No savas puses esmu pilnīgi pieradusi uzmanīt galvu, lai kaut kur neietriektos, bet nejūtu, ka tuvāko 100 gadu laikā pieradīšu pie komentāriem par šo neveiksmīgo fizisko īpašību. Vienīgie, ko es puslīdz pieņemu, nesākot justies (ļoti) neērti un nevietā, ir "pazaudēju tevi pūlī" un "paslēp mani". Pieradums un pozitīvas asociācijas.
Gribu puskilogramu apelsīnu matē, lai varētu ar mierīgu prātu (un nepārtraukti kaut ko saldu negremojot) mācīties.
Vēl es gribu... ko es vēl gribu? Izdurt vēl kādus trīs caurumus tajā ausī, kur šobrīd ir pieci. Un salikt visu to vietā kārtīgus, nopietnus sudraba riņķīšus, visus vienādus, lai nebūtu kā tagad, ka katrs savādāks un duras galvā.
Vēl es gribu nopirkt blūzi, pie kuras bez jušanās kā no laukiem varētu vilkt klāt savus jaunos bikšturus.
Vēl es gribu skaisti zīmēt.
Vēl es gribu perfekti mācīties un zināt visu, ko vajag un nevajag.
Vēl es gribu mācēt diskutēt un bez liekas vārdu piemeklēšanas varēt izteikt savas domas, kurām nav noteikti jābūt racionālām un perfekti argumentētām.

Bet es nekādā gadījumā negribu, lai mani atceras kā "to garo meiteni". Tādos brīžos labprātāk neeksistētu ārpus interneta.

Tfu, salasījos to veco forumu par kuruturtodaudzo Jubileju. Šo sestdien.