Kāpēc rotaslietām un drēbēm tik ļoti pielīp atmiņas par to, kā tās ir valkātas? Ne vietas, ne cilvēki, ne krāsas, bet vairāk kaut kas līdzīgs smaržai. Viena mana kaklarota smaržo pēc mērenas vieglprātības, vecs gredzens pēc kautrības, saplēstās džinsas pēc piedzīvojumiem, kleita pēc problēmām. Tējas krūze, kas smaržo pēc sarunām. Rokassprādze, kas smaržo pēc atrunām. Matu lente, kas smaržo pēc sapņiem.

Spēlēšu vargānu, kamēr žāvājoties atdauzīšu zobus, un rīt no rīta domāšu, vai man ir temperatūra vai nav.

Man neviens neraksta. Gribu saņemt ar roku rakstītu vēstuli, bet tad laikam ir jāsāk pašai sūtīt pirmajai.