pirms kāda laika pēc parīzes teraktiem izlasīju vienas klab.lv dalībnieces dienasgrāmatā, ka viņai tagad ir bail
es gribētu parunāt par baiļu dabu

jūs domājiet, ka man nebija bail, kad es pirmoreiz pieskāros sievietes krūtīm? bija. ļoti. tikai mūs abus zavoģīja ne jau manas bailes, bet uzdrīkstēšanās vai tupa drosme to darīt.
un viss mūsu pasaulēs kļuva labāk - dēļ drosmes, nevis dēļ bailēm.

jau ilgāku laiku cenšos iedolbīt pārējo galvās, ka viss ļaunums pasaulē ir, pirmkārt, dēļ bailēm, otrkārt, dēļ muļķības. visādi teroristi hujeroristi arī rīkojas dēļ bailēm, ka viņu tuksnesis ir baigi vajadzīgs kādam, nu un no grāmatām jaunibā ir lasījuši tikai korānu, kuru pēc tam ir paskaidrojis vietējais ajatolla. gribi būt kā viņi? tas ir vienkārši, sāc baidīties no monstriem zem gultas. pieņem lēmumus baiļu iespaidā. gribi labāku pasauli - aizmirsti par bailēm un seko tikai savai augstākajai idejai. līdz galam. atpakaļceļa nav un nebūs, markss saka, ka netic viena cilvēka iespaidam uz pasauli, es tam ļoti dziļi ticu, visa mana ticība, kas klerikālā pasaulē būtu paredzēta dievam, ir man apkārtējos cilvēkos, alksnī, rasbainiekā, capičā, dienasgāmatā, tējā, es varu tā bliezt bezgalīgi.

pasaule kļūs labāka tikai dēļ jūsu drosmes. un sliktāka dēļ jūsu bailēm.