toreiz negaidīti sliktu iespaidu atstāja kritiskās domāšanas pasniedzēja Arta Sveces raksts par šo jautājumu. tas beidzās šādi:

Vai Radzobes izteikums par to, ka skatītājiem nevajag apmeklēt izrādi, bija bezatbildīgs? Es nevaru noteikti apgalvot, ka tas bija nepamatots, es neesmu redzējis izrādi. Es arī neteiktu, ka tas bija tik patvaļīgs, ka kritiķes izteikumus nevarētu uzskatīt par uzticamiem. Tomēr būtu interesanti pajautāt Radzobes kundzei, vai viņa nešaubās par sava vērtējuma pareizumu. Un, ja viņa atbildētu: “Nē, nešaubos,” es teiktu, ka šeit ir problēma.

pirmkārt, Radzobe ir teātra lietpratēja, bet Sveces lietpratība teātra jomā nekur nav atrunāta, un tam ir nozīme, jo lietpratību var pārbaudīt citi lietpratēji, bet cilvēki no malas var tikai pateikt vai piekrīt un vai mākslas darbs atbilst savai gaumei. viena no neformālās loģikas pamata kļūdu kategorijām ir ‘atsauce uz [nepamatotu] autoritāti’, tāpēc šāda būtībā augstprātība no kritiskās domāšanas pasniedzēja gan toreiz, gan tagad griežas ausīs.

otrkārt, kritiķa loma ir veikt lietpratīgus spriedumus, tai skaitā noraidošus. sašutums par to, ka kritiķis dara savu darbu, ir dziļi stupīds.

runājot tieši par to, cik godīgi vai negodīgi ir būt noraidošam pret citu darba augļiem, ir jāņem vērā kritiķa atbildība arī pret skatītājiem un pret kritizēto mākslas veidu kopumā. cilvēku laiks ir ierobežots un recenzijas ir veids kā to ieguldīt vērtīgāk, tāpēc izskaistinātas atsauksmes pieviļ skatītāju uzticību. nepelnīti augsts vērtējums ir arī negodīgs pret labākiem darbiem, kas būtu pelnījuši salīdzinoši augstāku vērtējumu.

Sveces tēlainā pirksta kratīšana Radzobei man radīja vilšanos. mācība no šī atgadījuma ir, ka arī zinoši cilvēki nestāv pāri domāšanas nosliecēm un nevar nebūt vērīgi