Magnesia

Kas notiek ar pasauli?
Pirms kādas nedēļas draudzene Teikā pie lielveikala stāvvietā ieraudzīja noparkotu .... zirgu!!! 3 dienas tur stāvējis. Ja apsargs nebūtu pircis burkānus, tad droši vien arī būtu pilnīgi neēdis. Purns pamatīgi noskrāpēts, nagi sajāti pamatīgi.
Mēs savācām to zirdziņu un atvedām uz stalli. Saimniece dabūta rokās. Sazvanīta. Pilnīgi bezatbildīga. Krieviete. Pilnīgi nezina neko par zirgiem, nezina, kas ir apauši, ne ko. Nopirkusi zirgu (viegla biznesa, vieglas naudas tīkotāja), lai vadātu cilvēkus pa Rīgu ratos.

Kuriozs. Staļļa vadītāja sazvanīja viņu uzreiz un gribēja vienoties par laiku, kad viņa var ierasties un par visu izrunāt. Zirga saimniece teica, ka "oi, ļoti vēlu, ļoti vēlu". Staļļa saimniece, smejoties, lūdza neierasties naktī.
- "nu labi, tad nākamajā dienā agri no rīta. Vai būs kāds stallī?".
- "jā, protams, esmu stallī jau no agra rīta, sākot ar plkst. 6. Cikos tieši Jūs varat ierasties?"
- "nu tā, ap plkst 12iem".
:)

Pagūglēts par viņu internetā un atrasts, ka tā ir kāzu rīkotāja, kura mēdz paņemt naudu un pazust. Tas jau daudz ko pasaka. Pati braukā dārgā auto. Neieradās norunātajā dienā, bet, kad ieradās, tad viņai neuztrauca nekas cits, kā vien tas, lai iemācām zirgam iet treilerī (zirgs ārdījās pa treileri, kad vedām uz stalli, nezinu, kā viņš tika uz Rīgu aizgādāts), lai var vadāt uz Rīgu strādāt.

Cilvēks domā, ka zirgs ir kā auto - ielej vienreiz pa nedēļu degvielu, noparko stāvvietā un viss. Bet pat mašīnai apkope jātaisa un uz servisu jāved. Tāpat zirgam ir vetārsts un kalējs nepieciešami, un regulāra barošana.
Pa vasaru zirdziņu turēsim mūsu stallī, pēc tam skatīsies...

Esmu atkal dzimtenē. 2 dienas patusēju vēl Zviedrijā pie Agnijas, bet nu jau klimatizējos Latvijai. Laika zona laikam jau ir akceptēta manā ķermenī.

7 mēneši pa Āziju, 3 pa Eiropu. Jā, vajadzēja pārtraukumu no ceļošanas. Nav vairs slāpju pēc vietu iepazīšanas. DA Āzijā vienīgi pietrūka mazliet mijiedarbība ar vietējiem. Citādi - iespaidu dikti daudz.
Kāds man pat ieteica, lai rakstu blogu un pelnu ar to naudu. Nezinu. Nezinu pat, vai turpināšu cibā rakstīt. Jāpadomā. Tas paņem daudz laika, bet nezinu, cik man daudz viņa būs.

Vēl aklimatizējos, jūtos kā aliens. Te ir citas enerģijas, cits ritms. Jāpierod. Bet daba mani sveicina - i zirgi, i kumeliņš, i stārķis joprojām droši lidinās gar logiem, i stirnas, i citi zvēri. Džungļos bija jauki, bet Latvijas mežu un pļavu smarža un skaņas? mmm. Šis tas pamainījies. Grieze iemetusies pie mājām. Šur tur izcirsts - mazliet gan labi, tur bija tāds krūmaims, tomēr ceru, ka vairs necirtīs. Šur tur aizaudzis ar pamatīgu krūmu biezokni - kur agrāk visa mala bija pilna ar kazenājiem, tur tagad krūmi. Kazenes izstumtas. Kazenes pietrūks :( Ceru vien, ka tie krūmi dos kādus augļus, nevis tikai kukaiņus. :D Un ceru, ka zemeņu lauki vēl vietā. :)

Strutenes daudz saaugušas. Atceros, ka tās palīdzēja man sensenos laikos atbrīvoties no kārpām, kuras dabūju Rīgā no pagalma kaķiem. :D Bet tām ir arī citas funkcijas. Palēnina pulsu, kas man der (Āzijā atklāju, ka man ir tendence uz paātrinātu pulsu pie pilnīgas NEslodzes, kas laikam ir izskaidrojums tam, kāpēc man gari gabali nav tuvi fiziskās nodarbībās), tomēr pazemina asinsspiedienu, kas man nav labi, jo tāpat ar tendenci uz pazeminātu.

Mani jau rauj iekšā darbos, bet mājās arī čupa darāmā.
Jāiet samistrot kaut ko virtuvē iekļaujot atvestās garšvielas. :)

Tā nu viss. Man domāt, esmu visu iepakojusi. Ko neiepakoju - to nopirkšu tur.

Apgriezu nagus pa maksimumam.

Nu cibā nez kā sanāks ar rakstīšanu, īpaši, ja man Eiropa nav sarakstīta (precīzi 1 mēnesis nav sarakstīts)

Indija: gaidi mani. Svētdien naktī. :D

Nu piektdienas pirts arī bija forša un pirmdienas, semināra dienas, vakara noslēgums ar inventāra detaļu sapirkšanu ceļošanai un pēcāku boulinga spēli arī bija vispirms lietderīgi un pēc tam forši. Šoreiz kaut kā sūdīgi gan izpildījos. Norakstīju uz nogurumu un gulētām 4 stundām, un uz dienu pavadītu dzestrā gaisā ar aktīviem elementiem. Parasti labāk sanāk iemest ar to mākslīgo kokosriekstu.

Visādi interesanti cilvēki man atsaucas Indijas sakarā. izdevās pārsteigt vienu indieti ar savām minimālajām vēdiskajām zināšanām. :D

Raians beidzot parādījās un atbildēja uz 2 vēstulēm. :D Tas ir viens foršs cilvēciņš, atklāts, patiess un tā, bet pilnīgi disorganizēts. :D Tomēr mīlu viņu tādu, kāds viņš ir. :)

Stulbais airBaltic ar 8kg rokas bagāžu. Nu man it kā ielien tajos, bet es jau nezinu. varbūt tie Krista bagāžas svari reāli melo. Tkko no draudzenes uzzināju arī, ka airBaltics drāž par katru gramu. Būs jāsavelk viss mugurā, jāietinās guļammaisā visādam gadījumam. utt. :D Viņa teica, ka tie, kas lidojot uz Āziju uz ilgu laiku, nespēj iekļauties 8 kg. Es esmu izņēmums. :D Pati brīnos. Nezinu, ko vēl lai ieliek :D labi, labi, patiesībā, lādētāji vēl nav iekrāmēti, paika lidojumiem utt.

Pirms pāris stundām uzzināju, ka Uzbekistānas aviokompānija ir vēl trakāka par airBaltic. max 5 kg. Kas viņi galīgi afigeļi??? Viss tik uz to, lai no mums naudu kāstu par nododamo bagāžu... Uz ilgu ceļojumu 5 kg iekļauties jau ir par daudz!!! 6 kg jau - bez lādētājiem un paikas (jo par brīvu jau nebaros).

Cik labi, ka man ir draugs, kas strādā airBaltic - šobrīd vēl varēja nomuhļīt. Kad stāsies spēkā kkāds dokuments, vairs nevarēs. Paldies viņai.

Tagad man ir nododamā bagāža - risks, ka var pazaudēt, bet es paļaujos, ka man viss būs ok. :)

Nomainīju bikšu staru striķīšus pret gumijām. 1 metrs, izrādās, knapi pietika. Striķīšus sasēju kopā un pielietoju kā auduma maciņa striķīti kaklā pakāršanai. Patiesībā tas ir saulesbriļļu auduma "maciņš", kurš ir perfektā izmērā, lai tur glabātu banknotes. :D Cerams vienīgi, ka rūpijas nav nenormāli oversized. :D

Bēda: izrādās, tūrisma vīzu pagarināt nevar. Bāc! nu, kāpēc??? Ir variants apprecēties 2 mēnešu laikā - tad var. :D Tas mani galīgi neiepriecina - nu negribu es tur iespringt par to, bet neko darīt. Kas izdarīts - izdarīts. Eeeh

Iečekots onlainiski ir, par to arī miers, boarding pass arī varot neprintēt - pofig.

Vēl mazliet mahinācijas ar pastu jāpaveic. Šodien nesanāca. Gan jau rīt. Rīt vēl arī nauda jāizņem un jāsamaina. uh... Daļu var paveikt tepat, novadā.

Paralēli vēl aktīva pļāpāšana ar to pašu draudzeni. Laiku noēd, bet draugiem palīdzēt vajag, ja ir tāda iespēja. Cik labi, ka ir tādi draugi.

eeeh...

Kad vēl cēloju, saņēmu atskaitē uz mobilo ziņu, ka pienāics uzaicinājums uz bezmaksas semināru, kas man ļoti interesē. Mācīšanās caur pieredzi. Nolēmu - tikko kā tikšu pie neta, pietiekšos. Kad pieteicos, saņēmu ziņu, ka 50 vietas ir aizpidlītas. Pieteicos rezervistos. Nu nekas- būs-būs, nebūs-nebūs.

Pēc laika tomēr man atsūta ziņu, ka uz Semināru brīvā dabā vietu skaits klonēts. I am in!

Tika izštukots, kad un kur man būt. Jātiek līdz viesu namam Brūveri pirmdienā līdz plkst 10.
Svētdiena pie Vilnīša. Saņēmu krietnu info devu par Indiju, izštukojām, ka viņam agri jādodas uz Rīgu. Pus7 jāizbrauc. Tas nozīmē, ka man būs ~2 h laika līdz semināram. No rīta Vilnīts mani aizveda līdz Turaidai, kur biļešu centrā cerīgi spīdēja gaisma, bet apsargs nebija tik laipns un neļāva man tur tusēt, tomēr uzprasījos uz kafijas izmānīšanu no automāta. Labi, ka man ir kafejnīču cukurs somā - nebija jādzer rūgta kafija (lasi - nebija jālej ārā).

Gāju vien ārā un domāju, ja pa ceļam neatradīšu kādu siltu vietu, kur iekšā tusēt, iešu vien uz tiem Brūveriem - varbūt, ak tur tomēr var dabūt tādā tumsā un agrumā kādu dzīvu dvēseli un siltas telpas. Dzestrums pamatīgs. Turpat Turaidā nočekoju kāpņu telpas daudzstāvenēm un jā - super - ir vaļā. Iegāju tur tusēt un darīt savas lietas (līdzi laptopu mugurenē paķēru). Attapos, kad jau bija pavēls. Sāku špagot uz Krimuldu. Apzimnājos, ka visticamāk - kavēšu, bet pofig. gan jau. :D Līdz nogriezienam uz Krimuldu nočāpoju, pēc tam sāku stopēt. Pirmā mašīna "jāslīcina", bet otrais buss... ir lūzumpunkta buss un, protams, ka viņi turpat, kur es. :D Cik labi... Atradās pat vietiņa man. Un pat geišas konču dabūju - kas var būt labāks par šādu komplektu?! :D Perfekts taimings arī. Tur uzreiz tēja, vārīta uz ugunskura., piereģistrēšanās un pasākums var sākties!

Pasākums bija foršs. Mācīšanās caur pieredzi - taisni man radīts. 8 dažādas grupas, tātd - 8 dažādas tēmas. Bija forši. tai grupā, kurā gribēju būt visvairāk, nesanāca, tomēr otrā prioritāte bija arī laba. Un tā bija tāds kā pārgājiens ar orientēšanās elementiem. 9 cilv sadalīti 2 komandās.

katrai karte ar 12 kontrolpunktiem, līdz kuriem jāaiziet pa taisnu līniju, nevis līkločiem. Katram k-p-tam citāds bonus punktu skaits. papilduzdevumi padarīja iešanu jautrāku un foršāku. Visai komandai (mēs 5atā) jāvienojas, kurp ies, uz kuru k-punktu, kādā veidā. Ir gps. Leišu, kurš mūs čakarēja pa vidu, ka 2 k-punktus paņēmām bez tā. Līdzi arī paika, 5 l ūdens bačoks un aptieciņa spainītī. Sākumā ceļš cauri brikšņiem, ka gāja lēni + vēl gps niķojās +vēl bija jāpiešaujas pie viņa. Brīzīem viņš rādīja, ka jāiet taisni, bet visu laiku tā līnija šuadījās aš pa 360 grādiem, līdz ar to maldinoši. Līdzi nopakaļus gāja kontrolieri, lai pārbaudītu, vai mēs daram visu pareizi un, lai uzdotu mums uzdevumus k-p-tos.

Vēlāk sāka iet raitāk. Tomēr nezinājām, kā iet otrai komandai.
papilduzdevumi ar bija jautri. principā tie kontrolieri nedrīsktēja runāt. 1 uzdevumā visai komandai bija jāatrodas vismaz 1,5 m virs zemes. Tā nu pietuvojāmies gravai, pār kuru pārkrituši koki, uz kura visi satupām. veca sieksta, principā - nedroša sieksta. tad nu kontrolieri sāka rādīt zīmes ar uzrakstiem, tādiem kā "STOP" un "vai nevajadzētu kaut ko pamainīt?" :D Bet beigu beigās pateica, ka nevar garantēt mūsu drošību šajos apstākļos. Nobildēja mūs un fiksi metāmies nost. Viena iebruka ar kāju, jo uzkāpa uz plānākas vietas. Bet viss beidzās labi.

Vēl citur arī Māris teica, ka šitās bildes netiks publicētas. :D citādi viņiem "bumbas" piešūs. :D Cita uzdevuma izpildē tika uztaisītas šūpoles uz karstām pēdām. Mums bija 1 pusis komandā, kuram bija virve līdzi un kurš šito rajonu bija diezgan staigājis. Bija arī džentlemnis - palīdzēja visām meitenēm šķēršļus pārvarēt.

Bet viena kontrolpunkta sasniegšanai pat pārnesa 2 zeķubikšainas meitenes pāri ūdenim. Jo k-punkts bija uz salas. Pārējās - bridām basām kājām... uiiii... man bija stresiņš - jo saslimt atļauties nedrīkstu 4 dienas pirms lidošanas uz tālām zemēm.
Pēdās skudru armija rīkoja revolūciju pēc tam, bet Māris iedeva vēl papildus zeķes, ko uzvilkt uz samitrinātām zeķēm. Kartona zīmes noderēja par paklājiņiem. Nu es taču esmu salīga. Man karstā dušā salst, kur nu vēl ledainā ūdenī. brrr. (bet pēc šī bridiena ne miņas no saaukstēšanās, ne kā). Varbūt tas bija labi - norūdīja pēdas, lika asinīm kā metro dzīties pa dzīslām.

Pa lielam noslēgumā bija labs kāpiens kalna - dažām no komandas galīgi nebija viegli. Man ar to puisi ātrumā un visumā sapasēja. Pie pēdējā uzdevuma izpildīšana, komanda vienprātīgi izdomāja, ka vairāk punktus nemēģinās ņemt, jo laika nav tik daudz. Otra komanda ieradās ar 7 minūšu nokavēšanos un dabūja 7 punktus mīnusā. Līdz ar ko - mēs uzvarējām.

Ar komandu paveicās. Komandas sadalījās pilnīgi uz dullo - neviens nevienu nepazina. Sākumā bija mazliet, mazliet diskusijas un nevienprātība, bet ar laiku mēs pavisam sākām liedēties kopā, katrs uzdevums k-punktos arī liedēja mūs kopā, lomas sadalījās pilnīgi dabiski, katrs kaut ko pa savam ieguldīja, lēmumi tika pieņemti arī pilnīgi brīvi, bez domstarpībām. Vārdu sakot - beigās, kad komandas vadītāji-kontrolieri veica kopīgu mutisku kopsavilkumu, teica, ka jūtas vīlušies - nebija kašķu. :D Jo taisni tas parasti tā kā rada augsni attīstībai - parāda vājās vietas.

Bet šai gadījumā es teiktu, ka bija pa ideālo - vismaz pēc manām sajūtām, šoreiz bija mācīšanās caur prieku, ne caur ciešanu ceļu (kašķa). Tas ir pats foršākais - centos sevī mainīt to, kas parasti iet negludi. laikam izdevās. Kur jutu, tur tomēr uzspiedu uz savu viedokli un man izrādījās arī taisnība.
Beigās arī visi tā forši parunājāmies.

Labs pasākums un perfekti pavadīta diena. kamēr gājām, auksti arī nebija. Sākām salt, kad atgriezāmies "nometnē".

Nesenāka pagātne.
08.10.
Pa nedēļu apslimu. Visu cēlojuma laiku, aukstumā ar sandalēm un, kad pa nakti jau mīnusi, es 2 džemperos vien - un nekas. Atgriežos mājās un te nu ir - kakla smilšpapīru likvidēju samērā ātri ar jaunu metodi. Bet, sākumā ignorētās (kas tad tur, ka biki tek un pēc dienas svaigā un dzestrā gaisā, tas aizkrīt?) iesnas neatstājas un vienu dienu sajutos, ka varētu būt temperatūra (izmērīt jau nav, ar ko - būs jāmeklē kaut kur vecie normālie termometri). Dienu gultas režīmā (pusgultas, jo vnk nogulēt nevaru), zāļu, ar ko ātri atvieglot simptomus, nav. Bet jātiek puslīdz uz pekām, lai tiktu uz pārgājienu nedēļas nogalē. Nākamajā dienā jau labāk, bet ne līdz galam. Nesapratu, par ko es tā apslimu. Inkubācijas periods tik milzīgs pēkšņi? Līvucis teica, ka tas taču tipiski - organisms ceļojumā ir mobilizēts maksimāli, bet atgriežoties - atslābst un tad nu var iemetināties vainas.

Uz pārgājienu saziepējos doties, neskatoties uz to, ka veselība vēl nav stabila - nesēdēšu es mājās. Man būtu forši izkustēties! Bet kārtīgi tiak padomāts par to, lai būtu silti naktī.

12.-13.10.

Visi masām brauc Zelta rudeni vērot Siguldā (ja izsludināta kā TOP 1 vieta pasualē Zelta rudens vērošanai, tātad visiem tur jābrauc), mēs - uz pludmali.

Plāns ir doties pārgājienā. Tomēr, par cik nedz es, nedz mans draugs, šoferīts un ceļabiedrs A. nevar atbrīvoties ātrāk, tad izbraucam tikai pievakarē. Tā ap 17. Vēl veikals pa ceļam (a. man nācās atgādināt, kur Ādažos atrodas Rimi :d, iepriekšējā dienā mammucim prasīju, kjur atrodas pasts. :D ). Plāns ir aizbraukt līdz Tūjai (galapunkts) un ar autobusu līdz Svētciemam, no kurienes sākt soļot, lai piebiedrotos tiem pārgājējiem, kas jau no rīta no Salacgrīvas špago. Sakarā ar vēlo izbraukšanu tika nolemts ekspromtom, ka līdz Svētciemam par tālu, dosimies līdz Svētupes ietekai un tur kaut kur droši vien jau kempos biedri.

Protams, tā nebūšu es, ja nemēģināšu stopēt. Izpakojušies, lai dotos pārgājienā. Nu cik nu pārgājiens tai sestdienā - saprotam, ka tas nekas nebūs - cenšamies paspēt uz garāku vakarēšanu pie ugunskura dŗizāk. Pa ceļam jau braucām un redzu, ka skaists saulriet, uz kuru mēs nepaspēsim... :( neko darīt. Līdzi vēl liela un smaga telts, kuru sestdien A stiepa rokās.

Izgājām pa Tūjas ceļu, kādu laiku jau ejam, kad pretī brauc 2 kvadricikli. Nosaku, ka būtu kruti viņus nostopēt, ja brauktu pretējā virzienā. :D Pēc tam no pievedceļa izgriežas 2 auto. Stopēju un... apstājas. Abas. Prasu tā un tā... Bet viņi - nē, ir apmaldījušies, meklē kādas mājas, bet nevar saprast, kur meklēt. Apstājās, lai karti papētītu. A. saka, ka izskatījās pēc A. Mielava - i pēc izskata, i pēc balss. Es neesmu pārliecināta - it kā mazliet līdzīgs ir, bet sen neesmu viņu redzējusi, grūti pateikt.

Čāpojam vien tālāk. Mašīnas tur īsti nebrauc, sāk jau diezgan krēslot. Tik čāpojam. Tās 2 mašīnas turpina kustību un "Mielavs" apstājās. Ka varot aizvest vismaz līdz Tūjas ceļa beigām, līdz šosejai. Forši. Lecam tik iekšā.

Noskaidroju, ka var aizvest līdz pieturai netālu no Tūjas ceļa uz šosejas.

Pieturā notika paredzēts mini čp ar paklājiņu, kurš neturas manu somu strapēs. Es nospļāvos - pazust nepazudīs, drīzāk ātrāk vajag stopēt. A. ņēmās viņu pie savas somas stiķēt klāt. Nav tik viegli, viņam tāds jau otrais stiķējas klāt. Biju paņēmusi savu veco pārgājienu mugureni (jo jaunākajā versijā to siltāko guļammaisu iekšā nedabūt). Tur nevar īsti neko tā baigi piestiķēt bez palīglīdzekļiem.

Uzliku abus atstarotājus, jo tumšs jau riktīgi sameties, un stopēju. Laiku nevajadzētu tērēt, jo kā nekā - šoseja un auto pārsvarā lieli ātrumi. Nebija ilgi jāgaida - A tik tikko bija tik piestiķējis manu paklājiņu, kad apstājās neliels atuo ar sievieti gados divdurvju auto. Super. Autobusu pat nesagaidījām. Ļoti veiksmīgi un operatīvi sasniedzām jūru pie Vitrupes un pārgājiena biedrus, kas jau bija iekūruši ugunskuru.

Saulriets nokavēts, toties vēlāk redzējām mēnesi gāžamies jūrā ar visu atspulgu - gaiša nakts.

Neilgi tusējamies, uzslējām arī savu telti, kad redzam 2 gaismiņas ar rūcošiem motoriem mums tuvojamies. Mērķtiecīgi pie mums. Gunčam stress (jo īsti jau telšot tur nedrīkst). Izrādās, tie ir tie paši kvadricikli. teicu, ka viņi pabrauca Tūjā mums garām. Viņi teica, ka varējām viņus nostopēt. eh, vajadzēja gan. :D Prasīja, cik tālu līdz Salacgrīvai un vai varēs izbraukt pa krastu.

Forši. Paika arī bija uz urrā, sarunas, ugunskurs, laime pilnīga. Ja neskaita to, ka tāpat ļoti auksti pie ta paša ugunskura. Vējinš iepūš. Kājām svilinoši, bet bodijam auksti. Nu nekas. Gan jau.
Taču pa nakti teltī pat bija karsti.

Auksti palika atkal tad, akd no telts bija jālien laukā, dzestrā rītā. Kaklā mezgls sametās un sākās krekšķis. Gan jau būs labi. :D

Nākamajā dienā gan bija pārgājiens. Gunčam atradās liekas strapītes - telti varēja pie somas piestiprināt, sākumā pie A somas, bet pēcāk pieteicos, ka var pie manas. Tas radīja manai nastai disbalansu - vilka baigi uz aizmuguri, bet neko darīt. Pārāk traki jau nebija un 1 dienu jau var tā.

Trakāk bija ar to, ka mani pārgājienu zābīši kā parasti mocīja labo īkšķi (labi, ka ne kreiso, kurš nesen tik ataudzis beidzot), kā rezultātā staigāju tā, ka berza arī tulznu uz papēža. Nebija baigi traki, bet naga pamatne riktīgi sāp. Kaut kas tur jāizdomā. nagi it kā bija nesen pgriezti, bet varbūt jāapgriež tā pa maksimumam, lai maz neliekas.

Samērā netālu pa ceļam satikām vēl pārējos, pēdējos pārgājiena dalībniekus. 2+2+2=6. Nu meitenes izvairījās nakšņot teltī rudenī. Bet bija forši. Miljons zvaigžņu viesnīca. :)

Pa ceļam visi paņēmām vēl 1 kešu. Viegls bija.

Kamēr gājām un arī pauzēs, kamēr ieturējāmies ar ekskluzīviem ēdieniem, no iesnām un klepus, var teikt, ne miņas. Kad beidzām pārgājienu Tūjā, tad atkal sākās.

Pārgājienu beidzām ar ieturēšanos krogā. Dažiem ekstrēmi ilgi bija jāgaida uz savām paikām. man šoreiz ne īpaši garšoja, bet visiem citiem bija ok. Citreiz arī ir bijis ok.

Forša diena, saulaina, pēcāk arī saldējošais vējš bija pazudis - ka iet palika pat karsti.
Tāpēc es saku - ja iz sūdīga jušana, bet iekšā pozitīvisms, tad nav, ko bremzēt, sēdēt mājās un cerēt, ka paliks labāk no zāļu rīšanas. Nē, nu, ja man būtu augsta temperatūra, es nedotos gan, bet iesnas un biški sūdīgāka jušana mani neattur. Pēc tam man palika tik arvien labāk un labāk.

Pastāvēs, kas pārmainīsies.
Jeb kā viss mainās.

Pirms maniem ceļojumiem man ir šobrīd tāda forša sajūta, Paļaušanās, ka būšu tur, kur man jābūt. Nu cerams, ka tā arī būs.

Ar mazajām radiniecēm arī tīri feini izspēlējāmies. Mācam mazo Beāti braukt ar riteni, peldēt (jā, beidzot izdevās atklāt peldsezonu (bez hidras)), ūdens ezerā kā piens, ziedoss piens. Vēl paguvu izjāt ar agrāk nejātu zirgu vakar. Un vēl tik šodien pabeidzu izpakot mantas un sapakot somu, un iztīrīt istabu. Likumsakarīgi vai kā, bet nevarēju uz sitienu atrast, kur iegrūdu savu MP3 pleijeri. nu sūdīgi, bet neko darīt. Ceļošu bez tā.

Nu tā... nu man ir izdevies satikt zīmīgos internacionālos draugus un izrādīt vietu, kur dzīvoju, stalli, pastāstīt par visu, visu, aŗi manu ceļojumu, par cik viņi arī pa daļai no Āzijas, tad tas arī bija tā vērtīgi, apklausīt, kā viņiem gājis pa šo laiku. Un patika viņiem stallis, zirgi, mana dzīvesvieta u.c. Eh, AIESEC laiki... Super!


Nevaru saprast, vai man viss būs sapakots... Soma pustukša... Man neraksturīgi. :D Es - ko - domāju ar tukšu somu ceļot? :D Nu labi, labi, viss gluži vēl nav iekšā, pie tam, ja gribēšu ņemt līdzi to ,ko gribu, tad soma būs pilna! Nē - pat nesalīdīs, toties ceļojuma gaitā tukšosies. Paspēju nožēlot izvēli lidot uz Stokholmu... īpaši ar Ryanair. Īpaši, kad tagad vinnēju airbaltic akcijā, kur tie noteikumi maķenīt tomēr sakarīgāki. Vai kaut vai tomēr ar prāmi... Bet gan jau. Vēl jāuzlādē visi telefponi, jāpaņem visi lādētāji, baterijas :D Tehnoloģiju laikmets. Tomēr. :)

Būs jāizdomā, kur lidot laikā no augusta līdz 8. septembrim. Varbūt aizcēlot kaut kur sazin kur tālu un atpakaļ vienkārši atlidot? Cik tas ir - sazin, cik tālu? :D

tā... nu vairs nav labi... gribēju ņemt līdzi cēlojumā ziepīti, jo Fuji par lielu. Bet gribēju pārlikt 8gigabaitīgo sd karti canon ziepītī, bet šis bļauj, ka atmiņas kartes kļūda esot un karti neņem pierē. Tiesa, es pirms tam padzēsu ārā fuji bildes un noformatēju. :D ceru, ka tomēr izdosies piedabūt. :D

... Rīgas satiksme ar visu savu Urlakovu!
Zināju, ka tas nebūs uz labu, kad visi mikriņi paies zem Rīgas satiksmes "tupeles" Un tas patiešām nav uz labu. tagad nav iespējas izbraukt cauri visai Rīgai vienā piegājienā. Pie tam vecajos labajos laikos tas bija lētāk kā braukt ar RS transportu. Tagad nebusj cenas ir vienādas. Ērtums, ja nu vienīgi vienotā norēķināšanās sistēmā, bet diez vai jelkad atbalstīšu monopolu. Un RS jau sen tiecās uz monopolu ar politikas palīdzību. Roka roku mazgā. Lai man vēl kāds mēģina piežūžināt pilnas ausis ar to, cik viens otrs politiķis ir "labs"...
Monopols NEKAD nebūs uz labu patērētājam.

Jautājums zinātājiem - cik maksā šobrīd biļete sab transportā?

Šobrīd štukoju, kā dabūt ārzemju draugus no Zolitūdes līdz Juglai trešdien, lai viņiem lētāk un vienkāršāk (jo mazs ķipars līdzi) un man nesāpīgāk (pēdējais vakars pirms aizlidošanas).

Ar viņiem vispār snaāca tā, kā sanāca - viņi bija vieni no tiem, pie kuriem cerēju aizbraukt ciemos, kamēr šie Maltā. Bet viņu vairs nav Maltā, bet uz Turciju es nebraukšu (jo 1. tur jau biju, 2. tur šobrīd kaut kādi nemieri), rezultātā - šie uz LV uz nedēļu. :) Ielido 24 h pirms es izlidoju. Nu redzēs, vai izdosies satikties.

Nogurums šodien... visas maliņas sāp... pat tās, kuras negaidīju... sāpam. Kājas dažādās vietās ir pilnīgi saprotams, rokas arī saprotams, dibena un muguras pretenzijas arī saprotu. Pleciem un sprandai jau attaisnojumu grūtāk rodu, bet galva un acis - vienīgais, ka saspringums? tas zirga belziens? nogurums kā tāds? Karstums? Vai viss kopā? brrr...

Nav seja traki apdegusi, bet iesauļota ir un tā sūrstēšana aiz tā, ka nepieradusi pie saules. Un tagad man laikam vienmēr būs sejā redzams sirsniņas zīmogs. :D sirsniņa uz deguna pamatnes - katru reizi, kad iesauļošos?? vāks. :D

Esmu pagalam...nogurusi... laikam JAU iešu gulēt. Nu kopš LV, atkal paŗeju uz rīta režīmu. Bet šitik agri esmu gājusi gulēt tik reizes, ka...visādi debesu spīdekļi aptumst biežāk kā es eju gulēt tik agri. :D

laba svētdiena... ko padarīsi. no rīta aiztransportēju 2 vācietes uz Lilasti zirgu pārgājienam... Pēc tam viņas savācu un aizvedu uz lidostu, bet pa vidam visādi citādi darbiņi un "nedarbiņi". Izjāju ar 2 dažādiem zirgiem. Vienam riksītis tāda tipināšana vien, otram solis tik liels, ka riksis ir atsperīgs. Bet ar abiem interesanti. Jāt bija vieglāk nekā staigāt nokāpušam no zirga. :D Rīt kājas droši, ka jutīšu, dibenu jūtu jau tagad. :D Plus vēl šašliku cepšana par godu kāda dzimšanas dienai un vēl viens laba vīna atklājums. Šoreiz šis Rieslings. :)

Vakar arī stallī bija jautra diena... Hohmas ar zirgiem vecmeitu tusiņa ietvaros. Bet zirgi tika izpušķoti smuki. ;) Stallī liela jezga, bet manai galvai pietrūskt sitienu laikam. Viena ķēvīte tā netīšām man iebelza pa pieri. Nošķindēja vien... Cerams, ka viss ok. bet ne skrambiņas.

Nezinu, vai nu tiešām šodien tik ļoti saulē sacepos (laikam izjāžu laikā), ka vakara saulē sēžot, nevarēju izturēt - seja cepās, ka gribēju to padusē bāzt. Ja sūrst jau tagad - kas būs no rīta? Ko lai uzsmērēju? :) Solītais lietus visu dienu neiestājās.
Anglijā pie saules grūti pierast. :D

Bet ar Āzijas ceļojuma daļu iet pagaidām kā nu iet... Biļeti vēl negribas pirkt, nezinu vēl, kā būt ar vīzu. Aizrakstīju vēstniecībai. Ceru rīt saņemt atbildi.
bet Ēiropas sadaļai vēl mazliet šis tas jāizdara. Bet šobrīd aktuālais - vajag ceļojuma sandales, jo nezin kādā veidā manas iecerētās ir saplīsušas. Neatceros, ka tās būtu saplīsušas, kad pēdējo reizi tās vilku... Bija ērtas, labas un neberza nekur. Otras berž. Bet bez sandalēm nekā.

Īkšķa nagam sāku līmēt apkārt plāksteri - tīri tamdēļ, lai šis kaut kur aizķeroties nenolūzt skaļa kliedziena pavadīts.

Esmu uzresnējusi UK, salīdzinot ar to, kāda biju pirms UK. :D Nē, pa lielam der viss, kas derēja agrāk, bet šis tas ir ļoooti apspīlēts tagad. :D Skapis gandrīz sakārtots, bet neko daudz neatradu, no kā ttiešām gribētu šķirties. Diez vai skapī viss salīdīs :D Sabāzīšu čemodānā un glabāšu tā, ja ne savādāk :D
Nu nekas, gan jau ceļojuma laikā notievēšu ar.

Zem padusēm kajak-veste uzrīvēja ādu, ka rokas tai sutoņā nolaist nevarēju (fiziski) - bija jātur atstatumā. Cik labi, ka ir tāds stallis blakus un cik labi, ka ziedes zirgiem ir daudz labākas un iedarbīgākas kā ziedes cilvēkiem. Pie tam tās der arī cilvēkiem. :D

Gūgle kļūst uzmācīga. Ieliku bildi picasā - tas arī viss, ko gribēju, bet šis to palaiž Google Plus'ā.

Vakar visu dienu pa Rīgu. 12 h... Izdarīju daudz ko, visu, paspēju visu, ko biju iecerējusi. I jaunu bankas karti dabūju, i apciemoju visus, ko gribēju. Nu T. nesatiku, bet sazvanīju, jo smagi viņiem. J. rit pēdējās dienas, vēzis taisās nokaut. Švaks pavisam. ;(((((( Foršs cilvēks, par kuru nudien nesaprotu, kāpēc viņam!!! Dzīvespriecīgs un vitāls, kaut tuvu pensijas vecumam, visiem mīļš, visus ievelk aktivitātēs un vispār - nu foršs cilvēks, kas vienmēr optimistisks un aktīvs. Bet vēzi nav spējis uzveikt. Žēl dikti. Otrais cilvēks no mana loka, kurš nav spējis šo kaiti pievārēt. Pirmais bija ļoti tuvs.

Apciemoju gan omi, gan ex darba vietu atkal. Aš bijušais menedžeris mani apskāva. Bet šie tur ir izpletušies pamatigi. Nav vietas, kur cilvēkus vairs izvietot. 4 tirdzniecības pārstāvju vietā tagad ir 7. Uz gada beigām boss taisoties vēl pieņemt darbā. Tiesa, neesmu droša tomēr, ka gribu atpakaļ uz turieni. Ofiss pilns ar jauniem kadriem. Pārmaiņu pēc - arī ar puišiem. Un dažs labs pazudis, ne pārāk jaukā veidā.

Biju guļammaisa meklējumos ar. Nevaru izlemt - armijnieku veikalā arī samērā lēti ļoti maziņš. Ceļotājā cena līdzīga, bet mazliet lielāks un bez iestrādāta moskītu tīkla. Tas tomēr var noderēt vasarā. Bet dvieli gan nopirku armijnieku veikalā. Plāns, viegls mikrofibras dvielis.

Nagi sāk uzlaboties, augt normālāk. Bet ilgojos pēc angļu saldumiem, tie tur ir labi. :D TOmēr varbūt labi, ka nav pieejami - varbūt beigšu resnēt, kam gan neviens negrib piekrist. :D

Beidzot atkal varēju nosvinēt saulgriežus. tā normāli. Bet šādu tādu apstākļu dēļ uz saulgriežiem nesanāca vainadziņu uzpīt. Sanāca un komerciālajiem Līgo. Kompānija arī sanāca, varētu teikt, neparasta. Bet sakritīgi veiksmīga vienam no kompānijas pārstāvjiem. Citam - sakritīgi neparedzēta. :D

Vakar forši paņēmāmies ar kajakiem pa Valmieru. Vilnis maziņš, grūti noturēties, bet tāpat forši pa 2 gadiem kajakā padarboties. Līdz spēku izsīkumam. Veiksmīgā kārtā neoprēna zeķes tomēr neizdevās pazaudēt. :D

Vispār vajadzētu saņemties kaut kā un sakārtot visas mantas no UK. Bet, lai to izdarītu, ir jāsortē viss skapis, jo viss nesalīdīs. :o Un šis ir jautājums, kas man allaž ir smags - zinu, ka tas prasīs traki daudz laika, tāpēc nespēju tam pieķerties. :D

tāāā. Ry grib lasīt manu cibu... Nezinu, vai gluži gribu tā ļaut un nez, ko viņš grib saprast no letiņu valodas? gūgle reizēm tulko tik šausmīgi, ka ārprāts.

Huarrei! Sajūta dīvaina. Sajūta, ka kaut kas ir amputēts. Jāpierod. Ar šodienu (nu jau vakardienu) oficiāli vairs nestrādāju Amazonē. Miers un Bērziņš. Vai freidenfelds. I am free!!

Staļļa trusis saplēsa manu T-kreklu tādā vietā, ka sievietei vairs nav valkājams. :D

Man patiešām vajag nelielu un vieglu guļammaisu. Nav obligāti zemām temperatūrām, par cik vasarā lietošu, bet galvenais, lai neaizņem daudz vietas uz šīs planētas un nepadodas tik viegli gravitācijas ietekmei. Bet nezinu, vai ir vērts pirkt. Man ir čupiņa ar guļļammaisiem, ne pārāk maziem un viegliem, nezinu, vai gribu kolekciju.

Vienīgā nožēla ir par pasākumiem, uz kuriem netikšu šeit pat LV - visi viņi ir vai nu izbeigušies pirms manas ierašanās, vai nu sāksies tad, kad atkal būšu prom. Tādi forši un saistoši pasākumi, uz daļu no kuriem ir pat uzaicinājums. Bet gan jau citreiz.

Vai cibā ir vēl kāds traks ļautiņš? :D

man štuks ir nemeklēt darbu, bet izbaudīt vasaru pēc riebīgā angļu pavasara. Ir jau forši arī LV pa vasaru, bet tomēr...
Braukšu sākumā apkārt Eiropai. Nu, ja paveiksies - tad arī uz Ēģipti. Apciemot draugus, kas dzīvo ārzemēs. Plānā ir dažas valstiņas. Biļete uz Stokholmu ir jau nopirkta. Bet tālāk ceļošu ar stopiem un couchsurfing/palikšanu pie draugiem.
Stokholma divās vietās - Dānija - [maybe] Nīderlande - Vācija [maybe 2 vietās] - [maybe] Francija - Itālija [cerams] - Rumānija. Varbūt vēl kāda valsts pa ceļam vai beigās.

Pēc tam atgriežos LV un tad ir štuks par tālajiem ausrumiem. :)

Ceļojuma biedri... tas ir vēl viens stāsts, kas mani nodarbināja visu laiku, kamēr vēl biju UK. Stāsts garš, sīkumos neiedziļināšos. Šobrīd nav ceļojuma biedra, bet labprāt cēlotu ar kādu kopā. :)


Paralēli Amazon HR man prasa slimības lapu uzrādīt. Nezinu aš, ko daŗit... var jau noviltot, bet tas prasīs daudz laika un enerģijas - vai tas ir tā vērts. Jāizdomā atruna. Bet nākamnedēļ gan pārstāšu vairs simulēt. Par pērno ned 2 dienas apmaksāja. moš ar to arī pietiek.

Tātad sāku iejusties atkal LV vidē. Un priecāties no sirds par vasarīgu laiku, par iespēju vilkt kleitas beidzot un izbaudīt sauli visā tās godībā. Tiiik forši būt atpakaļ. Jau ilgojos pēc draugiem, bet neko darīt. Tur man bija aktīvāka sociālā dzīve.

Ry uzdāvinaja kolosālu atvadu kartiņu. Eh... Labi, ka viņš atbrauca tai rīta agrumā atvadīties - tā būtu atstājusi i telefonu, i visu ko :D Palīdzēja vēl no rīta, jo man bija tāds nogurums bijis acīmredzot, ka modinātāju nedzirdēju un paldies, Dievam, nē, šoreiz Ry, ka zvanīja man, pirms braukt pie manis - pamodināja mani vismaz tad. Pusstunda slaikā nepaspēju paēst brokastis, bet tai stresā tas arī nebija tik svarīgi. :D Visu pārējo pa lielam - paguvu.

Viņš pirms pāris nedēļām izteicās, ka nožēlo, ka na pavadījis ar mani vairāk laika. Sweet.

Pēdējās nedēļas bija MAD. Viss jāsapako, jāsāk plānot mani piedzīvojumi, kontaktēt manu piedzīvojumu potenciālie līdzzinātāji un liecinieki. Meanwhile jāblefo darba devējam un aktīvi jātiekas ar visiem draugiem un paziņām. Jā, vajag pakoties utt utjp, bet es gribu dzīvot uz pilnu klapi!! Un piedalīties visur, kur vien varu. Un nevaru. Pēdējās nedēļas laikā arī intensīvi lādēju datorā filmas, kamēr UK, jo zinu, ka LV nevarēšu tā šārēt. Vairāk kā 100 filmas manā kontā pa nedēļu, daudz arī mūzikas. Bet vēl ne visa.

Visu šo laiku jeb pēdējo ~mēnesi, zvanot mammai, arī jāslēpj info. Izdevās. Mammai bija pamtīgs pārsteigums, lai neteiktu - šoks.
Bet ierados arī visai savlaicīgi - mammai vajadzīgs atbalsts. Biju jau nopriecājusies, ka mans aizbraukšanas datums sakrīt ar svarīgu datumu mammai - ka būšu klāt, bet tomēr tas datums nebija īstais - nebūšu klāt. :( Bet būšu vismaz pirms tam.
Arī pārējie bija patīkami pārsteigti. Prieks iekšā, stress ārā. :D Tā - īsumā. Jo pēdējās dienas pirms izbraukšanas no UK, iedzīvojos aš vēdergraizēs. Loģiski.
A F gribēja mani pierunāt pateikt mammai tomēr iepriekš. Tā būšot labāk, jo gan viņa, gan viņas mamma labprātāk dzīvo gaidās, nevis ļaujas pozitīviem pārtseigumiem. Tipa - labāk zināt un gaidīt zināmo. Man, piemēram, tā nepatīk. Neļāvos pierunāties, jo tā ir cita kultūra un daru tā, kā jūtu svaai dzīvei labāk. Šoreiz - pas.

Bet F arī jaukumiņš - ja sadomāju braukt uz UK, vienmēr laipna tur nakšņot, vieta atradīsies.

Par cik sanāca nokavēt samērā lētās Ryanair biļetes, tad pasūtīju busiņu. Datums bija ok, cena arī ok. Pie tam - mantas arī daudz jāsūta. Daudz arī atstāju UK visādam gadījumam. Vēl 2 kastes jāsagaida. Nevaru tās sagaidīt. Kājas sapņo par epilatoru. :D Bet nezinu, kur litk jau esošā čemodāna saturu. Kur nu vēl tās kastes?!
Par cik redzēju, ka šoperīts tā kā viens pats, pieteicos, ka varu nomainīt viņu saguruma brīžos, ko arī darīju, pie tam labprāt. Man tas arī mazliet ceļu saīsināja, jo pagulēt grūti tais beņķos. Cauri Nīderlandei, pa Vāciju, bik pa Poliju un līdz Jelgavai. Un ieraugot uzrakstu "MEITENE" reakcija bija aptuveni kā mammucim mani ieraugot. Bija pamatīgs prieks redzēt uzrakstu LV valodā atgriešanās kontekstā. :D

Ceļš bija nogudrinošs, bett bija forši ceļabiedri. Nebijām daudz, bet bija arī sūtāma krava, t.sk, ādas dīvāns. :D
Puse no visa autobusa (neskaitot šoferi) brauca atvaļinājumā, puse vienkārši prom. Sakritība, ka otra, kas laidās no UK, ir mana vārda māsa. Arī ar tumšiem matiem, arī aizbrauca uz Uk netradicionālu iemeslu dēļ un arī mūzikas un filmu gaume mums visai līdzīga, un arī nebija Uk pārāk ilgi, varētu pat teikt - rekodriski īsu brīdi (4 mēneši), kad saprata, ka tas nav viņai. Es to jutu jau pirms ierašanās.
Tā, ka izdarīju to, ko daru reti - skatījos filmas (otru Samsaru un Perfume), palasīju grāmatu un viskaut ko citu. Bet daudz pļāpājām ar vārda māsu. Forša. Būs jāuztur kontakts ar viņu. Ar šoferi arī visādi izpļāpājāmies.

Mna kaut kur jāsāk pierakstīt pin kodi, citādi - katru reizi, kad esmu LV, es viņu vairs neatceros (jo nesnaāk daudz lietot). A atjaunot nevar - jātaisa karte pa jaunam. Atkal. :D Vēsture atkārtojas.

Bet ar zobārsti tik veiksmīgi, kad viņai tikai 2 dienas pieejamas pēc manas ierašanās. Uh... Vienīgi tagad mans sakodiens pagalam dīvains, jo viņa grib mainīt iņu. ZInu, kāpēc, bet man patīk tas ieradums, neko nevaru darīt. :D Kur var dabūt urbi?

vēl daudz kas priekšā.

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus -
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars! Jeb Veidenbauma vārdiem sakot - sveika, brīvība!!!

To be continued...

Ak beidzot!!
Lielais stresa spainis ir nomainīts ar sajūsmu un gaidām. Nē, kaut kas vēl sēž iekšā, bet tas ir tāds veselīgais - vairāk gaidpilnas sajūtas kā stress.
Beidzot varu atklāt - esmu mājās, tā globāli - uz planētas Zeme. Nē, nē, ākstos, uz Plutona. Bet, ja godīgi, esmu LV un izbaudu to mieru, to auru, to brīvības sajūtu, kura likumsakarīgi mani pārņēmusi.
Nē, vēl neesmu oficiāli pametusi vienu iestādi, bet apzinā esmu. Principā jau ir vēl iespēja atgriezties, bet negribu.
Varbūt pat labi, ka nolēmu aiziet laikā, kad paziņo par algas pacēlumu - tas tomēr kalpotu par makenīti motivācijai un būtu grūtāk aiziet, kaut zinu, ko tas nozīmētu.

Ļoti paveicās - vienīgajā iespējamajā dienā manai zobārstei parādās logs, kurā mani iespraust. Pie tam tieši mani, par cik nedzīvoju uz vietas. Ļoti vajag. Un tieši rīt man tur jābūt. Cool.

Ceru, ka snaāks satikt arī A. Rīgā. ŠObrīd top saraksti pirkumiem un darāmajām lietām. Spēj tik visu atcerēties.

Ļoti izbaudu to sajūtu šeit, to dabu, to gaisu, to mieru. ahhhh. Gribas pavairot miljons kopijās.
Potenciāli gribu izbaudīt arī kādas pirts procedūras. Kad man stāstīja ko tik tur nedara, biju īpāsi [patīkami] pārsteigta, kad uzzināju, ka tas maksā nebūt ne dārgi!! Vienīgi tas ir tālu, bet nav jau Alūksne uz pasaules malas. Kurš grib man piebiedroties? Ejot vairākiem kopā - sanāk maķenīt lētāk.

Šis LV apciemojums ir pēdējais punkts pirms maniem turpmākajiem piedzīvojumiem.

Nogurums liek par sevi manīt. Pofig par mantām, pofig par visu, jāiet gulēt. Par tehniskām lietām pastāstīšu vēlāk.

Līdz šim tiku reģistrēusies vienā interneta aptaujā, kur it kā maksā Tev naudu par to. Bet tas bija pilnīgs apmāns, jo, lai aizpildītu aptauju, pašam jāsamaksā, lai to arētu izdarīt. :D Tā bija ārzemju aptauja.

Tomēr tikko aizpildīju LV veidotu aptauju, kur maksā par to naudu un tas bija tomēr reāli. :) Darbojas. Nekas daudz, bet tomēr. Šeit gan nevar skaidrā naudā izņemt rezultātu, bet var dāvanu karšu formātā.

Piektdiena. Pirmā diena, kad nekur nav jāskrien. Bet arī tikai tāpēc, ka man nepazvanīja no 1. slimnīcas, jo neatbrīvojās neviena vieta uz magnētisko rezonansi. Laikam nav lemts.
Tas, ka nekur nav jāskrien fiziski gan nenozīmē, ka maz, ko darīt. :D Bet tie ir sīkumi. :)

Pirmo reizi šī vaļinājuma laikā izjāju ar zirgu. Iemācījos vēl stabilāk rikšot un patīkamāk sarunāt ar zirgu kopējās darbības. :) Bija forši. :) Forša trenerīte mūsu stallī. :)

Vakarā ar hēlija pilno piraņju ciemos pie mazās radinieces.

Un šodien kārtoju un kravāju mantas un lidoju atpakaļ. :(

Bija raibas 3 nedēļas. Izdarīju daudz, bet ne visu, satiku daudzus cilvēkus, draugus - visus, kuri gribēja satikt mani. Izņemot varbūt vienu, bet tur ir nopietns iemesls. Iepazinu vēlreiz sevi no cita skatu punkta, atskatījos pagātnē, ieskatījos nākotnē, sāku mīlēt sevi un, iespējams, piedzimu no jauna. Tā daži to gribēja nosaukt. Iespējams tas pasargāja mani no kaut kā trakāka. Bija arī cita zīmīga diena kalnos. Bet par to plašāk tiem, kas koncentrēti gribēs zināt.

Maz, kas palicis no traumas pierādījumiem.

Manīs, ko dzīve tālāk nesīs.

Ceturtdiena interesanta diena.
Aizgāju pie acu ārsta. Nu rupja daktere, ļoti rupja, sastāda milzu problēmas tur, kur viņu nav, viss slikti. :D ļoti nelaimīgs cilvēks, acīmredzot.
BET! Viņa mani izmeklēja daudz pamatīgāk nekā jebkura cita acu daktere agrāk un atklāja lietu, par ko dzirdēju pirmo reizi. Jādara kaut kas lietu labā, citādi palikšu bez skropstām. :o
Bet traumas sakarā vienīgais tas, ka palielināts spiediens (ko arī neviens man nekad netika mērījis), kas ir normāli pēc traumas, bet asins izplūdumi un saspīlējums - jāgaida, kamēr uzsūksies un pāries.
Kā speciālists - laba. Bet neviens netika man acīs spīdinājis TIK nenormāli spilgtu gaismu, kā viņa. Nevarēju izturēt, un dzirdēt aicinājumu "acis plati vaļā" bija vēl mokošāk.

Neirologs. Nejutu vajadzību, ka vajag, bet visi tomēr ieteica aiziet. Aizgāju. Bija jautri. Dakteris sarkastisks (bet pozitīvs). :D Es izsmējos. :D Nē, nu ir jau tā, kā ir. :D es jau viņam arī teicu, ka šis droši vien domā, ka es galīgi traka. :D Nu viņš man tā ar humora piesprādzienu prasa "vai negribu vēl aizbraukt paslēpot? Kāpēc nē? Var taču vēl paslēpot! Vai tad pietiek? Ko nozīmē ļoti labs pēdējā brīža piedāvājums?" Nu tas tai sakarā, ka turpināju slēpot pēc traumas. :D

Bet visu pārbaudīja, izprašņāja, visus nervus izčamdīja un neko tā īsti neatrada. Vienīgais, kas viņam netīkami aizķērās no mana stāsta, ir tas moments, ka es esot zaudējusi samaņu lidojuma laikā. Es jau nezinu, vai zaudēju samaņu tai brīdī, kad pēdējo reizi atceros sevi pirms kritiena. Vienkārši to kritiena momentu apziņa izslēgusi no atmiņas. Neatceros, ka agrāk jelkad būtu zaudējusi samaņu. AA, nē, bija - pad laikos (vai agros 90tajos) zobārste tā urba, ka vairs nevarēju izturēt, un atguva mani ar ožamā spirta palīdzību. :D

Šaubījās vēl, vai vajag mani sūtīt uz magnētisko rezonansi utt, bet, tiklīdz pastāstīju, ka man ir vēl tik pāris dienas LV - norezonējās skaidri, ka vajag, jo kāds esot mēģinājis tikt pie neirolga UK un tika atsviests atpakaļ, ka pēc 9 mēnešiem tik var tikt. Atkal ķieģelītis UK "bezmaksas" veselības sistēmā. Bet nebija lemts tikt man uz rezonansi, jo es apzvanīju ne tikai viņa variantus, kur to veikt, ne tikai viņa iedotu speciālista aš personīgo mobilo nr, bet arī citus variantus, laikam visus, kas Rīgā - un nekur nevarēju tikt tā ekspromtom. Visur pilns. 1. slimnīcā atstāju savu tel Nr - ja atbrīvojas vieta, lai zvana - bet nekā. Uztaujāja Vecvagars arī, ko daru darbā. Tad uzrakstīju viņam amazon adresi, jo grib pasūtīt kaut ko no turienes.

Arī uz citu procedūru ekspromtom netiku.

Paguvu aiziet arī uz dekupāžas kursiem pie citas pasniedzējas un uzzināju interesantus jaunumus, patīkamus, jo tad lietu apdarināšana tiek atvieglota. Ķiveri gan nesanāca apgleznot (kaut īstneībā nevajadzētu būt tik sarežģīti kā tika teikts), bet uztaisīju toties virtuves dēlīti smuku.

Ķiveri būs jāved uz Angliju apgleznot. :D Ar ķiveri arī bija kaut kāds joks pie neirologa, jo nācās pa Rīgu to vazāt līdzi. :D

No rīta sazvanīju apdrošinātāju izmaksu departamentu un vakarā šie mani jau informēja, ka esot pieņemts lēmums apmaksāt manus medicīnas izdevumus Austrijā un pārskaitīt 5 darba dienu laikā. Principā pieteikums izskatīts vienas dienas laikā, kaut gan pie aizpildīšanas man lika rēķināties ar aš 3 nedēļām. Gaidām naudu kontā. Seesam.