![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad vēl cēloju, saņēmu atskaitē uz mobilo ziņu, ka pienāics uzaicinājums uz bezmaksas semināru, kas man ļoti interesē. Mācīšanās caur pieredzi. Nolēmu - tikko kā tikšu pie neta, pietiekšos. Kad pieteicos, saņēmu ziņu, ka 50 vietas ir aizpidlītas. Pieteicos rezervistos. Nu nekas- būs-būs, nebūs-nebūs.
Pēc laika tomēr man atsūta ziņu, ka uz Semināru brīvā dabā vietu skaits klonēts. I am in!
Tika izštukots, kad un kur man būt. Jātiek līdz viesu namam Brūveri pirmdienā līdz plkst 10.
Svētdiena pie Vilnīša. Saņēmu krietnu info devu par Indiju, izštukojām, ka viņam agri jādodas uz Rīgu. Pus7 jāizbrauc. Tas nozīmē, ka man būs ~2 h laika līdz semināram. No rīta Vilnīts mani aizveda līdz Turaidai, kur biļešu centrā cerīgi spīdēja gaisma, bet apsargs nebija tik laipns un neļāva man tur tusēt, tomēr uzprasījos uz kafijas izmānīšanu no automāta. Labi, ka man ir kafejnīču cukurs somā - nebija jādzer rūgta kafija (lasi - nebija jālej ārā).
Gāju vien ārā un domāju, ja pa ceļam neatradīšu kādu siltu vietu, kur iekšā tusēt, iešu vien uz tiem Brūveriem - varbūt, ak tur tomēr var dabūt tādā tumsā un agrumā kādu dzīvu dvēseli un siltas telpas. Dzestrums pamatīgs. Turpat Turaidā nočekoju kāpņu telpas daudzstāvenēm un jā - super - ir vaļā. Iegāju tur tusēt un darīt savas lietas (līdzi laptopu mugurenē paķēru). Attapos, kad jau bija pavēls. Sāku špagot uz Krimuldu. Apzimnājos, ka visticamāk - kavēšu, bet pofig. gan jau. :D Līdz nogriezienam uz Krimuldu nočāpoju, pēc tam sāku stopēt. Pirmā mašīna "jāslīcina", bet otrais buss... ir lūzumpunkta buss un, protams, ka viņi turpat, kur es. :D Cik labi... Atradās pat vietiņa man. Un pat geišas konču dabūju - kas var būt labāks par šādu komplektu?! :D Perfekts taimings arī. Tur uzreiz tēja, vārīta uz ugunskura., piereģistrēšanās un pasākums var sākties!
Pasākums bija foršs. Mācīšanās caur pieredzi - taisni man radīts. 8 dažādas grupas, tātd - 8 dažādas tēmas. Bija forši. tai grupā, kurā gribēju būt visvairāk, nesanāca, tomēr otrā prioritāte bija arī laba. Un tā bija tāds kā pārgājiens ar orientēšanās elementiem. 9 cilv sadalīti 2 komandās.
katrai karte ar 12 kontrolpunktiem, līdz kuriem jāaiziet pa taisnu līniju, nevis līkločiem. Katram k-p-tam citāds bonus punktu skaits. papilduzdevumi padarīja iešanu jautrāku un foršāku. Visai komandai (mēs 5atā) jāvienojas, kurp ies, uz kuru k-punktu, kādā veidā. Ir gps. Leišu, kurš mūs čakarēja pa vidu, ka 2 k-punktus paņēmām bez tā. Līdzi arī paika, 5 l ūdens bačoks un aptieciņa spainītī. Sākumā ceļš cauri brikšņiem, ka gāja lēni + vēl gps niķojās +vēl bija jāpiešaujas pie viņa. Brīzīem viņš rādīja, ka jāiet taisni, bet visu laiku tā līnija šuadījās aš pa 360 grādiem, līdz ar to maldinoši. Līdzi nopakaļus gāja kontrolieri, lai pārbaudītu, vai mēs daram visu pareizi un, lai uzdotu mums uzdevumus k-p-tos.
Vēlāk sāka iet raitāk. Tomēr nezinājām, kā iet otrai komandai.
papilduzdevumi ar bija jautri. principā tie kontrolieri nedrīsktēja runāt. 1 uzdevumā visai komandai bija jāatrodas vismaz 1,5 m virs zemes. Tā nu pietuvojāmies gravai, pār kuru pārkrituši koki, uz kura visi satupām. veca sieksta, principā - nedroša sieksta. tad nu kontrolieri sāka rādīt zīmes ar uzrakstiem, tādiem kā "STOP" un "vai nevajadzētu kaut ko pamainīt?" :D Bet beigu beigās pateica, ka nevar garantēt mūsu drošību šajos apstākļos. Nobildēja mūs un fiksi metāmies nost. Viena iebruka ar kāju, jo uzkāpa uz plānākas vietas. Bet viss beidzās labi.
Vēl citur arī Māris teica, ka šitās bildes netiks publicētas. :D citādi viņiem "bumbas" piešūs. :D Cita uzdevuma izpildē tika uztaisītas šūpoles uz karstām pēdām. Mums bija 1 pusis komandā, kuram bija virve līdzi un kurš šito rajonu bija diezgan staigājis. Bija arī džentlemnis - palīdzēja visām meitenēm šķēršļus pārvarēt.
Bet viena kontrolpunkta sasniegšanai pat pārnesa 2 zeķubikšainas meitenes pāri ūdenim. Jo k-punkts bija uz salas. Pārējās - bridām basām kājām... uiiii... man bija stresiņš - jo saslimt atļauties nedrīkstu 4 dienas pirms lidošanas uz tālām zemēm.
Pēdās skudru armija rīkoja revolūciju pēc tam, bet Māris iedeva vēl papildus zeķes, ko uzvilkt uz samitrinātām zeķēm. Kartona zīmes noderēja par paklājiņiem. Nu es taču esmu salīga. Man karstā dušā salst, kur nu vēl ledainā ūdenī. brrr. (bet pēc šī bridiena ne miņas no saaukstēšanās, ne kā). Varbūt tas bija labi - norūdīja pēdas, lika asinīm kā metro dzīties pa dzīslām.
Pa lielam noslēgumā bija labs kāpiens kalna - dažām no komandas galīgi nebija viegli. Man ar to puisi ātrumā un visumā sapasēja. Pie pēdējā uzdevuma izpildīšana, komanda vienprātīgi izdomāja, ka vairāk punktus nemēģinās ņemt, jo laika nav tik daudz. Otra komanda ieradās ar 7 minūšu nokavēšanos un dabūja 7 punktus mīnusā. Līdz ar ko - mēs uzvarējām.
Ar komandu paveicās. Komandas sadalījās pilnīgi uz dullo - neviens nevienu nepazina. Sākumā bija mazliet, mazliet diskusijas un nevienprātība, bet ar laiku mēs pavisam sākām liedēties kopā, katrs uzdevums k-punktos arī liedēja mūs kopā, lomas sadalījās pilnīgi dabiski, katrs kaut ko pa savam ieguldīja, lēmumi tika pieņemti arī pilnīgi brīvi, bez domstarpībām. Vārdu sakot - beigās, kad komandas vadītāji-kontrolieri veica kopīgu mutisku kopsavilkumu, teica, ka jūtas vīlušies - nebija kašķu. :D Jo taisni tas parasti tā kā rada augsni attīstībai - parāda vājās vietas.
Bet šai gadījumā es teiktu, ka bija pa ideālo - vismaz pēc manām sajūtām, šoreiz bija mācīšanās caur prieku, ne caur ciešanu ceļu (kašķa). Tas ir pats foršākais - centos sevī mainīt to, kas parasti iet negludi. laikam izdevās. Kur jutu, tur tomēr uzspiedu uz savu viedokli un man izrādījās arī taisnība.
Beigās arī visi tā forši parunājāmies.
Labs pasākums un perfekti pavadīta diena. kamēr gājām, auksti arī nebija. Sākām salt, kad atgriezāmies "nometnē".
Pēc laika tomēr man atsūta ziņu, ka uz Semināru brīvā dabā vietu skaits klonēts. I am in!
Tika izštukots, kad un kur man būt. Jātiek līdz viesu namam Brūveri pirmdienā līdz plkst 10.
Svētdiena pie Vilnīša. Saņēmu krietnu info devu par Indiju, izštukojām, ka viņam agri jādodas uz Rīgu. Pus7 jāizbrauc. Tas nozīmē, ka man būs ~2 h laika līdz semināram. No rīta Vilnīts mani aizveda līdz Turaidai, kur biļešu centrā cerīgi spīdēja gaisma, bet apsargs nebija tik laipns un neļāva man tur tusēt, tomēr uzprasījos uz kafijas izmānīšanu no automāta. Labi, ka man ir kafejnīču cukurs somā - nebija jādzer rūgta kafija (lasi - nebija jālej ārā).
Gāju vien ārā un domāju, ja pa ceļam neatradīšu kādu siltu vietu, kur iekšā tusēt, iešu vien uz tiem Brūveriem - varbūt, ak tur tomēr var dabūt tādā tumsā un agrumā kādu dzīvu dvēseli un siltas telpas. Dzestrums pamatīgs. Turpat Turaidā nočekoju kāpņu telpas daudzstāvenēm un jā - super - ir vaļā. Iegāju tur tusēt un darīt savas lietas (līdzi laptopu mugurenē paķēru). Attapos, kad jau bija pavēls. Sāku špagot uz Krimuldu. Apzimnājos, ka visticamāk - kavēšu, bet pofig. gan jau. :D Līdz nogriezienam uz Krimuldu nočāpoju, pēc tam sāku stopēt. Pirmā mašīna "jāslīcina", bet otrais buss... ir lūzumpunkta buss un, protams, ka viņi turpat, kur es. :D Cik labi... Atradās pat vietiņa man. Un pat geišas konču dabūju - kas var būt labāks par šādu komplektu?! :D Perfekts taimings arī. Tur uzreiz tēja, vārīta uz ugunskura., piereģistrēšanās un pasākums var sākties!
Pasākums bija foršs. Mācīšanās caur pieredzi - taisni man radīts. 8 dažādas grupas, tātd - 8 dažādas tēmas. Bija forši. tai grupā, kurā gribēju būt visvairāk, nesanāca, tomēr otrā prioritāte bija arī laba. Un tā bija tāds kā pārgājiens ar orientēšanās elementiem. 9 cilv sadalīti 2 komandās.
katrai karte ar 12 kontrolpunktiem, līdz kuriem jāaiziet pa taisnu līniju, nevis līkločiem. Katram k-p-tam citāds bonus punktu skaits. papilduzdevumi padarīja iešanu jautrāku un foršāku. Visai komandai (mēs 5atā) jāvienojas, kurp ies, uz kuru k-punktu, kādā veidā. Ir gps. Leišu, kurš mūs čakarēja pa vidu, ka 2 k-punktus paņēmām bez tā. Līdzi arī paika, 5 l ūdens bačoks un aptieciņa spainītī. Sākumā ceļš cauri brikšņiem, ka gāja lēni + vēl gps niķojās +vēl bija jāpiešaujas pie viņa. Brīzīem viņš rādīja, ka jāiet taisni, bet visu laiku tā līnija šuadījās aš pa 360 grādiem, līdz ar to maldinoši. Līdzi nopakaļus gāja kontrolieri, lai pārbaudītu, vai mēs daram visu pareizi un, lai uzdotu mums uzdevumus k-p-tos.
Vēlāk sāka iet raitāk. Tomēr nezinājām, kā iet otrai komandai.
papilduzdevumi ar bija jautri. principā tie kontrolieri nedrīsktēja runāt. 1 uzdevumā visai komandai bija jāatrodas vismaz 1,5 m virs zemes. Tā nu pietuvojāmies gravai, pār kuru pārkrituši koki, uz kura visi satupām. veca sieksta, principā - nedroša sieksta. tad nu kontrolieri sāka rādīt zīmes ar uzrakstiem, tādiem kā "STOP" un "vai nevajadzētu kaut ko pamainīt?" :D Bet beigu beigās pateica, ka nevar garantēt mūsu drošību šajos apstākļos. Nobildēja mūs un fiksi metāmies nost. Viena iebruka ar kāju, jo uzkāpa uz plānākas vietas. Bet viss beidzās labi.
Vēl citur arī Māris teica, ka šitās bildes netiks publicētas. :D citādi viņiem "bumbas" piešūs. :D Cita uzdevuma izpildē tika uztaisītas šūpoles uz karstām pēdām. Mums bija 1 pusis komandā, kuram bija virve līdzi un kurš šito rajonu bija diezgan staigājis. Bija arī džentlemnis - palīdzēja visām meitenēm šķēršļus pārvarēt.
Bet viena kontrolpunkta sasniegšanai pat pārnesa 2 zeķubikšainas meitenes pāri ūdenim. Jo k-punkts bija uz salas. Pārējās - bridām basām kājām... uiiii... man bija stresiņš - jo saslimt atļauties nedrīkstu 4 dienas pirms lidošanas uz tālām zemēm.
Pēdās skudru armija rīkoja revolūciju pēc tam, bet Māris iedeva vēl papildus zeķes, ko uzvilkt uz samitrinātām zeķēm. Kartona zīmes noderēja par paklājiņiem. Nu es taču esmu salīga. Man karstā dušā salst, kur nu vēl ledainā ūdenī. brrr. (bet pēc šī bridiena ne miņas no saaukstēšanās, ne kā). Varbūt tas bija labi - norūdīja pēdas, lika asinīm kā metro dzīties pa dzīslām.
Pa lielam noslēgumā bija labs kāpiens kalna - dažām no komandas galīgi nebija viegli. Man ar to puisi ātrumā un visumā sapasēja. Pie pēdējā uzdevuma izpildīšana, komanda vienprātīgi izdomāja, ka vairāk punktus nemēģinās ņemt, jo laika nav tik daudz. Otra komanda ieradās ar 7 minūšu nokavēšanos un dabūja 7 punktus mīnusā. Līdz ar ko - mēs uzvarējām.
Ar komandu paveicās. Komandas sadalījās pilnīgi uz dullo - neviens nevienu nepazina. Sākumā bija mazliet, mazliet diskusijas un nevienprātība, bet ar laiku mēs pavisam sākām liedēties kopā, katrs uzdevums k-punktos arī liedēja mūs kopā, lomas sadalījās pilnīgi dabiski, katrs kaut ko pa savam ieguldīja, lēmumi tika pieņemti arī pilnīgi brīvi, bez domstarpībām. Vārdu sakot - beigās, kad komandas vadītāji-kontrolieri veica kopīgu mutisku kopsavilkumu, teica, ka jūtas vīlušies - nebija kašķu. :D Jo taisni tas parasti tā kā rada augsni attīstībai - parāda vājās vietas.
Bet šai gadījumā es teiktu, ka bija pa ideālo - vismaz pēc manām sajūtām, šoreiz bija mācīšanās caur prieku, ne caur ciešanu ceļu (kašķa). Tas ir pats foršākais - centos sevī mainīt to, kas parasti iet negludi. laikam izdevās. Kur jutu, tur tomēr uzspiedu uz savu viedokli un man izrādījās arī taisnība.
Beigās arī visi tā forši parunājāmies.
Labs pasākums un perfekti pavadīta diena. kamēr gājām, auksti arī nebija. Sākām salt, kad atgriezāmies "nometnē".