nesen tomēr nācās izsecināt, ka, lai gan viss sliktais ir pagājis un pazudis no dzīves kā pērno gadu iedegums, galvā šis un tas ir ieaudzis uz ilgu laiku. atliek tikai netīšām uzklīst kādam trigerim negaidītā vietā un tas slēptais sliktais ir viss, viss. tas mutuļo un nelāgi ož. un, kad tas ir pārgājis un rokas vairs netrīc, bet nav vēl aizmirsies, ir tādas dusmas. uz sevi, jo neklausīju mammu, uz citiem, kas bija tik iecietīgi/vienaldzīgi, bet galvenokārt tomēr uz sevi. es izaugšu par tādu histērisku tanti, kas vienmēr zinās, kā ir labāk jādara, un jauksies citu dzīvēs, bet pati neko nedarīs.