Paskrollēju pārmaiņas pēc latest posts, paskrollēju pati savus (pārsvarā slēgtos) ierakstus, redzēju kopīgu un redzēju atšķirīgu. Kāds grib pārtraukt būt iemīlējies, es kādreiz arī tāpat. Kāds ir totāls lohs, es dažreiz arī. Kāds pieraksta sapņus, es šad un tad arī (mans favorīts ir un tad es biju viesis kāzās, un man bija vientuļi, un tad es biju jaunlaulātais pāris.) Nav grūti būt vidējam cibiņam pat iepostojot kaut ko tikai dažas reizes gadā. Bet te vēl kaut kā trūkst. Varbūt apjoma? Biežuma? Puse latest ierakstu gluži labi ietilptu tviterī, bet tviterī man gribas rakstīt kaut ko interesantu, ne tā kā šeit.

Man toreiz izdevās beigt būt iemīlējus.. iemīlējušamies? Un tas ir ļoti labi, jo es ar savu mīlestību vienkārši bāzos virsū kā mājaslapa ar izlecošām seksīgas čikses tavā rajonā reklāmām, kad vienkārši gribi palasīt rakstus par apavu nodilumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tagad es vienkārši mīlu ko un cik gribu. Ok, tas galīgi nebija precīzi, es gribot negribot turpinu mīlēt visus, ko kādreiz esmu mīlējusi (izņemot to vienu īpašo sniegpārsliņu, protams) un man tas liekas tik normāli un dabīgi, bet nevaru ne ar vienu par to runāt, jo liekas, ka vienkārši izklausīšos ar vaļīgiem standartiem. Tas ir, parasti to, ka var mīlēt vairāk kā vienu cilvēku, dzird tikai no vecākiem, kam nupat ir piedzimis otrais bērns, un tamlīdzīgi. (Speciāli meklējot ir cita lieta.) Tas, ka es ar šiem mīlētajiem cilvēkiem negribu būt attiecībās vai bieži vien pat viņus satikt, ir cits jautājums :D Bet ir ļoti patīkami, ka esmu savā sirdī savākusi tādu ekskluzīvu klubiņu ar fantastiskiem cilvēkiem, kas spīd ar savu esamību un mani saprot pat tad, ja intervāli starp sazināšanos ilgst gadiem. Nesen bija jauka saruna ar vienu old flame, kas beidzās ar and know that I will always love you, you know what I mean un es tiešām zinu, un tas ir burvīgi, ka smadzeņu aizkulisēs vienmēr ir apziņa, ka kāds kaut kur mani mīl. Nezinu, kur ir atšķirība starp cilvēkiem, par kuriem esmu pilnīgi droša, ka pat pēc gadiem ilgas nesazināšanās viņi joprojām mani mīl vai vienkārši būs priecīgi dzirdēt, un cilvēkiem, par kuriem pat pēc ilgstošas, intensīvas komunikācijas neesmu droša, vai ir vispār kāda abpusēja saikne vai nav. Tā kā nedrošība ir mana prāta defaultais stāvoklis, tad varētu padomāt, ka nedroši jutīšos arī/īpaši par cilvēkiem, bet ir šie daži maģiskie sakari. Kā gaismas punkti tumšā kartē. Es ceru, ka šie cilvēki zina, ka es viņus kaut kur tālu vai netālu esot mīlu. Varbūt jāpārliecinās. Bet varbūt man ir slinkums! (And that right there is why I'm single :D)

Tas bija ieraksts par parādību, kas manā dzīvē ir normāla, bet man ir aizdomas, ka īstam normālam cilvēkam varētu izklausīties mazliet savāda, jo mīlēt ir atļauts tikai vienu cilvēku. Man ir vēl daudz, ko teikt par lietām, kas ir man sākušas likties normālas, par cilvēkiem, par sava ķermeņa apdzīvošanu, par spītību, par nagu lakām, par visādām mazām veiksmītēm, par sliktiem sapņiem, par mākslu, par dzīvi, visumu un visu, bet vienai dienai pietiek ar šo.