Magnesia

Kas notiek ar pasauli?
Pirms kādas nedēļas draudzene Teikā pie lielveikala stāvvietā ieraudzīja noparkotu .... zirgu!!! 3 dienas tur stāvējis. Ja apsargs nebūtu pircis burkānus, tad droši vien arī būtu pilnīgi neēdis. Purns pamatīgi noskrāpēts, nagi sajāti pamatīgi.
Mēs savācām to zirdziņu un atvedām uz stalli. Saimniece dabūta rokās. Sazvanīta. Pilnīgi bezatbildīga. Krieviete. Pilnīgi nezina neko par zirgiem, nezina, kas ir apauši, ne ko. Nopirkusi zirgu (viegla biznesa, vieglas naudas tīkotāja), lai vadātu cilvēkus pa Rīgu ratos.

Kuriozs. Staļļa vadītāja sazvanīja viņu uzreiz un gribēja vienoties par laiku, kad viņa var ierasties un par visu izrunāt. Zirga saimniece teica, ka "oi, ļoti vēlu, ļoti vēlu". Staļļa saimniece, smejoties, lūdza neierasties naktī.
- "nu labi, tad nākamajā dienā agri no rīta. Vai būs kāds stallī?".
- "jā, protams, esmu stallī jau no agra rīta, sākot ar plkst. 6. Cikos tieši Jūs varat ierasties?"
- "nu tā, ap plkst 12iem".
:)

Pagūglēts par viņu internetā un atrasts, ka tā ir kāzu rīkotāja, kura mēdz paņemt naudu un pazust. Tas jau daudz ko pasaka. Pati braukā dārgā auto. Neieradās norunātajā dienā, bet, kad ieradās, tad viņai neuztrauca nekas cits, kā vien tas, lai iemācām zirgam iet treilerī (zirgs ārdījās pa treileri, kad vedām uz stalli, nezinu, kā viņš tika uz Rīgu aizgādāts), lai var vadāt uz Rīgu strādāt.

Cilvēks domā, ka zirgs ir kā auto - ielej vienreiz pa nedēļu degvielu, noparko stāvvietā un viss. Bet pat mašīnai apkope jātaisa un uz servisu jāved. Tāpat zirgam ir vetārsts un kalējs nepieciešami, un regulāra barošana.
Pa vasaru zirdziņu turēsim mūsu stallī, pēc tam skatīsies...

Esmu atkal dzimtenē. 2 dienas patusēju vēl Zviedrijā pie Agnijas, bet nu jau klimatizējos Latvijai. Laika zona laikam jau ir akceptēta manā ķermenī.

7 mēneši pa Āziju, 3 pa Eiropu. Jā, vajadzēja pārtraukumu no ceļošanas. Nav vairs slāpju pēc vietu iepazīšanas. DA Āzijā vienīgi pietrūka mazliet mijiedarbība ar vietējiem. Citādi - iespaidu dikti daudz.
Kāds man pat ieteica, lai rakstu blogu un pelnu ar to naudu. Nezinu. Nezinu pat, vai turpināšu cibā rakstīt. Jāpadomā. Tas paņem daudz laika, bet nezinu, cik man daudz viņa būs.

Vēl aklimatizējos, jūtos kā aliens. Te ir citas enerģijas, cits ritms. Jāpierod. Bet daba mani sveicina - i zirgi, i kumeliņš, i stārķis joprojām droši lidinās gar logiem, i stirnas, i citi zvēri. Džungļos bija jauki, bet Latvijas mežu un pļavu smarža un skaņas? mmm. Šis tas pamainījies. Grieze iemetusies pie mājām. Šur tur izcirsts - mazliet gan labi, tur bija tāds krūmaims, tomēr ceru, ka vairs necirtīs. Šur tur aizaudzis ar pamatīgu krūmu biezokni - kur agrāk visa mala bija pilna ar kazenājiem, tur tagad krūmi. Kazenes izstumtas. Kazenes pietrūks :( Ceru vien, ka tie krūmi dos kādus augļus, nevis tikai kukaiņus. :D Un ceru, ka zemeņu lauki vēl vietā. :)

Strutenes daudz saaugušas. Atceros, ka tās palīdzēja man sensenos laikos atbrīvoties no kārpām, kuras dabūju Rīgā no pagalma kaķiem. :D Bet tām ir arī citas funkcijas. Palēnina pulsu, kas man der (Āzijā atklāju, ka man ir tendence uz paātrinātu pulsu pie pilnīgas NEslodzes, kas laikam ir izskaidrojums tam, kāpēc man gari gabali nav tuvi fiziskās nodarbībās), tomēr pazemina asinsspiedienu, kas man nav labi, jo tāpat ar tendenci uz pazeminātu.

Mani jau rauj iekšā darbos, bet mājās arī čupa darāmā.
Jāiet samistrot kaut ko virtuvē iekļaujot atvestās garšvielas. :)

Nu man te isti nav laika (precizak veleeshanas teret laiku un finanses (klaviaturas ari parasti sai valsti aizd*****)) meklet datoru un klabinat. Bet caur telefonu, kur wi-fi ruuteris kokaa iekarinats, so to ieklabinu muulju graamataa, taa iisi.

Kas man ir piekonektejusies - zinas un atradis. Kas nav - paprasis komentaaros vai meilos, ja gribees.
Bet seit nesanak biezi iegriezties.

Nu jaa - sobrid emu jau RIshikesha, no kalniem atgriezusies, bet te ari kalni. Forsi. Taa - isumaa - si ir jogas pilseta. :) Jogas festivals ari beidzies.

04.-07.09.

Man kabatas ne vien atnakushas jau valja (velcro pa slanjiem sadalijies), bet ash caurums izveidojies no intensivas lietosanas. Andi prot shut un sashuva. Vienigi laikam nepiefikseja, ka pati kabata ari atplisusi un kabatas svars velk uz leju...

Aizveda mani uz pilsetu, uz turisma info centru sadabut kadu karti pilsetai. Pilsetaa vietumis uz asfalta ir uzraksti "You know what?", turpini iet un ieraugi uz mata tadu pashu. Pec vel kada gabalinja uzraksts "I love you". jauki. :)

Andi ir otraa medmasa, kuru satieku sava celjojuma laikaa.
Shi ir jau nez kura studentu pilseta. Vel gan nav man gadijies but laika, kad tadaa atrodas pashi "vaininieki".

Pirmo reizi pagarshoju mezjrozishu ievarijumu. Garsha interesanta - garsho. Bet es varu iedomaties, ka tur vajag pacietibu, lai to pagatavotu. Andii tada ir. Vinja taisa ari rotinjas no plastikata. Smuki un smalki.

Ka pEters vakara pec darba teica - vinjiem ir nerakstits likums ungarija - nestopet fuures! Nu njemot veeeraa to ungaru Italija - es vinjam piekriitu.

N'akamaj'a dien'a ar ANitu laikam izdev'as tikties, izpljapajamies par visu, ko - celjojumiem, pieredzi, majas dzivi, Angliju utt. Ar Antiu nav sanacis ta sirsnigi izrunaties lidz sim, bet esm saspelejushas dzjambiti, poi un citadi satusejushas. Kadus 4 gadus laikam, kops zinaam 1 otru.

Muzikala struklaka pilseta, kura ljoti smird pec hlora.

Ungari ari svin varda dienas, bet tas vinjiem tad religjisks pasakums. Biju pateikami parsteigta, ka ir grikji ari dabonami. Rupjmaize laikam tomer nav. Tirgus te darbojas ta, ka tam jadarbojas. Nevis ta, ka Anglijaa.

uzzinaju jaunu nosaukumu Latvijai - ungariski = Lettorszag,

Taa, nu niikstot Tashkentas lidostaa (nav te daudz domubiedru shaja nodarbee - tuksha lidosta, nav tada knada ka Riigaa), palasijusi gramatu, izladejusi telefonu (kura ir gramata un spelite), nopirkusi kafiju, lai paprasitu pardevejam uzlikt telefonu ladeties, paminejusi miklas, paklausijusies muziku (t.sk, guljot), saku klist rinjkjii un atradu, ka te ir i-net cafe. Tur telefonus lade par maksu. Ar karti diemzjel nevar norekjinaties, bet ar dolariem vai eiro var.

Samainiju tomer naudu uz dolariem - tie Azijaa ir popularaki - atrak mainot kaa viens indietis konsulteeja. :) Nez - ar kadu atrumu stundaa...

Riigas lidostaa tai pat rinda, kur es, iemaniju bijusho klasesbiedru no Jurmalas. Shis uz Daniju - ieverojis, ka es te celojoju rinjkjii, izradija interesi. Daudz ir sabraukushi pa pasauli. Zinu, ka apart from me vel 2 ir Anglijaa, Guntars Danija, par parejiem maz ko zinu.

Lidmashina bija visai pilna ar uzbekiem (logjiski) un vacieshiem (ko es palaizju garam?). Uzbeki: visi bez teikshanas (pirms tas) jau pashi piespradzeja sevi pie benjkjiem, toties nekad citreiz nenoverota paradiba - man nepieredzeta lidmashiinaas - ka saka kaut kas uzbazigi pikstet. Pec kaa pilots skaidra krievu valodaa pateica, ka nosedisies Maskava un nodos policijai, ja kaads veel meegjinaas piipet tualetee. Zinu, ka ir tadi, kas megina to darit, bet nesanaca lidz sim pieredzet. Otra lieta - lidz sim neviens nebija piecelies tikko pec nolaishanas un staigajis pa gaiteni, laikaa, kad veel jabut piespradzetam.

Autobusaa no ljotenes uz terminali ~70gadiga tantina ar mugursomu solidaa meteliti - vienkarshi nepierasta kombinacija.

Terminali nobljaava, ka sievietem atsevishkja eja (laikam lai nav ilgi jastav?, pensionariem un vecakiem ar berniem utml visur tika izsludinata priekshroka). Mani bikstija, ka man tur jaiet. A es prasu - kur tranzitniekiem? Mus izveda pa atsevishkju eju. Seit nopietnaka droshibas kontrole kaa Riigaa - apavi bija janomaina ar bahilaam.

Mani vilka uz citurieni, bet jasagaida vel otrs tranzitnieks. Nez, kurp vinjs - tranzita "sterilajaa zonaa" vinjsh ta paradijas, ta pazuda, kamer es megjinaju uz benjkju galdiniem pasnaust, jo lidmasinaa man tas parasti ipashi nepadodas. :D Nemaku ipashi gulet sedus laikam. Jabut mizligam nogurumam, bet uz galdiniem, kaut ari neerti, shauri un spiedigi, man izdevas mazliet atslegties tuksha terminaalii. Kafiju ar dabuju. 4 dolari + komisija par visa karti.

Re kur ir piemers - uzbekiem ir sava valoda, bet reti, kur vinju dzirdu - visur krieviski, krieviski...

Par velu iedopmajos, ka vajadzeja savu backpacku iewrappot stretch pleve. Bet par velu. Nu neko darit. Agrak esmu ta celjojusi. Gan ne uz Indiju un ne ar 2 reisu savienojumiem. Loti ceru, ka viss bus ok.

Lidostas veikalso - duty free, bet mana izpratnee viss ir ljoti dargs. Ka jau lidostaas.

Pec tam, kad apkopejas te izmazgaja gridu, kljuva ljoti auksti. I-cafe meitene ari shausminas - ka karsta udens ari neesot. Ka tad ta? Apkopejas izmazgaja siltumu no siltam? Ja reali, tad nez kapec kondishka ieslegta??!! Uzvilku savu veejjaku un ilgojos pec cimdiem. :D
I-nets ari pietiekami lens

Tā nu viss. Man domāt, esmu visu iepakojusi. Ko neiepakoju - to nopirkšu tur.

Apgriezu nagus pa maksimumam.

Nu cibā nez kā sanāks ar rakstīšanu, īpaši, ja man Eiropa nav sarakstīta (precīzi 1 mēnesis nav sarakstīts)

Indija: gaidi mani. Svētdien naktī. :D

04.09.
Kaut kur biju saņēmusi informāciju, ka ungāri ir noslēgti un neatsaucīgi, nedraudzīgi. hmmm. par kuru tautu pēc kārtas šo jau nākas dzirdēt? Tad jau redzēs.

Ielienu nočekot netu no rīta un neilgi pēc ielogošanās facebook, saņemu kliedzošu ziņu no Anitas. Es esmu Budapeštā (mans vakardienas posts un sarunas ar Amru). Viņa esot Szegedā. Tagad mana kārta bļaut!!! Es taču arī turp grasījos.
Nu skaidrs. Labi, ka Peteram ziņu vēl neaizsūtīju, ka nebraukšu. Skaidrs - plāni mainās. Braucu uz Szegedu. Vienīgi Anita saka, ka plāno rīt uz Budapeštu braukt. Nu gan jau... :)

Ar Anitu stāsts ir tāds, ka viņa vienlaicīgi ar mani sāka ceļot pa Eiropu. ABas mēs solo cēlotāji. Bet viņai cits maršruts un citi draugi, ko satikt. Viņa 5 gadus jau tā ceļo.

Atcerējusies adresi, kur admine metro un busus meklēja, atrodu kartē un tai lapā, kā tikt līdz sakarīgai vietai, kur stopēt (benzīntanks - cik labi, ka ir tāds streetview). Un aidā. Metro ieeja ir netālu no hosteļa and off I go.

Metro. Braucu. Skatos, ka vmetro ilgāk stāv vienā pieturā, sāku meklēt tās nosaukumu - hmmm. likās, ka jābrauc līdz pašam galam, tomēr pieturas nosaukums liek man domāt, ka īsti tā nav. Ka šī būtu īstā pietura. Kad sataisos uz izkāpšanu, metro jau ir izkustējies.
Nu varbūt no gala pieturas arī var dabūt to autobusu.

Tieku līdz galam un eju meklēt autobusa Nr. Neredzu. Prasu citai - it kā izejam gaitneim cauri un nav... Prasu citai - varbūt tomēr nepamanījām. Šī laikam angliski neko nesaprot. Tikām pie manis pienāk ungāru pāris un prasa, vai var kādīgi palīdzēt. Saku, ka jā - meklēju autobusu tādu un tādu. Viņi sāka rakties internetā (paši pēd 3 gadus te nedzīvo - mainījies viss esot). Tikām man ideja, ka te to autobusu tomēr nedabūt. Viņi man piekrīt un visi dodamies ar metro 1 pieturu atpakaļ.
Tur ātri atrodu vajadzīgo autobusu, bet izskatās, ka varētu tbūt tikko aizgājis. Nāk buss pēc 0,5 h. Prasu blakusstāvošiem - vai autobuss tāds un tāds nav nsen aizgājis. Šie nesaprot. Prasu, ko nozīmē tas un tas. Šie vlek ar pirkstu un štuko. Izrādās, tas ir itāļu pāris. lol :D :D

man rokās ir zīme ar uzrakstu Szeged (metro uzzīmēju). Dzirdu un redzu, ka ka'da tantiņa ik pa brīdim rāda uz mani ar pirkstu un aprunā mani. Pēcāk puisis mani uzrunā un prasa, vai es uz Szegedu. Viņš piedā'va aizbraukt ar cituautobusu pie viņa un tālāk viņš ar auto aizvedīs mani uz labu stopēšanas vietu. Nu labi. Piekrītu, izskatās, sakarīgs cilvēks. ASizbraucām pie viņa, dabūju arī gājienu uz WC un viņš man iedeva pat vārītu kukurūzas vālīti. Nu paldies viņam.

Par tām man atmiņas kopš bēnrības Ukrainā pie Melnās jūras - mūžīgi prasījām mammai nopirkt mums kukurūzu, bet nekad nespējām to apēst līdz galam. Šī reize neibja izņēmums. Nezinu, kāpēc, bet ikurāt mazbišķiņš paliek neapēst, kad man sāk mesties nelabi. Burtiski - kāpj uz augšu!!!

Aizveda mani uz benzīntanku. Gana liels un labs. Otrais auto, kuru uzrunāju, sakās dodamies manā virzienā, tik grib aiziet paēst un tā. Tikmēr es mēģinu atrast varbūt vēl ka'ds dodas ātrāk. Bet ungāri tiešām šķiet diezgan neatsaucīgi uz stopētājiem.

Tikām tas saldais pārītis atnāk atpakaļ un brauciena laikā noskaidrojas, ka viņi ir serbi, bet savulaik dzīvojuši tieši Szegedā, tāpēc turp arī dodas. Super!!!

Nu tiktāl - principā - ungāri šķiet draudzīgi un pat ļoti. 2 ga'dijumi vienā dienā.

Aizsūtīju ziņu Peteram, ka ierodos todien, tomēr viņa draudzene Andy nepaguvainformēties par šo. Bet viss bija feini. :)

Szegeda esot Saules pilsēta. Jo tur visvairak sualaino dienu gadaa.

Vienīgi Anita pēkšņi izrādījās aizņemta dikti un nespēja mani satikt. Bet nu vēl gan jau citas dienas. Neizskatās, ka viņa brauks rīt prom.

Velcro kabatu aizdare vairs nepastāv... abām kabatām slāņi atdalās - jo netur to slodzi...

Nu piektdienas pirts arī bija forša un pirmdienas, semināra dienas, vakara noslēgums ar inventāra detaļu sapirkšanu ceļošanai un pēcāku boulinga spēli arī bija vispirms lietderīgi un pēc tam forši. Šoreiz kaut kā sūdīgi gan izpildījos. Norakstīju uz nogurumu un gulētām 4 stundām, un uz dienu pavadītu dzestrā gaisā ar aktīviem elementiem. Parasti labāk sanāk iemest ar to mākslīgo kokosriekstu.

Visādi interesanti cilvēki man atsaucas Indijas sakarā. izdevās pārsteigt vienu indieti ar savām minimālajām vēdiskajām zināšanām. :D

Raians beidzot parādījās un atbildēja uz 2 vēstulēm. :D Tas ir viens foršs cilvēciņš, atklāts, patiess un tā, bet pilnīgi disorganizēts. :D Tomēr mīlu viņu tādu, kāds viņš ir. :)

Stulbais airBaltic ar 8kg rokas bagāžu. Nu man it kā ielien tajos, bet es jau nezinu. varbūt tie Krista bagāžas svari reāli melo. Tkko no draudzenes uzzināju arī, ka airBaltics drāž par katru gramu. Būs jāsavelk viss mugurā, jāietinās guļammaisā visādam gadījumam. utt. :D Viņa teica, ka tie, kas lidojot uz Āziju uz ilgu laiku, nespēj iekļauties 8 kg. Es esmu izņēmums. :D Pati brīnos. Nezinu, ko vēl lai ieliek :D labi, labi, patiesībā, lādētāji vēl nav iekrāmēti, paika lidojumiem utt.

Pirms pāris stundām uzzināju, ka Uzbekistānas aviokompānija ir vēl trakāka par airBaltic. max 5 kg. Kas viņi galīgi afigeļi??? Viss tik uz to, lai no mums naudu kāstu par nododamo bagāžu... Uz ilgu ceļojumu 5 kg iekļauties jau ir par daudz!!! 6 kg jau - bez lādētājiem un paikas (jo par brīvu jau nebaros).

Cik labi, ka man ir draugs, kas strādā airBaltic - šobrīd vēl varēja nomuhļīt. Kad stāsies spēkā kkāds dokuments, vairs nevarēs. Paldies viņai.

Tagad man ir nododamā bagāža - risks, ka var pazaudēt, bet es paļaujos, ka man viss būs ok. :)

Nomainīju bikšu staru striķīšus pret gumijām. 1 metrs, izrādās, knapi pietika. Striķīšus sasēju kopā un pielietoju kā auduma maciņa striķīti kaklā pakāršanai. Patiesībā tas ir saulesbriļļu auduma "maciņš", kurš ir perfektā izmērā, lai tur glabātu banknotes. :D Cerams vienīgi, ka rūpijas nav nenormāli oversized. :D

Bēda: izrādās, tūrisma vīzu pagarināt nevar. Bāc! nu, kāpēc??? Ir variants apprecēties 2 mēnešu laikā - tad var. :D Tas mani galīgi neiepriecina - nu negribu es tur iespringt par to, bet neko darīt. Kas izdarīts - izdarīts. Eeeh

Iečekots onlainiski ir, par to arī miers, boarding pass arī varot neprintēt - pofig.

Vēl mazliet mahinācijas ar pastu jāpaveic. Šodien nesanāca. Gan jau rīt. Rīt vēl arī nauda jāizņem un jāsamaina. uh... Daļu var paveikt tepat, novadā.

Paralēli vēl aktīva pļāpāšana ar to pašu draudzeni. Laiku noēd, bet draugiem palīdzēt vajag, ja ir tāda iespēja. Cik labi, ka ir tādi draugi.

eeeh...

Kad vēl cēloju, saņēmu atskaitē uz mobilo ziņu, ka pienāics uzaicinājums uz bezmaksas semināru, kas man ļoti interesē. Mācīšanās caur pieredzi. Nolēmu - tikko kā tikšu pie neta, pietiekšos. Kad pieteicos, saņēmu ziņu, ka 50 vietas ir aizpidlītas. Pieteicos rezervistos. Nu nekas- būs-būs, nebūs-nebūs.

Pēc laika tomēr man atsūta ziņu, ka uz Semināru brīvā dabā vietu skaits klonēts. I am in!

Tika izštukots, kad un kur man būt. Jātiek līdz viesu namam Brūveri pirmdienā līdz plkst 10.
Svētdiena pie Vilnīša. Saņēmu krietnu info devu par Indiju, izštukojām, ka viņam agri jādodas uz Rīgu. Pus7 jāizbrauc. Tas nozīmē, ka man būs ~2 h laika līdz semināram. No rīta Vilnīts mani aizveda līdz Turaidai, kur biļešu centrā cerīgi spīdēja gaisma, bet apsargs nebija tik laipns un neļāva man tur tusēt, tomēr uzprasījos uz kafijas izmānīšanu no automāta. Labi, ka man ir kafejnīču cukurs somā - nebija jādzer rūgta kafija (lasi - nebija jālej ārā).

Gāju vien ārā un domāju, ja pa ceļam neatradīšu kādu siltu vietu, kur iekšā tusēt, iešu vien uz tiem Brūveriem - varbūt, ak tur tomēr var dabūt tādā tumsā un agrumā kādu dzīvu dvēseli un siltas telpas. Dzestrums pamatīgs. Turpat Turaidā nočekoju kāpņu telpas daudzstāvenēm un jā - super - ir vaļā. Iegāju tur tusēt un darīt savas lietas (līdzi laptopu mugurenē paķēru). Attapos, kad jau bija pavēls. Sāku špagot uz Krimuldu. Apzimnājos, ka visticamāk - kavēšu, bet pofig. gan jau. :D Līdz nogriezienam uz Krimuldu nočāpoju, pēc tam sāku stopēt. Pirmā mašīna "jāslīcina", bet otrais buss... ir lūzumpunkta buss un, protams, ka viņi turpat, kur es. :D Cik labi... Atradās pat vietiņa man. Un pat geišas konču dabūju - kas var būt labāks par šādu komplektu?! :D Perfekts taimings arī. Tur uzreiz tēja, vārīta uz ugunskura., piereģistrēšanās un pasākums var sākties!

Pasākums bija foršs. Mācīšanās caur pieredzi - taisni man radīts. 8 dažādas grupas, tātd - 8 dažādas tēmas. Bija forši. tai grupā, kurā gribēju būt visvairāk, nesanāca, tomēr otrā prioritāte bija arī laba. Un tā bija tāds kā pārgājiens ar orientēšanās elementiem. 9 cilv sadalīti 2 komandās.

katrai karte ar 12 kontrolpunktiem, līdz kuriem jāaiziet pa taisnu līniju, nevis līkločiem. Katram k-p-tam citāds bonus punktu skaits. papilduzdevumi padarīja iešanu jautrāku un foršāku. Visai komandai (mēs 5atā) jāvienojas, kurp ies, uz kuru k-punktu, kādā veidā. Ir gps. Leišu, kurš mūs čakarēja pa vidu, ka 2 k-punktus paņēmām bez tā. Līdzi arī paika, 5 l ūdens bačoks un aptieciņa spainītī. Sākumā ceļš cauri brikšņiem, ka gāja lēni + vēl gps niķojās +vēl bija jāpiešaujas pie viņa. Brīzīem viņš rādīja, ka jāiet taisni, bet visu laiku tā līnija šuadījās aš pa 360 grādiem, līdz ar to maldinoši. Līdzi nopakaļus gāja kontrolieri, lai pārbaudītu, vai mēs daram visu pareizi un, lai uzdotu mums uzdevumus k-p-tos.

Vēlāk sāka iet raitāk. Tomēr nezinājām, kā iet otrai komandai.
papilduzdevumi ar bija jautri. principā tie kontrolieri nedrīsktēja runāt. 1 uzdevumā visai komandai bija jāatrodas vismaz 1,5 m virs zemes. Tā nu pietuvojāmies gravai, pār kuru pārkrituši koki, uz kura visi satupām. veca sieksta, principā - nedroša sieksta. tad nu kontrolieri sāka rādīt zīmes ar uzrakstiem, tādiem kā "STOP" un "vai nevajadzētu kaut ko pamainīt?" :D Bet beigu beigās pateica, ka nevar garantēt mūsu drošību šajos apstākļos. Nobildēja mūs un fiksi metāmies nost. Viena iebruka ar kāju, jo uzkāpa uz plānākas vietas. Bet viss beidzās labi.

Vēl citur arī Māris teica, ka šitās bildes netiks publicētas. :D citādi viņiem "bumbas" piešūs. :D Cita uzdevuma izpildē tika uztaisītas šūpoles uz karstām pēdām. Mums bija 1 pusis komandā, kuram bija virve līdzi un kurš šito rajonu bija diezgan staigājis. Bija arī džentlemnis - palīdzēja visām meitenēm šķēršļus pārvarēt.

Bet viena kontrolpunkta sasniegšanai pat pārnesa 2 zeķubikšainas meitenes pāri ūdenim. Jo k-punkts bija uz salas. Pārējās - bridām basām kājām... uiiii... man bija stresiņš - jo saslimt atļauties nedrīkstu 4 dienas pirms lidošanas uz tālām zemēm.
Pēdās skudru armija rīkoja revolūciju pēc tam, bet Māris iedeva vēl papildus zeķes, ko uzvilkt uz samitrinātām zeķēm. Kartona zīmes noderēja par paklājiņiem. Nu es taču esmu salīga. Man karstā dušā salst, kur nu vēl ledainā ūdenī. brrr. (bet pēc šī bridiena ne miņas no saaukstēšanās, ne kā). Varbūt tas bija labi - norūdīja pēdas, lika asinīm kā metro dzīties pa dzīslām.

Pa lielam noslēgumā bija labs kāpiens kalna - dažām no komandas galīgi nebija viegli. Man ar to puisi ātrumā un visumā sapasēja. Pie pēdējā uzdevuma izpildīšana, komanda vienprātīgi izdomāja, ka vairāk punktus nemēģinās ņemt, jo laika nav tik daudz. Otra komanda ieradās ar 7 minūšu nokavēšanos un dabūja 7 punktus mīnusā. Līdz ar ko - mēs uzvarējām.

Ar komandu paveicās. Komandas sadalījās pilnīgi uz dullo - neviens nevienu nepazina. Sākumā bija mazliet, mazliet diskusijas un nevienprātība, bet ar laiku mēs pavisam sākām liedēties kopā, katrs uzdevums k-punktos arī liedēja mūs kopā, lomas sadalījās pilnīgi dabiski, katrs kaut ko pa savam ieguldīja, lēmumi tika pieņemti arī pilnīgi brīvi, bez domstarpībām. Vārdu sakot - beigās, kad komandas vadītāji-kontrolieri veica kopīgu mutisku kopsavilkumu, teica, ka jūtas vīlušies - nebija kašķu. :D Jo taisni tas parasti tā kā rada augsni attīstībai - parāda vājās vietas.

Bet šai gadījumā es teiktu, ka bija pa ideālo - vismaz pēc manām sajūtām, šoreiz bija mācīšanās caur prieku, ne caur ciešanu ceļu (kašķa). Tas ir pats foršākais - centos sevī mainīt to, kas parasti iet negludi. laikam izdevās. Kur jutu, tur tomēr uzspiedu uz savu viedokli un man izrādījās arī taisnība.
Beigās arī visi tā forši parunājāmies.

Labs pasākums un perfekti pavadīta diena. kamēr gājām, auksti arī nebija. Sākām salt, kad atgriezāmies "nometnē".

Nesenāka pagātne.
08.10.
Pa nedēļu apslimu. Visu cēlojuma laiku, aukstumā ar sandalēm un, kad pa nakti jau mīnusi, es 2 džemperos vien - un nekas. Atgriežos mājās un te nu ir - kakla smilšpapīru likvidēju samērā ātri ar jaunu metodi. Bet, sākumā ignorētās (kas tad tur, ka biki tek un pēc dienas svaigā un dzestrā gaisā, tas aizkrīt?) iesnas neatstājas un vienu dienu sajutos, ka varētu būt temperatūra (izmērīt jau nav, ar ko - būs jāmeklē kaut kur vecie normālie termometri). Dienu gultas režīmā (pusgultas, jo vnk nogulēt nevaru), zāļu, ar ko ātri atvieglot simptomus, nav. Bet jātiek puslīdz uz pekām, lai tiktu uz pārgājienu nedēļas nogalē. Nākamajā dienā jau labāk, bet ne līdz galam. Nesapratu, par ko es tā apslimu. Inkubācijas periods tik milzīgs pēkšņi? Līvucis teica, ka tas taču tipiski - organisms ceļojumā ir mobilizēts maksimāli, bet atgriežoties - atslābst un tad nu var iemetināties vainas.

Uz pārgājienu saziepējos doties, neskatoties uz to, ka veselība vēl nav stabila - nesēdēšu es mājās. Man būtu forši izkustēties! Bet kārtīgi tiak padomāts par to, lai būtu silti naktī.

12.-13.10.

Visi masām brauc Zelta rudeni vērot Siguldā (ja izsludināta kā TOP 1 vieta pasualē Zelta rudens vērošanai, tātad visiem tur jābrauc), mēs - uz pludmali.

Plāns ir doties pārgājienā. Tomēr, par cik nedz es, nedz mans draugs, šoferīts un ceļabiedrs A. nevar atbrīvoties ātrāk, tad izbraucam tikai pievakarē. Tā ap 17. Vēl veikals pa ceļam (a. man nācās atgādināt, kur Ādažos atrodas Rimi :d, iepriekšējā dienā mammucim prasīju, kjur atrodas pasts. :D ). Plāns ir aizbraukt līdz Tūjai (galapunkts) un ar autobusu līdz Svētciemam, no kurienes sākt soļot, lai piebiedrotos tiem pārgājējiem, kas jau no rīta no Salacgrīvas špago. Sakarā ar vēlo izbraukšanu tika nolemts ekspromtom, ka līdz Svētciemam par tālu, dosimies līdz Svētupes ietekai un tur kaut kur droši vien jau kempos biedri.

Protams, tā nebūšu es, ja nemēģināšu stopēt. Izpakojušies, lai dotos pārgājienā. Nu cik nu pārgājiens tai sestdienā - saprotam, ka tas nekas nebūs - cenšamies paspēt uz garāku vakarēšanu pie ugunskura dŗizāk. Pa ceļam jau braucām un redzu, ka skaists saulriet, uz kuru mēs nepaspēsim... :( neko darīt. Līdzi vēl liela un smaga telts, kuru sestdien A stiepa rokās.

Izgājām pa Tūjas ceļu, kādu laiku jau ejam, kad pretī brauc 2 kvadricikli. Nosaku, ka būtu kruti viņus nostopēt, ja brauktu pretējā virzienā. :D Pēc tam no pievedceļa izgriežas 2 auto. Stopēju un... apstājas. Abas. Prasu tā un tā... Bet viņi - nē, ir apmaldījušies, meklē kādas mājas, bet nevar saprast, kur meklēt. Apstājās, lai karti papētītu. A. saka, ka izskatījās pēc A. Mielava - i pēc izskata, i pēc balss. Es neesmu pārliecināta - it kā mazliet līdzīgs ir, bet sen neesmu viņu redzējusi, grūti pateikt.

Čāpojam vien tālāk. Mašīnas tur īsti nebrauc, sāk jau diezgan krēslot. Tik čāpojam. Tās 2 mašīnas turpina kustību un "Mielavs" apstājās. Ka varot aizvest vismaz līdz Tūjas ceļa beigām, līdz šosejai. Forši. Lecam tik iekšā.

Noskaidroju, ka var aizvest līdz pieturai netālu no Tūjas ceļa uz šosejas.

Pieturā notika paredzēts mini čp ar paklājiņu, kurš neturas manu somu strapēs. Es nospļāvos - pazust nepazudīs, drīzāk ātrāk vajag stopēt. A. ņēmās viņu pie savas somas stiķēt klāt. Nav tik viegli, viņam tāds jau otrais stiķējas klāt. Biju paņēmusi savu veco pārgājienu mugureni (jo jaunākajā versijā to siltāko guļammaisu iekšā nedabūt). Tur nevar īsti neko tā baigi piestiķēt bez palīglīdzekļiem.

Uzliku abus atstarotājus, jo tumšs jau riktīgi sameties, un stopēju. Laiku nevajadzētu tērēt, jo kā nekā - šoseja un auto pārsvarā lieli ātrumi. Nebija ilgi jāgaida - A tik tikko bija tik piestiķējis manu paklājiņu, kad apstājās neliels atuo ar sievieti gados divdurvju auto. Super. Autobusu pat nesagaidījām. Ļoti veiksmīgi un operatīvi sasniedzām jūru pie Vitrupes un pārgājiena biedrus, kas jau bija iekūruši ugunskuru.

Saulriets nokavēts, toties vēlāk redzējām mēnesi gāžamies jūrā ar visu atspulgu - gaiša nakts.

Neilgi tusējamies, uzslējām arī savu telti, kad redzam 2 gaismiņas ar rūcošiem motoriem mums tuvojamies. Mērķtiecīgi pie mums. Gunčam stress (jo īsti jau telšot tur nedrīkst). Izrādās, tie ir tie paši kvadricikli. teicu, ka viņi pabrauca Tūjā mums garām. Viņi teica, ka varējām viņus nostopēt. eh, vajadzēja gan. :D Prasīja, cik tālu līdz Salacgrīvai un vai varēs izbraukt pa krastu.

Forši. Paika arī bija uz urrā, sarunas, ugunskurs, laime pilnīga. Ja neskaita to, ka tāpat ļoti auksti pie ta paša ugunskura. Vējinš iepūš. Kājām svilinoši, bet bodijam auksti. Nu nekas. Gan jau.
Taču pa nakti teltī pat bija karsti.

Auksti palika atkal tad, akd no telts bija jālien laukā, dzestrā rītā. Kaklā mezgls sametās un sākās krekšķis. Gan jau būs labi. :D

Nākamajā dienā gan bija pārgājiens. Gunčam atradās liekas strapītes - telti varēja pie somas piestiprināt, sākumā pie A somas, bet pēcāk pieteicos, ka var pie manas. Tas radīja manai nastai disbalansu - vilka baigi uz aizmuguri, bet neko darīt. Pārāk traki jau nebija un 1 dienu jau var tā.

Trakāk bija ar to, ka mani pārgājienu zābīši kā parasti mocīja labo īkšķi (labi, ka ne kreiso, kurš nesen tik ataudzis beidzot), kā rezultātā staigāju tā, ka berza arī tulznu uz papēža. Nebija baigi traki, bet naga pamatne riktīgi sāp. Kaut kas tur jāizdomā. nagi it kā bija nesen pgriezti, bet varbūt jāapgriež tā pa maksimumam, lai maz neliekas.

Samērā netālu pa ceļam satikām vēl pārējos, pēdējos pārgājiena dalībniekus. 2+2+2=6. Nu meitenes izvairījās nakšņot teltī rudenī. Bet bija forši. Miljons zvaigžņu viesnīca. :)

Pa ceļam visi paņēmām vēl 1 kešu. Viegls bija.

Kamēr gājām un arī pauzēs, kamēr ieturējāmies ar ekskluzīviem ēdieniem, no iesnām un klepus, var teikt, ne miņas. Kad beidzām pārgājienu Tūjā, tad atkal sākās.

Pārgājienu beidzām ar ieturēšanos krogā. Dažiem ekstrēmi ilgi bija jāgaida uz savām paikām. man šoreiz ne īpaši garšoja, bet visiem citiem bija ok. Citreiz arī ir bijis ok.

Forša diena, saulaina, pēcāk arī saldējošais vējš bija pazudis - ka iet palika pat karsti.
Tāpēc es saku - ja iz sūdīga jušana, bet iekšā pozitīvisms, tad nav, ko bremzēt, sēdēt mājās un cerēt, ka paliks labāk no zāļu rīšanas. Nē, nu, ja man būtu augsta temperatūra, es nedotos gan, bet iesnas un biški sūdīgāka jušana mani neattur. Pēc tam man palika tik arvien labāk un labāk.

17. okt. Tātad biļete beidzot ir nopirkta. Ar Ailendas palīdzību izdevās dabūt bezproblemātiskus reisus caur Taškentu, kur būs jātusē pa tranzītzonu 16 h. :D Vēl tik online jāiečekojas, lai nenoņem papildmaksu. Bet aribaltic ir baigie... saucās par lēto aviokompāniju, bet maksā dārgāk kā tas pats Ryanair, piedevām max rokas bagāžas svars pat ir mazāks kā Ryanair. Nu Ryanair, protams, ir žuļiki, tomēr... Bagāžas svaru vareja tomēr cilvēcizēt uz lielāku. Jāsapako soma, jāmēģina saprast tās svars (jo svaru man laikam nav lv? :D).

Sapratu,ka nav vērts mēģināt ieklabināt visu manu Eirotripu (Viljams man kluptu virsū atkal par šo apzīmējumu) - nav cerību sarakstīt visu mēnesi. Bet būtu bijis svētīgi pie katra ceļojuma posta ierakstīt Eirotrip pie tabiem. Varbūt ka'dreiz to paveikšu. Eh...

Ieliku atkal sludinājumu cs grupās uz cēlabiedra meklēšanu.
Šobrīd ļoti intensīva komunikācija ar potenciālajiem hostiem un travel badijiem. Paņem ļoti daudz laika, jo jāpačeko tie profili ar. Pirms šī sludinājuma atrasts tika kāds Austrālijas anglis - liekas, ka varētu diezgan sapasēt.

Paralēli dažādas tikšanās ar draugiem. Virtuālas un reālas.

Paralēli pamazām atrādu mammucim bildes. Bet iespējams, pat to neizdosies pabeigt. :o

Sev checklistā jāieliek visu bateriju uzlādēšana (arī kameras).

Prieks, kur tu rodies - pēc ilgiem meklējumiem izdevās atrast veco C5 - vāciņu nomainīju, cerams, ka šis tā nesaplīsīs.

Izdevās sadabūt arī gumijas, kuras nomainīt bikšu galos - cerasm, tās strādās labāk. :) Plus izdevās atrast jostu, ko jāmēģina ievilkt tā, lai bikšu poga nespiež zilumu gurnā. Jāpagūst vēl to realizēt.

Nopirku arī vēl 1 krustenes. :D Dabūju telefonā pdf grāmatu, ko lasīt. Angļu versija diemžēl ir bojāta. Bet nu nekas - lasīšu krievu versiju. Interesanta. Ieteica leišu hosts. Par Indiju. Kā nekā taškentas ldiostā dauz laika snaāks tusēt vnk bezjēgā.

Paspēju izjāt arī stallī. Viendien ar it kā ar super labu zirgu, bet man viņš nevadījās nemaz tik labi. Citu dienu arī pirmo reizi ar to konkrēto zirgu, par kuru man mammuks prasīja - vai spēšu ar viņu tikt galā. Kāpšļus pati pieregulēju un nevarētu labāku zirgu vēlēties. Bez jebkādas piepūles paklausīgākais zirgs pasaulē. Nu labi, kad mēģināju bišķi palēkšot, tad sajutu, ka vairs tik labi nav, bet man uz lēkšiem vēl riktīgi jātrenējas. Ļena bija jau aizgājusi tobrīd. Toties pirmo reizi mūžā uzzināju tādu vārdu kā puspiesēde. izpildīt bija galīgi grūti, tomēr izdevās (ja zināt, kā jāj tie, kas pa apli uz ātrumu sacenšas ar dibeniem gaisā, tad tas ir atpuveni tas pats tikai mazliet grūtāk, jo kāpšļi neregulējas TIK augstu). Ļenai izdevās man iemācīt atkal kaut ko jaunu. Bet, kā tā puspiesēde kāju musīšus nodarbina... jopcik! Tomŗ nesāpēja 2 dienas kā pēc Kevina (laikam tāpēc, ka pastaipīju :D Izstaigāju tā, kā Ļena lika, maršrutu starp riepām rikšos, bija labi. Kaut kā man ļoti patīk, kā Ļena māca.

Tika meklēti arī zābaki. Baigā dilemma. Pat trilemma. Ar kuriem zābakiem braukt. Aizbraucu līdz Humanai. Bļin. Tur atradu 2 potenciālus zābakus. Esošie trekinga zābīši it kā taisni sāk jukt ārā (zole sāk caurumoties, purna apmale nāk nost un izskatās vienkārši drausmīgi netīri - nu taisni tādi, kā Indijai derētu. :D Paodmāju - varētu tos tur nonēsāt līdz nemaņai un atstāt un paņemt Humanas zābakus. BET. viņi ir labi. patiešām labi - pārbaudīti. Nu ok - labai kājai īkšķis mēdz ciest, bet ar to varbūt var kaut ko izdarīt (izgriezt caurumu purnā?:D Vai noīsināt īkšķi). Otrkārt, viņi ir smagi - kad būs karsti, būs smagāk stiept. Treškārt, par labu nepazaudēšania - tie ir pārbaudīti uz siltumu - kājas nav salušas, nav svīdušas un nav bijušas slapjas pat normālā lietū un bradājot pa jūru. Ieraudzīju, ka GORE-TEX uz sāna rakstīts. :D Nu ir viņi labi. Kaut brendu es neatpazīstu (štrunts par brendiem manā izpratnē - to pat nevaru nekur izlasīt vairs :D )

1 no tiem zābakiem Humanā arī ir trekinga zābaks. kaut kāds Icepeak. Daži apdares materiāli man šķiet, ir lētāki un sūdīgāki kā maniem iecienītajiem. Tas, ka trūkst pa āķim katram zābakam - sīkums - gan jau vaļā nesiesies. Biki dārgāki kā tas otrais variants un smags! Nu kā jau trekinga zābaks. Nav gore-tex, kaut nav man utopijas pēc gore-tex, ja zābaki IR labi. Bet pats galvenais - ka, kaut lielāks izmērs par 1 izmēru (manai kājai max robeža, bet labāk, lai nespiež un var lieku zeķi ievilkt), tomēr, nav ticības, ka tie būs labāki un izturīgāki. Negribās nodrillēt tos labos tomēr.

Trešais variants - Humanā - ideāli tādā ziņā, ka viegli, bet šaubas par mitrumizturību - ja lietus gāzīs - slapjām kājām arī neforši. Bet izmērs tāds pats kā Humanas trekinga zābīšiem - varēs i zeķi ievilkt papildus, i neberž nekur (nav, kur berzt, vismaz tā izskatās) un super viegli - ņemot vērā visu, ko man Vilnītis sadeva, man soma tāpat būs smaga nejēgā. :D Par siltumu arī nezinu (ja tikšu līdz kalniem, tad karsti nebūs), it kā plāna, vatīga neliela siltināšana ir. Var jau būt, ka ieberzos, tomēr ceru, ka būs ok.

Beigu beigās tomēr izlēmu par labu tiem vieglajiem. Gan jau būs labi - ja kas, uzvilks celofāna maisiņus pa virsu :D

Svētīgi bija satikt gan Līvu, gan Vilnīti.

Kā nekā viņi arī bijuši Indijā. Arī Viļņa māsa nesen un mūsu kopīga draudzene.

Nevar atiet no ieraduma stopēt - aizstopēju uz Līgatni. :) :) aptuveni pusotra stunda un biju tur. Vilnītis savāca mani pa ceļam, nedabraucot līdz Augšlīgatnei, kaut gan ātrāk būtu bijis nostopēt varbūt, jo Vilnītis, kad iebrien sarunās, tad nevar apstāties. :)

Berģos stopēju diezgan ilgi. Tomēr iespējams labāk kā būtu stopējusi jau no mājām svētdienas agrā rītā... kad mašīnas vispār nemanīju braucam. Arī Tallinas šoseja patukša. Pirmo šoferīti atteicu - Valmieras virziens neder. Pēc pāris min parādījās vēl 1 stopētājs, kas uz Valmieras virzienu. Bet otrais šoferīts paņēma mūs tikai tāpēc, ka kandidēs vēlēšanās - pareklamēties vajag. Profesors venerisko slimību jomā. Nu runāja jau it kā sakarīgi - idejas ir, bet baidos, ka mākoņos rakstīts, ka to spēs realizēt - visai saldi.

Trešais - poļu fūrists ceļā uz Krieviju. Piedāvāja paņemt manu tel. Nr un padot ziņu, ak brauk suz Somiju - varu piebiedroties. Bet laikam ne tāpat vien viņam nesanāca uzpīsktināt man. Varbūt augša atkal rūpējas par mani. :) Paldies. Da i ne da tam - da Āzijai tagad.

Tagad esmu bijusi visās Vilnīša celtajā mājās. Varbūt beidzot šī vieta būs tā, kur viņš nobāzēsies? Domāju, ka ne jau vieta vainīga - mājas sajūtai, šķiet, ivņam sievietes pietrūkst. Bet mājas ir smukas - ir vēl darāmas lietas, bet ir jau smuki. Vienīgi tāda ekskluzīva kombinācija - duša un suasā tualete. Ziemā pavisam forši. :)

Vēl nedrīkst aizmirst uzrakstīt vēstules visiem, kam jāuzraksta.

22.okt. māja nav iekruināta, bet naktī -5 grādi. riktīgs salonis. Ģērbjos, tuntulējos un izkurināju visas drazas kamīnā un iekurināju malku - lai vismaz ka'ds siltums. Eh, varu stundām ugunī lūkoties, ja vien laika ziņā varētu atļauties.

22.okt. Finanses arī visai trepelīgs jautājums. Visa nauda man uz angļu kartes, bet poundus ārā dabūt nevaru. Konstatēju, ka izņemt naudu ārzemēs no bankomāta man maksā 10% no kopējās summas. uz tām ne pārāk lielām summām to tā nejutu, bet uz katrām 100 naudiņām 10 naudiņas būs jāuzdāvina bankai. Nafig!!?? Nu ar Opal izdevās pusi no vajadzīgās summas dabūt uz Lv kontu (vienas dienas laikā), tagad katru dienu braukāšu uz bankomātu ņemt ārā pēc maksimuma un to, ko neizņemšu, braukšu uz banku ņemt ārā caur operatoru. Ja pareizi saprotu banku mudžekļaino info (nu it kā skaidri un gaiši rakstīts - naudas izmaksa no norēķinu konta utt, bet tās piebildes (3 gab) mani tracina un mulsina. Bet, ja ir tā, kā tur rakstīts, tad 0,2% ir simboliski salīdzinot ar 10%.
Lai dabūtu pārējo naudu uz lv kontu, man vajag adreses apstiprinājumu. Pat, ja derētu LV adrese, tad arī to vienīgo (ielugumu uz vēlēšanām?) mamma nokurināja. Pat ar pasi bija tā, kā bija... jātaisa pases kopija un jāskanē. Ne man kopētājs, ne skaneris. Paņēmu un nobildēju. :D Aizsūtīju. Viņa skatījās, ka viss skaidri redzams, tomēr prasīja, lai vēlāk atsūtu ieskanētu. Nu teicu, ka tā ir problēma. Bet neredzu problēmu nofotografētai - jo bilde ne par kapeiku nav koriģēta, pilnīgs oriģināls un cilvēks, kas kaut ko saprot no datora, var pārbaudīt - visi bildes parametri kaut kur ir atrodami. Problēmu neredzu. Diez vai iespringšu uz skanēšanu, par cik laika ta nava un nauda ir pārskaitīta.

23.okt. Beidzot dators atnāca. Vajadzēja atnākt pirms 5 mēnešiem, bet labs, kas labi beidzas. Mistēriju trijstūris. Draugi kaut ko bremzē un lažo - piegādātājfirma nav saņēmusi manu pārskaitīto naudu. Dators bija aizvests atpakaļ (kurjers arī lažo?) un tā tas karājās gaisā - nevienam neuztrauca (bet es jūnija steigā pat nepamanīju, ka nav ieradies, jo pierasts, ka visi pasūtījumi ir kārtībā. Piegādātājfirma mēģina risināt radušos situāciju visu šo laiku, kopš esmu atgriezusies. Pēc nepilnām 3 nedēļām ir atrisinājies. :) tagad tam ntg būs jāpiedzen nauda no draugiem.lv.

Pagūglēju par vīzas pagarināšanu. Imigrācijas departamenta mājas lapā izskatās, ka var pagarināt vīzu, neizbraucot no valsts, vienīgi tas jādara 2 mēnešus pirms vīzas termiņa beigām (gandrīz tieši tik, cik man ir). Tas nozīmē, ka tas būs pirmais, ar ko jānodarbojas, kaut gan vairāk kā nedēļa līdz 8. novembrim.
Nu cerams, ka tas patiešām atbilst patiesībai un ka izdosies (kāpēc, lai neatbilstu?). Jāatrod tā adrese tam departamentam. :) Bet tas man būs kā atvieglojums - nebūt piesaistītai ierobežotam termiņam.

Piektdien naktī jālido. Šoreiz gribētu būt 2 stundas pirms lidojuma, jo jāčekojas uzreiz uz 2 reisiem, tātad jāstāv rindā. Nokavēt nebūtu veselīgi.

03.09.
Aizsūtīju Slavonski Brod hostam sms, ka diemžēl neieradīšos.

"Slāvu" vācietis man piedāvāja, ka varu nakšņot arī pie viņa - neesot problēmu. Piedāvā arī izvadāt pa Budapeštu - liela, ka smuka un forša esot (anglis Viliams kritizēja kā šuasmīgu pilsētu, kur absolūti nav, ko redzēt - kādas nu kuram prasības...), bet, ka skaistāka naktī (patiesībā reti, kura g-pilsēta nav skaista naktī, ne?). Tomēr man nešķita, ka mūsu gaumes īpaši sakrīt uz ceļošanu, piedevām viņš tur grib ietusēt kaut kādā bārā ar saviem draugiem, kas man nav interesanti. Nu forši it kā, ka man ir 3 in 1 = lifts, hosts un gids.

Aizveda līdz centram, kur viņš gribēja satikt kādu savu draugu, kuram tur veikaliņš pieder (apģērbu, mazliet indiešu stila apģērbu utml).
Vācietis gribēja padzert kafiju un paēst kūkas. Tad nu viens kafūzis tika izbrāķēts (argumenti un pretargumenti par to, vai kafūzī var tikai kafiju dabūt, vai pienāktos kaut ko vēl).
Padzērām kafiju un kūkās iekodāmies.

Pastāstīja par ukraiņu poliču krāpšanu uz ceļiem.

Tad pēkšņi vācietim vajadzēja iet naudu samainīt. Paliku sēžam. Viņš atstāja kādu papīru un mašīnas atslēgas uz galda.

Kamēr sēžu, viņa ekscentriskais draugs atnāk parunāties un nolēmis, ka man, kā ceļotājam ir lietderīga informācija par to, ka blakus ēkā atrodas hostelis.
To tik man vajadzēja. Bija galvā doma, ka vajadzētu atrast hosteli, bet te informācija ielido vnk klēpī. AIzgāju uz norādītajām durvīm apskatīt. Pie zvanu pogām neredzu neko tādu, kas nepārprotami liecinātu, ka tur hostelis atrastos.

Aizeju atpakaļ un prasu kafūža oficiantei, kur te kāds hostelis. Viņa norāda uz tām pašām durvīm un, ka vēl netālu ir cits arī. Vācietis ir laipns, piedāvādams savu dzīvokli, tomēr man šķiet, ka viņš apmaiņā kaut ko gribēs un turklāt, negribu būt atkarīga no viņa.

Izdodas uzminēt (nu labi, ne tikai uzminēt) īsto zvanu pogu un izdodas uzzināt, ka ir pieejama gulta un cik maksā. Viss baigi forši.

(..)

Pasaku sirsnīgu paldies vācietim par laipnību, bet es tomēr uz hosteli. Viņš piedāvāja atnākt vēlāk, ja vēlēšos uz to restorānu/bāru tikties ar viņu un viņa draugiem.

Es tomēr eju savu ceļu. Kaut kā nav man tuvas vibrācijas ar šiem cilvēkiem.

Izstaigāju Budapeštu. Smuka. Pilsēta kā pilsēta - nekā pārsteidzoša, bet smuka. Bet, lai teiktu, ka tur nav ko redzēt - arī stulbi. Viljamam pārāk augstas prasības acīmredzot. Ego. Vienīgi žēl, ka nepaspēju aiziet uz pili, bet Citadeles parku izstaigāju krustu šķērsu, līdz brīvības statujai arī tiku, pāri tiltiem arī pastaigāju. Pilsētas garšu mazliet sajutu, bet rīt dodos tālāk - man pietika ar šo vakaru. Aizdevos uz hosteli.

Mans pudeles čehols nez kādēļ sāk laist jau ūdeni kaut kur. Visu laiku slapjš un tad arī man bikšpriekšu samērcē. :D Lieki piebilst, ka šad un tad izskatos, kā apčurājusies. :D

Ieradusies hostelī, papļāpāju ar admini. Paprasīju, kā tikt kaut kur uz kādu stopējamu vietu, lai stopētu uz Rumāniju. Par laimi viņa zināja, jo ar vilcienu braucot redz tur cilvēkus stopējam. Atrada internetā atubusu & metro, ar kuru man tur tikt un uzrakstīja pat uz lapiņas.

Protams, gribējās vēl satikt varbūt tos ungāru draugus Szegedā, bet nebija pārliecības, ka bez tā nevar iztikt. Domāju, ka gan jau neabižosies - kas tur ko abižoties. Nav jau seni draugi.

Tiku pie vienīgā datora ar internetu un uzrakstīju postu fb tradicionāli, kad esmu ieradusies jaunā valstī - paldies iepriekšējai, bija forši (vai nebija), ceru [ne]atgriezties utml. Kā atbildi viens draugs ēģiptietis uzprasīja, kur esmu šobrīd un kurp taisos doties pēc tam. Tad nu uz atbildi par Budapeštu un Rumāniju, viņš ieteica apmeklēt TImisoaru un NOTEIKTi neizlaist Brasovu.

Skatījos kartē, ka Timisoara neietilpst īsti "loģiskā" maršrutā, ja izlaižu Szegedu.

Paralēli man vēl vēlme paceļot pa pārējiem balkāniem, ne tikai RUmāniju. Iemetu sludinājumu cs grupā.

Admine, kurai nakts maiņa, apmetusies lounge dīvānā un kļuva dusmīga par manu vēlo interneta lietošanu. Aizdzina mani. Nu neko. Pa lielam izdarīju visu, kas jādara. Rīts gudrāks par vakaru. Gan jau apskaidrība ienāksies.

Notikumiem pilna diena... duša, miegs

02.09.
Pamodušies no rīta, sākam manīt cilvēkus atstatumā metam neizpratnes pilnus skatienus mūsu virzienā. :D

Jāceļas un jātaisās prom no šejienes. Aizstaigājam, apēdam tās brokastis, kas nu mums bija. Dodamies uz pieturu skatīties autobusu. Pa ceļam atrodam meža peli(?), kura nemūk prom. Akla?
Sema info par autobusu esot kaut kur citur, bet tā pietura pretī parka ieejai ir arī man vajadzīgā virzienā.

Škiramies ar Semu - žēl, bija jautri. :)

Šodien vajadzētu tikt uz Slavonski Brod Horvātijā, kur man cs hosts. Nav tālu, tomēr...
Faktiski to miestu izvēlējos kā starpposmu tikšanai uz Szeged Ungārijā, kur Taize draugi dzīvo. Google karte piedāvāja braukt visu ceļu no Plitvices caur Budapestu. Tipa ātrāk? varbūt, bet - vai vienā dienā paveicams - fig zina. Izvēlējos tomēr pa īsākiem (kaut tie ne vienmēr tie ātrākie) ceļiem.

Sākumā pieturā stāv tikai kāda japāniete gados, stopēju vien turpat. Dīvaini, ka viņa viena pati. Kādu [ilgāku] laiku nekas nestopējas. Bet, kad parādās vesels bars pieturā, secinu, ka labi nebūs - jāiet nostāk, citādi šoferi mulst.

Tikko kā aizgāju ~5 metrus aiz pieturas, apstājas kāds vācietis. Freiburgietis.

Kurš stāsta - braucis te apskatīt vietu, kur filma par Vinetu filmēta. Ar viņu forši varēja parunāties. Tāds frīkains mazliet, lauciniecisks izskatās. Interesants. Papļāpājām par Venēciju, par ceļošanu, par nakšņošanas iespējām. Visnotaļ sakarīgi var parunāties. Gan vāciski, gan angliski. Jautrs ceļotājs.
Pateicoties tam ,ka gps cītigi neseko, pabrauca garām vajadzīgam nogriezienam - rezultātā izmet līkumu tur, kur man izdevīgāk. Paldies viņam.

Nākamais puisis mani pārvieto līdz Zagrebai. Vēl 1 toll punkts - 2. pa 1 dienu.
Kādu laiku nekas. Diezgan novēloti pamanu LV numuru pabraucam garām. Manas aktīvās mahāšnaās nelīdzēja. :D

Pēkšņi apstājas viens džipsis. Kaut ko krāmējas, taujāju, kurp. Vispār izskatās, ka apstājās ne manis dēl un brauc uz Budapestu. hmmmmmmzzzmm... Nu labi, lai iet - braucam uz Budapestu. :D Gan jau būs, kur nakšņot. Būs jāaizsūta moška sms Peteram Szegedā - moš nav vērts turp doties sakarā ar manu došanos uz Budapeštu. Vēl jāizdomā.
Nebūs tev gūgle maps neklausīt. :D

Minēju pie sevis, kas viņš par tautību. Izrādās vācietis. Strādā ar nekustamiem īpašumiem. Īrē dzīvokli Budapeštā, runā vāciski, angliski, ungāriski, rumāniski, mazliet krieviski. Vecāki dzimuši Rumānijā (bet nav rumāņi). Ta man likās - ka pēc vācieša galīgi neizskatās. Tāds slāvisks vācietis pēc sajūtām. Varbūt ne gluži slāvisks, bet noteikti ne tīrs vācietis.

Viņam bija skaļas ovācijas par manu stāstu par dušu ezerā. Viņš dikti daudz pieminēja papagaiļus. Neatceros, kādā sakarā - kāpēc uzēdies uz tiem putniem. :D

Pats viņš šad tad vienkārši aizbruac kaut kur. Tagad atvaļinājums uz ilgāku laiku un bija Karlovacā, kur sākās lietus (man ar Semu paveicās - kad vazājāmies, bija sualains, kad devāmies prom - lietains). Tad nu sadomāja, ka negrib tusēt pa viesnīcu un aizbruaca, kaut visas pārējās naktis palika apmaksātas.

488 km 8 h ar 3 šoferiem.

01.09.
Paēdu brokastis un dodos norāžu virzienā. Stopēt, protams. Izdodas visai dīrz nostopēt - šoseja, nav īsti, kur apstāties, tomēr drīz apstājās. Viņam bija iespēja pareklamēt viņa cimmeru, kas ir tuvāks un pat lētāks kā manējais. Tomēr tas nemaina to, ka skaidras naudas man īsti nav.

Izkāpju ārā un čāpoju nac parka virzienā. redzu, ka gar šoseju špago vēl kāds. Izskatās pēc bakpakera. Pielieku soli, lai noķertu. Kad pietuvojos, dzirdu šamo sākam dziedāt.

Tas ir jaunzēlandietis, kurš ceļo arī pa Eiropu. Tik mazliet savādāk - gājis pa to Santiago ceļu. Tur būs kādreiz jāaizdodas - daudz labāks veids, kā iepazīt Spāniju nekā Barselonā. Mazliet arī ar stopiem, bet šis pārsvarā ar sabiedrisko. Futbola fans.

Par cik abi vienā virzienā, tad nolemjam apstaigāt parku kopā. Viņš arī dzirdējis par bezmaksas iespēju - arī problēmas ar naudu - tad nolemjam skatīties uzmanīgi un pamanīt kādu taku mežā. Viņam arī izdodas.

Taciņa caur mežiņu. Viņam ir tās nūjas (walking sticks) staigāšanai. Nezinu, kā viņas latviski precīzi sauc. :D

Tās mums palīdz pa kalnaino un veco lapu klāto segumu nepārvietoties uz pēcpuses.

Tikām parkā iekšā - nu feini tie visi tirkīzzilie ezeri un ūdenskritumi. Pie galvenās ieejas "restorānā" ieturējāmies - izvēle gan tur ne īpaši - īpaši man.

Izstaigājām parku, izjautrojāmies visur, kur, izbildējāmies, sēžam, čillojam un našķojamies ar maniem našķiem vietā, kas it kā pavisam netālu no takas, bet ar skaistu skatu uz ezeriem no augšas un tomēr tā nomaļi. Kāds ievērojis mūs, nāk raudzīt. Brīnās - kā latviete pazīst jaunzēlandieti.

Štukojam abi - vai doties jau tālāk vai meklēt nakšņošanu (katrs gan savā virzienā). Viņš gan taisās doties caur Balkāniem, kas man arī interesanti, tomēr pat, ja man izdodas viņu pavilkt uz stopēšanu, man ir cits pārvietošanās ātrums un šeit man pagaidām vēl negribētos doties uz Balkāniem. Kaut kā nav sajūta, kaut gan varbūt būtu forši.

Izdomāju tomēr, ka ir pārāk vēls, lai dotos tālāk - diez vai kur tālu tikšu - diez vai pat līdz Slavonski brod, kur man hosts sarunāts. Paliekam ka nu tepat un atrodam ka'du labu vietu, kur pārnakšņot. Zem klajas debess, protams, jo atļauties B&B nevaram.

Viņam arī tikai guļammaiss (piepūšamo paklājiņu atstājis kaut kur, jo soma kļuvusi neizturami smaga (es pataustīju - viņa arī tāpat ir neizturami smaga - es teju varu pacelt vispār).

Pa dienu staigājot bijām jau tā kā atraduši labu vietu nakšņošanai. Ielavamies atpakaļ parkā pēc tam, kad iepildījām pudeles ar ūdeni no wc. Pa ceļam sanāk iet pa ceļu, kur brauc asfalta trambulis. Slēpāmies krūmos, lai neredz, ka ejam prom no izejas. varbūt pat velti slēpāmies,jo vēlāk iemanījām, ka parkā neesam vienīgie. Izstaigājām atkal krustu škērsu, atminoties takas, pa kurām gājām, lai atrastu to foršo vietiņu. Un tā, lai ir tuvu kādam ezeram, jo ķermenis kauc pēc dušas.

Jau tumst sāk, kad vēl neesam atraduši vietu. Beidzot atrodam. Atpazinu. Nometam mantas un... ejam mesties ezerā. Pa pliko (nav nozīmes slapināt peldkostīmu pa tumsu). Ūdens, protams, ledains, un tā nav pludmale arī - tikšana ārā ir izvingrinoša. :D Sems man palīdz, jo jātiek augšā uz laipiņas pa taisno no ūdens.

Savelku mugurā gandrīz visu, kas man somā ir uzvelkams (maiciņas un 1 flīsa jaka), lietusjaku nolēmu pataupīt, ja kļūs galigi auksti.

Principā tikai no rīta sāka salt pēdas - ir attaisnojums - mitrums ta ļooti liels tais vietās - to pat gaisā var redzēt. :)

31.08.
Beidzot ceļā uz turieni, kurp velk jau daudz spēcīgāk.
Joprojām nav atbildes no cs. Nav pozitīvas atbildes. 2 vienīgie atbildētāji nebūs pieejami. Neko darīt - gan jau būs labi. Gan jau kāda vietiņa atradīsies.

Sicīlietis aizveda mani uz kādu servizio pie šosejas.

visai ilgi tur medīju un, neskatoties uz to, ka 2 vīrieši paši pienāca pie manis uzprasīt, kurp es dodos, ilgi bez panākumiem. Varētu ar kādu fūri kaut kur tikt, ja tās kaut kur brauktu - Itālijā principā fūres pa ned nogali nebrauc - dažas manīju braucam kaut kur, bet principā - aizliegts.

Beidzot apstājas kāds...francūzis, kurš kaut ko angliski. Izrādās - marokietis, kas dzimis Francijā, bet strādā netālu no Venēcijas, šobrīd dodas atpūsties kaut kur netālu esošajā pludmalē. Viņš tā mīklaini izteicās, ka laika viņam gana (neskatoties uz to, ka gaida zvanu kuru katru brīdi. Saka, ka aizvedīs līdz pašai Triestei. Nē, nu fantastiski. Es jau uzrakstu sev zīmi ar nākamo "pietur"punktu Ravenna. Ieved viņš mani Slovēnijā un redzam zīmi, ka līdz Ravennai 70 km. Izskan verdikts - tas taču nav tālu... un aizved mani līdz pašai Ravennai.

Pats trakākais bija ar maksāšanu par bāni... Kaut kur braucam un iebraucam vietā, kur parasti jāmaksā par bāni - kā tas ir Itālijā, Francijā utt. Automāti uz šosejas, kur paņem talonu un vēlāk apmaksā. Bet tur nevar neko apmaksāt, neviena nav, apjukums. Labi - braucam tik tālāk. Nevar ta nevar, vabrūt atcelts (haha).

Pēcāk pie kāda cita toll punkta policija mūs aptur (robeža) pārbaudīt dokumentus un skatās, ka mums nav uzlīmes logā. Tie 2 poliči dikti prasījās un 1 dikti teicās, ka par to sods pienākas. Mēs (es) izstāstījām situāicju, kā bija. Un izrādās, te ir tā kā Austrijā (biju aizmirsusi), ka jāpērk benzīntankos.

Nu man izdevās sarunāt, ka nemaksāsim soda naudu (300 eiro).
Fūū, izsprukām - Pierunāt šoferi iegriezties Ravennā un uztaisīt ekskursiju neizdevās - viņam tomēr nu jau jābrauc atpakaļ.

Bet šeit tā silti palika - ir tiiik jauki cilvēki pasaulē, neiedomājami. Gribējās viņam buču iedot, bet nokautrējos - mazums ne tā saprot.
Laikam kā kompensācija par aizvakardienu.

Kā nākamos nocopēju cūkvedējus. Runā tikai horvātiski. Pagrūti, jo krievu valodai nav nemaz tik līdzīga - nedz viņi saprot krievu val, nedz es horvātu.
Domāju, ka izlaidīs mani tai nosaukumā, kur teica, bet laikam tomēr nē. Benzīntanks. Liels, bet tur tāda maza iela, kas ved manā virzienā, pa kuru necik daudz auto nebrauc. Pēc ilgas muļļāšanās izdomāju tomēr apstaigāt benzīntanku. Apjautājot visus, sapratu, ka šī nav laba vieta stopēšanai uz Plitvici - galīgi garām. Jautāju ari, vai nebrauc uz Karlovac (tuvākais pilsētiņš ceļā uz turieni mazliet gan ar līkumu), bet arī bez rezultātiem. Parunājos ar 1 darbinieku un prasīju, kā labāk tikt uz Plitvici. Viņš teica, ka viennozīmīgi caur Karlovac jābrauc. Viņa kolēģis brauc turp, tikai tas būs 22 naktī.
Pateica arī, ka faktiski visi šajā benzīntankā esošie klienti brauc uz Karlovac - pat, ja ne iekšā, tad var izlaist pie šosejas nogrieziena.

Sākusi intensīvi aptaujāt par Karlovac, konstatēju, ka viss jau butu labi, bet te cilvēki pārsvarā brauc atpūsties un mašīnas ir pilnas. Beigās tomēr izdodas atrast 2 slovēņus, kas mani aizved.

Izlaida pie toll stacijas, kur vēl kāds stopētājs no Vācijas pienāk papļāpāt. pats tikko no kāda festivāla, pateica, ka Plitvicē var tikt, nemaksājot par biļeti. Nekas jauns tas man nebija, vien pārliecību ieguvu - ka tiešām. Pavēstīja, ka viņam naudas neesot (iemeslu neatceros, bet šķiet, ka teicās apzagts esam), bet es nevaru daudz palīdzēt, man ar skaidruci arī švaki pat, ja viņš tiešām apzagts.

Drīz vien fūre apstājas un ne reizi vien aicināja bruakt ar viņu uz Splitu - esot daudz skaistāk par Plitvici - tur vispār nekā neesot. es tomēr spirinos pretī, neskatoties uz to, ka fūrists droši vien man piedāvātu arī nakšņot fūrē - tomēr seksu arī droši piedāvātu. bet citādi - bija ok, nekādu šaubu. Pa ceļam vieni cimmeri vien - kāpēc neraksta citā valodā kā tik vācu? Cimers tur, cimmers šeit. Interesanti, ka šoferis, kurš ir maķedonietis, arī runā kaut cik tikai vācu, ja svešā mēlē.

Aizveda mani līdz kādi 15 km bija palikuši līdz pašai Plitvicei un teica, ka nekādā gadījumā nevajag stopēt naktī. Nu labi, labi, nestopēšu.

Izkāpusi ārā, iemanu kārtējo cimmeru - taisni uz stūra, kur mani izlaida. Eju meklēt kādu dzīvu dvēseli (ir nakts). Pat izdodas atrast. Pat ir numuriņš. Dārgs gan. Samaksāju eiro, pēdējā banknote, zdāču dabonu vietējā valūtā (pati uzprasījos). Istabiņa solīda, beidzot dabonu uzlādēt abus nosprāgušos telefonus, dabonu pat internetu maķenit. Brokastis - zviedru galds - ņem, cik gribi. Pie tam - normālas brokastis.
Interneta signāls manā numuriņā ir gana sūdīgs - bet neko darīt - kādu brīdi pasēžu uz trepēm starp stāviem, kur signāls labāks.

Gurns nobrāzts no tā, ka somas svars liek bikšu striķim rīvēties. Bet nevaru tur laikam neko izdarīt, jau tā laižu vaļīgi, lai nav vienā līmenī ar somu. Ja laidīšu brīvāk - bikses nokritīs. :D

Uz angļu Nr atnākusi sms, ka Bosnijā maksa par zvanu tāda un tāda, par sms tāda un tāda utt. Bosnijā neesmu bijusi, bet te ir tuvu robežai - ne velti hostu arī meklēju Bihačā, par cik tā ir tuvākā pilsēta.

11h 4 šoferi ~460 km.

30.08.2013
Izrādīja man savu B&B, piedāvāja variantus, kur gulēt. No viena lavierēju prom, jo tas ir neaizslēdzamā telpā ar aizkariņu vien blakus viņa guļamistabai. Nu labāk jau nē.

Bet nu beidzot tikām aizbraukt uz pilsētu.

Padova ir studentu pilsēta. Atkal.

Par cik man "privātais" gids, tad ir interesantāk kā vienkārši staigāt. Sastopam pa ceļam laukumā East choral dziedātājus. Koris. Iemetu kādu monētiņu ar. Zīlējam - no kurienes viņi ir. Izskatās pēc indiāņiem, bet apjautājušies, uzzinām, ka no Filipīnas. Smuki viņi dzied, vēl smukāk šovu taisa. Vnk dziedāšana nebūtu TAS, bet tas teātris ir labi iestudēts.

Ragiones pilī viņš sev biļeti dabon par brīvu, jo savulaik strādājis galvenā sponsora firmā. Tur esot lielākā zāle bez pīlāriem/kolonnām pa vidu. Varbūt. Vēl tur ir Trojas zirgs - nezinu, kādā sakarā. Tobrīd tur bija arī tāds kā muzejs - iespējams tikai pagaidu. Ar isntalācijām un video, un audio, un izrakteņiem utt. Varēja izdrukāt savu vārdu venetiešu senajā valodā.

Spriz dzērienu nepamēģināju, bet gan jau citreiz.
Bet kafiju populārā kafejnīcā gan nodzērām - tai kafejnīcā studenti drīskt sēdēt, nepērkot neko, jo tā vēlējis savulaik tās mājas īpašnieks, arī cafe tolaik tur bija un viņš vēlējis to turpināt, kā brīvu vietu, kur tusēt studentiem.

Vispār jautrs tas Roberto, pastāsta visu ko interesantu, aizveda arī uz ļoti slavenu katedrāli, kuras nosaukumu, protams, ka neatceros.

Šai pilsētā esot 3 dīvainas lietas bijušas savulaik - kafejnīca bez durvīm, mauriņš bez zāles un svētnīcas (baznīcas) bez vārda - vienkārši Saint. Kāpēc - īsti vairs neatceros. Iesmej par satiksmi un gājējiem Itālijā, joko un izjoko tūristus par šosejas nodevas automātisku nomaksu, par to, ka sievietes kā ķirzakas, par to, ka Musolīni tulkojumā nozīmē muša.

5dienas esot zivju dienas vismaz tai reģionā. Tad nu aizbraucām uz īpašu vietu, kur var visu ko zivjisku dabūt. Interesanti ēdieni. Un, par cik es noņēmu baļķi zivīm uz ceļojumu, tad nu arī pa pilnu klapi gribēju šo to interesantu nobaudīt. Piemēram, gliemežus. Pārējo viņš izvēlējās.

Pie vakariņām kuat kādā mirklī dabūju seksa piedāvājumu. Uz manu angliskā mierā pateiktu noliedzošu atbildi sekoja arī tīri mierīga atbilde, tomēr pēc tam bieži dzirdēju seksu pieminam. Bik jau sāka krist uz nerviem. Un tad nemitīgi viņš teica, ka viņam taču jājoko par seksu. Tā nu viņš laikam gribēja paŗvērst viņa seksa piedāvājumu tipa jokā... Nu kāda cita varbūt arī noticētu, bet man ir atbilstošs iespaids - itālis pat, ja vecs un vienacains, nekautrēsies piedāvāties. Un es nekautrēšos atteikties, ja man pat sanmarīnietis neuzrunāja, kurš ar mēģināja man visādi iestāstīt, ka mums jādara tas.

Intereses pēc uzzināju viņa horoskopu... :D Sakritība tāda, ka visi, kas seksu līdz šim gribēja, bija vienas horoskopa zīmes. Nu labi, ungāram, protams, es neprasīju (da i nesaprastu viņš neko), bet izskatījās, ka mierīgi varēja būt tas pats. :D

30.08.
PIecēlos, pamodos. Jušana jau labāk. Aizčāpoju uz loungu, dabūju kafiju.

Sarunāju ar adminīti (ne tā pati, kas apsolīja datoru, ja vajadzēs), ka viņa iedos datoru, kad atbrīvos to no darba pienākumiem.

Tikmēr pieņemu švako brokastu piedāvājumu - kruasāni vien, ja neskaita tēju/kafiju. Ar Utrehtas B&B nesalīdzināt, bet ir labi tie paši kruasāni. Paņēmu vairākus. Dabūju netu datorā un sameklēju hostus. Atradu Horvātijā pa ceļam uz Ungāriju hostu, kurš bijis LV un priecīgs hostot latvieti. Forši.

Nolēmu, ka nekur nesteigšos - gribu relax. Plāns ir izstaigāt šito nelaimīgo cilvēku pilsētu un tad pieteikties tam "sicīlietim" uz ekskursiju pa Padovu. Izstaigāju un, ieraudzījusi bodīti ar tiešām lētām cenām, nolēmu tomēr iegādāties šo to, ko vēlāk kaut kad apgleznot ar dekupāžu. Gaidīdama, kad pārdevēja atbrīvosies, dzirdu viņu skaitam preci...krieviski. Nu jā. Šitādi tūrisma centri pilni ne tikai ar krievu tūristiem laikam.

Netālu no manā pasaulē slavenās baznīcas ieraugu to dredaino puisi. Ubagojam ar šiltīti. Piegāju papļāpāt - franču puika, kas ceļo pa Eiropu, apmeklējot festivālus. Tagad beigusies nauda un ubago, lai dabūtu naudu ceļošanai. Nu katram savs ceļš. Nezin, kā viņam būs veicies. Vakar viņš manī esot atpazinis stopētāju - kartons paliek kartons.

Izblandījusies gana pa Venēciju, tā ap pusdienslaiku dodos ārā, ar cilvēku palīdzību atrodu autobusu, lai tiktu uz Mestri un sastaptu Roberto. Viņš atbrauc savākt mani un saka, ka ir siestas laiks, kad viņš parasti atguļas pasnaust. Stāsta, ka tagad brauksim pie viņa, kur mēs pagulēsim. ta ta ta tā.... Man ieslēdzas aizsardzības mehānisms - ko nozīmē "mēs gulēsim??!". Tad viņš piemetina - viņš gulēs savā gultā un es - savā. Fūūū. Bet sajūta par viņu tomēr nav "tīra".

Viņam Padovas perifērijā, Villanovā, ir B&B, kurš maksā tikpat, cik hostelis Venēcijā.

Es uzprasos uz to, ka dabonu internetu, kamēr viņš guļ. Pabaudīt dārzu, leitojot i-netu nesanāca gan, bet tomēr pa ilgiem laikiem izdarīju tur, kas darāms īsumā.

Man paranoja par domu lasīšanu iestājusies. :D Sāk šķist, ka teju visi lasa manas domas.

29.08.
Tikusi Venecija, protams, uyzreiz gribu atrast karti, lai var noorienteties. Info centru autoosta atrast nesanak, kaut kads tuuru kantoris, kur karti var nopirkt ash dargak ka ielas bode. Lai iet ielas bode.

Pirma doma ir atrast hosteli, nolikt somu un paklist pa Veneciju. Ar to man seit varetu ari pietikt - jau par daudz turistu rinkii. Nav gan garantijas, ka hostelii bus kada briiva gulta.

Bodes pardevejs pateica, kurs tilts ir tas, ko redzam, bet vai nu es nesapratu, vai nu neprecizi noradija vai kaa. Nezinu, bet tas nebija tas.
Cilveki man teica, lai eju uz stacij prasit - tur ir info centrs. Bet tur ir tikai vilcienu info centrs. Protams, ka vina neko nezina un negrib zinat par ielam un kur nu vel hosteliem Venecijaa.

Pecak tomer atradu to isto tiltu un gaju pa ielu, kura noradita pie hostela screen shotaa. Seit, ka skatos, nav Nr majam pa ielam. Uz majam ir kaut kadi Nr, bet adrese noradits tikai pliks ielas nosaukums. Uz tas ielas hosteli atrast neizdevas. Varbut novecojusi info vai ka.

Turpinaju iet pa galveno turistu ielu - un tur jau turisma info centra uzraksts gozejas. jauki, atvieglojums - vinji drosi vien var redzet, kur hosteli, kur - kas. Tieku ieksha, prasu brivajai konsultantei "Where can I find ostello Santa Fosca?" Vina momenta bez skatishanas jebkur atri nober kaut ko, ka janogriezas pa kreisi un tik uz priekshu, jaiet kadas 15 min. Paga, paga, es esmu nogurusi, loti izsalkusi un prasu precizet - ka te no budinjas ejot skersiela 15 min tik uz prieksu - ja, tipa ja.

Eju tur, bet nekas neliecina, ka tur varetu but hostelis. Neba gribas testet citu variantu u nspagot n reiz 15 minutes. Eju atpakal, info centra, kur ja rinda izvietojusies. Redzu, ka kaut cik sakarigi un ilgi kaut ko skaidro kadam solidam kungam. Nakamajam prasitajam jau vienaldzigak, noblauj skarbu NEXT man, prasu, lai iebiksta kartee, kur ir Santa Fosca hostelis. Vina ar asu kustibu apvelk ar rimbuli kaut kadu baznicu. Parprasu, vai tur ir hostelis. Ja, hostelis. un bez jautajumu sagaidisanas nokliedz savu NEXT.

Jutos ka kartupelis uz konveijera linijas. Izlasiju nosaukumu apvilktajai baznicai - Santa Fosca baznica. Nu burvigi - noteikti 1. lieta, kas ir vajadziga cilvekam, kas ierodas Venecija - baznica - laikam, lai izlugtos dienestu labvelibu pret cilvekiem, kas te atstaj savu naudu. Es saprotu, ka esmu acimredzams bekpakeris, bet tomer kaut kadu naudu te grasos atstat. Ja negrasitos neko atstat, tad hostela adresi neprasitu.

Labi, pienemsim , ka hostelis moshka tur kaut kur blakus. Aizeju un, protams, rinki nekur hosteli nerodu. Baznica ari izskatas, ka ciet - tur gulet ari nesanaks, kur nu vel dushu dabut.

Prasu paris bodishu pardevejiem - nezina tadu hosteli. Klistu, sapratu, ka katrai majai laikam ir unikals numurs pa vis pilsetu. Bet neredzu logjiku to izkartojuma - nevar atrast hostelja Nr pec logiskas srpieshanas (nu neizdevas), atradu 2 puisheljus, kas izskatijas pec vietejiem. Bet isti nezinaja. Diez ko atsaucigi ari nav. Pati ari nejutos ne cik forsi - esmu nogurusi, izsalkusi un gribu dushu, un nevaru atrast sasodito hosteli neviesmiliga pilsetaa. Puisheli norada katu kada virziena, bet ticamibas momenta nav nekada. Izskatijas, ka vnk grib tikt valjaa.

Kliidu rinkjii, mekleju kadus Nr. Prasiju vel kadiem - tie vispar teica, ka tas hostelis atrodas pavisam uz citas salas Venecijas provincee. Nu bljin - neieshu turp. Un domaju, ka vinsh absoluti kludas. Saaku jau ieveertet gondolas, kas noparkotas - varbuut kada ir ok guleeshanai.

pa celjam kaut kur redzu ejam dredainu dzjeku alternatiivaas dreebees, skatamies uz mani smaidam. Uzsmaidu pretii, bet preteji tam, ka daritu ierasti, negaju klat un nerunajos, jo nebiju omaa, kaut izsalkums jau atmeta ceribas tikt apmierinatam.

Ieraugu peksni kadu B&B, uzzvanu - varbut ir kada gulta briva. Ielaizj ieksa, bet gultu nav. Uzprasu, vai zina to hosteli. Ja zina! Nevar buut??! parada kartee. Patieshaam nav parak taalu no tas baznicas, bet nevar jau visas tas ielinas izstaigat, ja nezini. Katraa zinjaa - visai talu no guuglee atrastaas ielas.

Aizeju uz hosteli - izskatas, forss, vieta superiga. Bet. Gultu nav. Prasu, vai nevar loundzjaa uz diivaana?? Ne, nevar, bet var ieteitk citus hosteljus pamegjinat. Aizgaju uz tuvako - tur bija brivs, bet padargi, tomer iet meklet citur negribeju vairs. Biju parak nogurusi un izbesijusies. 3 h, kopsh ierados pilseetaa.

Peecaak Horvatijaa nostopeju vacieti, kuram izstastiju Venecijas gaitas un vins teica, ka viniem neoatik tadi ka es. Bekpakeri. Viniem patik tadi, kas naksno dargas viesnicas un atstaj daudz naudas. Nu pashai ar tada doma ienaca prata, tomer cereju, ka nav tik traki. Mammukam bija taisniba par nelaipniem cilvekiem. Ne, dazji jau bija laipni. Bet es seit naudu neteereshu (apart from hostel) un neatgriezishos.

Hostelis dargaks neka B&B Utrehta, kur paika par brivu ari lidynemshanai. Te no rita tikai kruasans un teja-kafija. Nu labi - ari tas ir labi. Un gultas te nav tik blivi. Hostelis viena cena ar ta itaalja "siciiliesha" cenu par B&B.

Hostelii ir stulbais modernisms - ka piedava pliku wi-fi. Tipa musdienas neviens necelo bez datora? wi-fi telefona, piedodiet, man riebjas, ja vajag ko nopietnaku par fb chekosanu vai ko tamlidzigu. Nets telefona bija 90o gadu atruma. Vajag couchsurfing nochekot un pasutit rekvestus, bet telefona nav iespejams pat atvert cs lapu. Admins piedavaja datoru tad, kad tas bus brivs. Labi, vakara gan jau iztiksu. Tapat gribu parelakseties un negribu near vien komukonicet pat.

Cilveki hosteli ari tadi dazjadi, tomer istu celotaju nesastapu - parsvara cilveki ar ritenchumodaniem. Bet ari socializeties sovakar negribas. Un ari klist pa pilsetu negribu. Vienkarsi atlaidos loundzjaa, jo gluzji iet gulet ari negribeju. Tur gan bija viens ar nenormali skalju rikli, bet, kamer negulju, ir ok.

Kad aizgaju gulet, logi valja, un pie hostelja durvim barinsj skalji tusejas. Ir ceturtdienas vakars. Nee, nakts. Es saprotu, ka cilvekiem gribas tuset, bet ir cilveki, kas ir nogurushi un grib izguleties ipahi tapec, ka grib piecelties sakarigi agri un izstaigat so sasodito pilsetu. Piecelos no sava otra gultas staava, piegaju pie loga un paludzu klusak uzvesties - nebiju vieniga, kas nevareja aizmigt traka troksnja del. Pec kada laika iestajas klusums.

Viena traka diena. kontrastam ar visam parejam forsham dienam.

29.08.
Saku stopet jau Dogana - atradu sakarigu vietu un ne parak ilgi, kad dabuju liftu. Isu gan - tik lidz banim. Vieta nebija forsa, ilgi neviens neko neliekas daudz zinis par mani. Nezinu, ick ilgu laiku tur staveju, bet izdomaju, ka labak ir kusteties un devos gar soseju kajam uz otru sosejas pusi, otrpus banim aridzan. Tur jau ir Rimini nomale, ielu mudzjeklis un isti neredzu labu vietu, kur stopet.

Visapkart pilns ar logu tiritajiem - tas te ir TOPaa.

Kaut kada stavvieta, masinu nedaudz, bet redzu 1 autovedeju, kas krauj pedejo auto nost - uzprasu vinjam. Vins lidz Ravennai. Nu labi, piesakos par kompanjonu lidz turienei - vismaz kustesanas - pameginas stopet pa mazakiem celiem.

Pie Ravennas apvedcela meklejam sakarigu benzintanku. Viens bija pamazs, bez restorana vtml. Lai iet nakamais. Paliels, bet uz to bridi gan izskatijas, ka pamaz auto. Nu nav zinams, vai dabus nakamo, pirms vinam janogriezas. Pameginas.

Un seit es iestregu. Stuck in bloody nowhere. Restorans ta bija, bet auto izcili maz un daudzi no tiem, kas iebrauc, ta ari izbrauc neapstajoties, jo benzintanks ka tads slegts, strada tikai kafeterija. Stundaa varbut kadus 3 soferus var aptajat.
Saplapaju ar kafeterijas pardeveju (vai ipashnieci). Vina beigusi darbu, gaida, bet ari nekur talu nebrauc, tomer parunaju - vai nevar mani aizvest uz kadu benzintanku, kur vairak auto. Nu var it ka.

Tikam aptaujaju vel visus soferus, kas iebrauc (dazs solida paskata italis vispar max atturigi). Piebrauc vairakas fures, bet visas kaut kur ne tur. Vienigi 1 (laikam italis) brauc kaut kur pie Bolonjas (nu vismaz varbut tiksu uz baani). Es saku, ka tas butu vismaz labak utt. Vins angliski ne ipasi, bet nu labi... Kad iznacis no cafe un iesedies ieksa, prasu par brauksanu - vins kaut ko laikam italiski kaut ko murgo nesaprotami. Tad beidzot vins parada zimju valoda, ka seksu grib (italiski sekss ir sesso, izradas). Labi, ka vismaz skaidri un gaisi pirms iekapshanas.

Ta rumaniete pardeveja, ar ko saplapaju, ienist vietejos no ta regiona - esot loti nejauki, nelaipni, neatsaucigi, nedraudzigi. Seit es izjutu, ko nozime "italji stopetajus nenem". 6 h pagajushas kopsh saku stopet un ar 2 auto esmu tikusi tikai ~70 km.

Kad rumanietei jau gjimene atbrauca savakt vinu (2 loti druadzigas meitenes un pavecaks italju virietis), ieraudziju ceribu. Chehu fuure. Un ja - brauc gandriz lidz Padovai. Super!!! Un izskatijas ari sakarigs, turklat, nenogribejies.

Izlaida mani kaut kur pie Chioggia. Var jau meginat pa to zemes streli kaut ka tikt lidz Venecijai kajam, bet ej, nu sazin. Meginaju stopet un ne parak ilgi, kad nostopeju kadu pavecaku itali, kurs man teica Labas dienas, jo reiz lidzigi saticis 2 lietuvietes. :) Celotajs esot pats. Izskatas pec siciliesha savaa balta huute.
Aizveda mani lidz pashai Venecijai un piedavaja naktsmajas (30 km no Vemecijas) un ekskursiju pa PAdovu. Panemu vizitkarti (vinam ir B§B) un devos pa Venecijas ielam.

Kopa 9 h 4 soferi 217 km.

Nu laikam vajadzeja kontrastu Italijaa.

28.08.2013.
No rita pec dazjam debatem ar Matteo, izdomaju tomer meginat uz SM stopet. :D
Un izdevas. Protams, ne jau pa kalnu augsha. Augsha uzbraucu ar gaisa trambuli. Atpakal braucu gan ar busu un konstateju, ka tas ir viena cena (lidz SM ka valsts robezai) ar gaisa trambuli (vienvirziena bilete).

Tikko ierodoties, pirmais laukums, ko sastopu - kaut kada laikam zimiga eka ar apsardzi, prasu kaut kadam tur kuratoram - kas tur notiek - vini teica, ka tulin notiks sardzes maina un pec tam varesot iet ieksa (kaut ka vini pec tam aizvera durvis, ka i pargribeju). Bet apsardzes maina bija... neiespaidiga. pat sardzes stavesana bija tada... eh... italiska? Vienmer esmu apbrinojusi latviesu sardzi, kura spej nostavet tik ilgu laiku pilnigi nekustigi un stalti, kustinot tikai acis. A sie tur i galvu kustina, i tur rokas kustina, i staja tada nekada. Ta nenopietni - pokazuha - tipa, lai butu.

Pilseta jauka, senlaiciga. Bet visuma - viduslaiku pilsetas laikam bushu atedusies lidz nemanjai. :D kadam laikam vairs neko nemekleshu.

Seit krievus dzird visu laiku - pilns ar viniem, dazos restoranos menu pat krievu valoda. Autobusaa atpakaljcela blakus apsedas krieviete un runa ar mani krieviski - citas valodas laikam neeksiste, doma, ka visur krieviski jarunaa.

Jauki cietokshnji unjauki skati apkart - uz kalniem, uz juru, kas migla, uz Rimini etc.

Turistu biezoknis. Bet uz mazako torni reti, kurs iet - tur vareja ari redzet vismaz mazak cilveku. Muzejs par brivu, bet tukshs. Satiksmi pie turistu izejam cietokshna murii regule polichi dzeltenos kreklos. Nav izdevies tikt skaidriba - kas viniem ir karabinieri, kas - policija.

Dabuju ari keramisko tradicionalo masku prieks mammucha.

Vakara tusejam pa maju, pljapajam. t.sk, par vilcieniem Italija. Tas, ka muzhigi kave, butu nieks - medz braukt lenak ka velosipeds. Bet jau Oskars Novaraa man teica, ka medz pazinjot paris min pirms izbrauksanas, ka vilciens aties no cita perona. Pazino to, protams, ka italiski. Bet Mateo zinaja stastit, ka ir gadijies, ka cilveks sez vilciena, pareiza, viss ok, bet tad peksni dzird, ka vilciens atiet, bet vagons nekustas. Vilciens sadalijies uz pusem - aizmugurejie vagoni palikusi uz vietas. :D

Mateo pats ir braucis uy D-Ameriku ka brivpratigais projekta ar ielu berniem. Interesanti.

Internets vinam nav pieejams majas, tapec pagruti pashtukot par talako celju - netu var dabut par brivu pie vienas kafejushkas. Un noteret bateriju, jo lens vins ari. Paskatos celu un pilsetas starpa, un hostelus Venecija. Uztaisiju screen shot no googlee atrastiem. Tur ir adreses un nosaukumi - gan jau bus ok.