiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. To visu, ko es biju sarakstījusi trīs lapās, varēja pateikt trīs teikumos un trīs skatienos. Vēstules ir sarežģīta lieta.

Ne man čību, ne vilnas zeķu. Johaidī.

Uznāca perversa doma aiziet nopirkt vēl vienas kērzas, tikai tādas īsiņas īsiņas, lai nav sevišķi jāšņorē. Iegribējās pat baltas, bet pārdomāju. Nejustos pēc sevis.

Šīm šķiltavām ir lietošanas instrukcija.

Ekskursijas laikā es vairākos periodos nogulēju vairāk kā iepriekšējās divās naktīs kopā.

Ir īsās zeķes, no kurām sāp pēdas.

Ir rudeņi, no kuriem sāp kakls.

Ir dienas, kurām nav jēgas.