Jau kādu laiciņu solos dažādiem cilvēkiem dot ziņas par to, kā man klājas, bet slinkums un tamlīdzīgi attaisnojumi kavēja to darīt. Tātad, esmu Oksfordā, mācos Foundation Art & Design pavisam parastā koledžā, veidoju portfolio, šoziem jau pieteikšos luniversitātēm un esmu diezgan lielā sajūsmā par to, kurp virzās mana izglītība. Nu, es mācos to, ko gribu mācīties un kas man ir ļoti interesanti, nevis mocos ar to, kā nolikt vidusskolas matemātikas eksāmenu.
Nešķiroti fakti: mājeles ir šauras un divstāvīgas, griesti zemi un auto brauc pa ceļa kreiso pusi, kas jau sāk šķist normāli. Ar vārdiem "karstā šokolāde" te domā to, ko mēs saucam par kakao, kas ir ļoti kaitinoši. Ja kādam te saku, ka karstajā šokolādē ir jābūt iekšā šokolādei, tad pretī saņemu pārsteigtas sejas izteiksmes un neizpratni. Ūdens krāni ir savādi, bet tagad jau šķiet, ka tie arī ir normāli. Muzejos ieeja parasti par brīvu. Veikalos nav to marku produktu, kuri ir LV. Piens garšo pēc piena, bet nebojājas. Tautības un rases te ir kādas vien pagadās.
Šeit cilvēki ārēji ir daudz laipnāki, iekāpjot autobusā var sveicināties ar vadītāju un kāpjot ārā pateikt paldies. Small talk sit augstu vilni un kopumā ikdienišķa sazināšanās ar ļaudīm izraisa vairāk pozitīvu emociju un iespaidu nekā negatīvu, kas man šķiet neparasti. Var uzsmaidīt tāpat vien un neviens neglūnēs par to, drīzāk uzsmaidīs pretī. Nešaubos ne mirkli, ka iekšā ļaudis ir un paliek nelieši, bet vismaz uz ārpusi parasti staro labas emocijas.
Tas, ko šeit sauc par modi, man lielākoties liek vēlēties sev izskrāpēt acis ar karoti. Bet, tā kā šeit ir daudz dažādu ļaužu un katrs ģērbjas kā vēlas, tad ir arī drusku lielāks procents ar to, ko var nosaukt par ģērbšanos glīti. Varbūt sagadīšanās, bet tad, ja kāda meitene man tiešām iekrīt acīs ar glīti izskatīšanos, tā parasti ir no Āzijas. Puiši ģērbjas vairāk vai mazāk tikpat garlaicīgi kā Latvijā. Vēl viena atziņa - gandrīz vienmēr jūtos overdressed, bet nu jau pieradu, ignorēju to sajūtu un ģērbjos kā vēlos.
Tādus vārdus kā brilliant, bloody un cheers tiešām lieto. Agrāk man likās, ka tie ir kaut kas sen novecojis un aizmirsts.
Laikapstākļi ir savādāki, bet nevaru precīzi saprast un aprakstīt, kur ir starpība. Sākumā likās, ka ir sasodīti auksts un ka tie visi ļaudis, kas valkā tēkreklus, ir vienkārši jukuši, bet tagad jau pati staigāju plāni. Nav vēsi vai silti, tikai kaut kā... savādāk. Normāli. Starp citu, vēl neizskatās pēc rudens.
Pirmajā vakarā ar K pabā izdzēru divas pintes alus (kas nemaz nebija slikts) un izsecināju, ka pēc tām pintēm angliski runāju tieši tāpat kā jebkurš brits, tad izsecināju, ka briti vienkārši runā tā, it kā būtu visu laiku iedzēruši. Pēc tā vakara vairs nav problēmu ar akcentu saprašanu. Citzemnieki varbūt runā ar dažādiem savādiem akcentiem, bet parasti daudz skaidrāk nekā briti.
Šeit cilvēku vidējais garums ir mazāks, tāpēc teorētiski vairāk izceļos, bet te par to ir kaut kā vienalga. Vairāk izceļos ar nopietno un jocīgo ģērbšanos, bet par to arī ir kaut kā vienalga un ļoti mierīgi.
Sākumā savu koledžu atradu pēc geju bāriem, kas man nezināmu iemeslu dēļ ir koncentrēti tajā rajonā. Varavīksnes karogu krāsas ir viegli pamanāmas un tādēļ lielisks orientieris.
Pati pērku paiku un pati gatavoju sev ēst. Šokējoši, bet tā vietā, lai netīšām noindētos vai nomirtu badā, esmu iemācījusies vārīt auzu biezputru (mm!) un multitaskot virtuvē. Tiesa, gana bieži ir vienkārši slinkums gatavot, un cenšos iztikt bez fast food, tāpēc biksēs sācis vajadzēt valkāt jostu. Bet nekas, es to lieliski kompensēju ar šokolādi. Un nē, es neaizmirstu par zaļumiem, esiet bez raizēm. Tiesa, kopš atbraukšanas neesmu ēdusi kartupeļus, jo baisi negribas stiept tos no veikala (nu, vēl man ir attaisnojums, ka šeit veikalos apmaldos ļoti bieži), un man gribas ēst kartupeļus. Tupeņi, es rīt jūs atradīšu, nopirkšu, aizstiepšu mājās un izvārīšu! Rrr~!
Man nav spīdoša ekonomiskā situācija (lai neteiktu, ka ir ļoti sūdīgi), tāpēc meklēju darbu. Gan atradīšu.
Bildes? Lielākoties slinkums staipīt līdzi fotoaparātu, bet dažas ir. Še.
Starp citu, te ir augi un putni, kādus nekad agrāk neesmu redzējusi. Un diezgan zaļš kopumā. Pa ceļam uz lidostu un Londonu no autobusa lauku ainavas izskatījās ļoti skaistas - sakoptas, ļoti zaļas un neplakanas.
Kaut kad nobildēšu arī ko pārskatāmāku un arī ko ne gluži no centra, bet nav nemaz tā ļoti interesanti. Jau pierasts.
Un kā citādi? Būtu depresīvi kā parasti, bet K puisis no viņas izšķīrās un tāpēc lielākoties vienkārši jūtos kā slikta draudzene, jo nevaru neko gudru pateikt. Nepaliek daudz laika pašai depresēties. Un esmu tikpat nesociāla kā vienmēr, tāpēc man ir daudz jaunu paziņu, bet nav jaunu draugu. Ir grūtības redzēt jebko pozitīvu, bet tieši tāpat būtu, ja atrastos jebkur citur. Gan no tā izaugšu. Pietrūkst visādu jauku ļautiņu, bet nevaru nekādi saprast, cik īsti ilgi te esmu bijusi. Brīžiem šķiet, ka joprojām esmu nupat atbraukusi un visus vēl tikai aizvakar redzēju, bet lielākoties liekas, ka vienmēr ir bijis tā kā ir tagad. Ka vienmēr esmu bijusi te.
Droši brauciet ciemos, man ir rezerves sega un dzīvojamajā istabā ir brīvs dīvāns. Nešaubos, ka mājasbiedri neiebildīs. Priecāšos redzēt.
Un ziniet ko? Man nepietrūkst ne rupjmaizes, ne kefīra. Un tos, tāpat kā Kāruma biezpiena sieriņus, var nopirkt Baltijas paikas veikalā. Saņemiet.
