Nez kas ir ar to sliežu posmu. Skaidri atceros, ka iepriekšējoreiz, kad redzēju tramvaja sabrauktu cilvēku, tas bija tieši pie tās pašas mājas, tur ir "laimētava", tādēļ viegli iegaumēt. Varbūt tā ir likumsakarība? Kāds "laimētavā" pakāsa daudz naudas, devās prom un neiedomājās skatīties uz sliedēm? Vēl zinu, ka, kad biju mazāka, braucot ar tā maršruta tramvaju, vienmēr stāvēju pie vadītāja kabīnes un laika kavēšanas nolūkos skatījos, ar kādu ātrumu tramvajs kur brauc. Un tieši tur tas brauc visātrāk, dažreiz ar 50km/h, kas priekš lielas dzelzs lietas nav joka lieta. Varbūt to bija izpētījis arī kāds no tiem, kas tur pakļuvis apakšā?

Tie orgāni droši vien bija vēl silti, kad gāju garām.

Tā arī pēc pāris nedēļām nav skaidrs, vai esmu pieradusi pie īsākiem matiem vai nē. Neveseli un gari ir viena lieta, bet ar tiem īsajiem ir trīsreiz sarežģītāk tikt galā, jo tie saguļas pa nakti un tad stāv gaisā, tie nekrīt kā vajag, lien mutē un degunā tikko kā uzpūs vējš, un, dies' pasarg, tos neizķemmēt ik pēc pāris stundām. Ar garajiem matiem bija vienkārši, tos varēja ķemmēt ik pēc pāris dienām, un tie tāpat vienkārši sakrita taisni un izskatījās okei, jo tiem bija uz leju velkošs svars.

Šovakar jācepj kūka vai cepumi, jo šodien ir tāda diena, kurā ir jācepj kūka vai cepumi.

Ā, un ar īsākiem matiem ir vieglāk izskatīties badass, man liekas. No otras puses, šī frizūra vienkārši izskatās pēc pāris gadus negriezta, pāri pleciem atauguša ezīša.

Ik pa laikam tirpst kreisajai rokai zeltnesis un labajai zeltnesis un mazais pirkstiņš, neatkarīgi no tā vai sēžu, vai stāvu, vai guļu.

Man ir aizdomas, ka vakardienas opera man no smadzenēm ir izsitusi pēdējo spēju argumentēt, kāpēc es kur lieku komatus.

Galda spēļu vakarus skolā turpmāk noteikti mēģināšu apmeklēt. Tēja, cepumi, cirks, domino un prāta mežģīšanas rotaļlietas ir vienāds ar jauki.