| dzīvas domas |
Jan. 13th, 2020|01:31 pm |
banalitāte, skolnieciskums, 'krindžs' un 'bēbisms' ir nepārliecinošas domu gaitas pazīmes, un es varētu saspringt un tēlaini saķemmēties un uzsiet bantīti, bet mans ērtais attaisnojums ir uzsvars uz dzīvu domu gaitu pār stingu.
dienas kārtībā pirmajam jautājumam būtu jābūt domāšanas staigājošo miroņu ielenkumam un tikai pēc tam domu un valodas kosmētikai. varētu apvienot abas lietas un izteikties pievilcīgāk, bet es labāk saspringstu, lai samazinātu savu augošo lasāmā sarakstu vai pierakstītu vēl kaut ko. mazliet piespiežoties, nekoptā valodā pat var saskatīt priekšrocību kā mazāk tēlotā
laiks domāt par lietām būtībā ir sperts ārpus mākslīgi šauriem rāmjiem. Bilam Hiksam bija joks par to, ka apkalpotāja jautāja nevis ko, bet kāpēc viņš lasa, un šāds domas strāvojums sabiedrībā drīzāk ir mākslīgi varena straume. tas izpaužas, piemēram, humanitārās izglītības noniecināšanā un uzsvarā uz arodizglītību, neņemot vērā pašpilnveidi.
plašāk pieejamai domāšanai ir atvēlēts būt rīgas laikos, kur var salīdzinoši stīvi apsveikt viens otru par priekšrocību būt koptam erudītam ar sarežģītu iekšējo pasauli. nopietnākai domāšanai ir atvēlēti lietpratēju izdevumi, ko nelietpratēju sabiedrība var viegli neņemt vērā. visplašāk pieejamais domāšanas aizstājējs ir komentariāta (žurnālistu u.c.) veikums, bet tas nedarbojas bez dziļāka seguma
vienkārši lasīt un prātot prasa paskaidrojumu: vai tas ir tavs darbs, vai tu par to saņemsi atzīmi? iekšējais dzinulis nav līdz galam pieņemams paskaidrojums; tā pat ir novirze, ja savs iekšējais dzinulis ir zudis un atlikusi tikai alga un atzinības, un pret novirzēm ir vēršams kauns vai represijas
noteiktām domām var pienākt īstais laiks; piemēram, kā sāpes rosina domāt par cēloņiem. kādreiz bija laiks domāt par ģenētiku, tāpēc Mendelis tikai bija pirmais un par to neatkarīgi domāja citi; bija laiks domāt par darvinismu, tāpēc par to neatkarīgi domāja Darvins un Voless, utt. 2008. gads bija lieks iemesls domāt par neoliberālās pasaules kārtības domāšanas seguma dziļajiem iztrūkumiem, bet šo domāšanu atliek nedzīvi domas ielikteņi
visi iepriekšējie ieraksti būtībā mēģina apskatīt kādu atsevišķu mākslīgi plašā apritē uzturētu domu: pieklājības politika jeb vārda brīvības pūrisms, kas patiesībā veicina aprobežotību; turbokapitālisms; antikapitālisma bubulis; īpašo un vispārējo interešu sadursmes noliegums, u.c.
ja es varētu sasist knipi un iedvest vienu priekšstatu visiem, tas būtu tikai nostādīt domu gaitas jautājumu priekšplānā. noteiktas norādes (zinātniskais skepticisms, kritiskā domāšana, utt.) ir atkarīgas no mainīgiem apstākļiem, bet norāžu kā tādu nozīme ir nemainīga, tāpēc šī doma ir patiesais dzīvības avots, jo dzīvības būtība ir spēja pielāgoties
es apzinos, ka paužu krindžīgu patosu, un tas liek sarauties, bet nievas par to vienalga var tikai vairāk paust kaut ko par citiem. tā vai citādi, ir laiks runāt par to, kādā mērā sabiedrība virzās pāri kraujai, un cik ļoti jau šis laiks ir nokavēts. laiks mācīties, savukārt, nevar būt nokavēts, un pārliecība par to atsver neērto sajūtu, ka izteiksmes veids neatbilst brieduma priekšrakstiem. vismaz es neko neteicu par fēniksiem (putniem) |
|