Magnesia

Nesenāka pagātne.
08.10.
Pa nedēļu apslimu. Visu cēlojuma laiku, aukstumā ar sandalēm un, kad pa nakti jau mīnusi, es 2 džemperos vien - un nekas. Atgriežos mājās un te nu ir - kakla smilšpapīru likvidēju samērā ātri ar jaunu metodi. Bet, sākumā ignorētās (kas tad tur, ka biki tek un pēc dienas svaigā un dzestrā gaisā, tas aizkrīt?) iesnas neatstājas un vienu dienu sajutos, ka varētu būt temperatūra (izmērīt jau nav, ar ko - būs jāmeklē kaut kur vecie normālie termometri). Dienu gultas režīmā (pusgultas, jo vnk nogulēt nevaru), zāļu, ar ko ātri atvieglot simptomus, nav. Bet jātiek puslīdz uz pekām, lai tiktu uz pārgājienu nedēļas nogalē. Nākamajā dienā jau labāk, bet ne līdz galam. Nesapratu, par ko es tā apslimu. Inkubācijas periods tik milzīgs pēkšņi? Līvucis teica, ka tas taču tipiski - organisms ceļojumā ir mobilizēts maksimāli, bet atgriežoties - atslābst un tad nu var iemetināties vainas.

Uz pārgājienu saziepējos doties, neskatoties uz to, ka veselība vēl nav stabila - nesēdēšu es mājās. Man būtu forši izkustēties! Bet kārtīgi tiak padomāts par to, lai būtu silti naktī.

12.-13.10.

Visi masām brauc Zelta rudeni vērot Siguldā (ja izsludināta kā TOP 1 vieta pasualē Zelta rudens vērošanai, tātad visiem tur jābrauc), mēs - uz pludmali.

Plāns ir doties pārgājienā. Tomēr, par cik nedz es, nedz mans draugs, šoferīts un ceļabiedrs A. nevar atbrīvoties ātrāk, tad izbraucam tikai pievakarē. Tā ap 17. Vēl veikals pa ceļam (a. man nācās atgādināt, kur Ādažos atrodas Rimi :d, iepriekšējā dienā mammucim prasīju, kjur atrodas pasts. :D ). Plāns ir aizbraukt līdz Tūjai (galapunkts) un ar autobusu līdz Svētciemam, no kurienes sākt soļot, lai piebiedrotos tiem pārgājējiem, kas jau no rīta no Salacgrīvas špago. Sakarā ar vēlo izbraukšanu tika nolemts ekspromtom, ka līdz Svētciemam par tālu, dosimies līdz Svētupes ietekai un tur kaut kur droši vien jau kempos biedri.

Protams, tā nebūšu es, ja nemēģināšu stopēt. Izpakojušies, lai dotos pārgājienā. Nu cik nu pārgājiens tai sestdienā - saprotam, ka tas nekas nebūs - cenšamies paspēt uz garāku vakarēšanu pie ugunskura dŗizāk. Pa ceļam jau braucām un redzu, ka skaists saulriet, uz kuru mēs nepaspēsim... :( neko darīt. Līdzi vēl liela un smaga telts, kuru sestdien A stiepa rokās.

Izgājām pa Tūjas ceļu, kādu laiku jau ejam, kad pretī brauc 2 kvadricikli. Nosaku, ka būtu kruti viņus nostopēt, ja brauktu pretējā virzienā. :D Pēc tam no pievedceļa izgriežas 2 auto. Stopēju un... apstājas. Abas. Prasu tā un tā... Bet viņi - nē, ir apmaldījušies, meklē kādas mājas, bet nevar saprast, kur meklēt. Apstājās, lai karti papētītu. A. saka, ka izskatījās pēc A. Mielava - i pēc izskata, i pēc balss. Es neesmu pārliecināta - it kā mazliet līdzīgs ir, bet sen neesmu viņu redzējusi, grūti pateikt.

Čāpojam vien tālāk. Mašīnas tur īsti nebrauc, sāk jau diezgan krēslot. Tik čāpojam. Tās 2 mašīnas turpina kustību un "Mielavs" apstājās. Ka varot aizvest vismaz līdz Tūjas ceļa beigām, līdz šosejai. Forši. Lecam tik iekšā.

Noskaidroju, ka var aizvest līdz pieturai netālu no Tūjas ceļa uz šosejas.

Pieturā notika paredzēts mini čp ar paklājiņu, kurš neturas manu somu strapēs. Es nospļāvos - pazust nepazudīs, drīzāk ātrāk vajag stopēt. A. ņēmās viņu pie savas somas stiķēt klāt. Nav tik viegli, viņam tāds jau otrais stiķējas klāt. Biju paņēmusi savu veco pārgājienu mugureni (jo jaunākajā versijā to siltāko guļammaisu iekšā nedabūt). Tur nevar īsti neko tā baigi piestiķēt bez palīglīdzekļiem.

Uzliku abus atstarotājus, jo tumšs jau riktīgi sameties, un stopēju. Laiku nevajadzētu tērēt, jo kā nekā - šoseja un auto pārsvarā lieli ātrumi. Nebija ilgi jāgaida - A tik tikko bija tik piestiķējis manu paklājiņu, kad apstājās neliels atuo ar sievieti gados divdurvju auto. Super. Autobusu pat nesagaidījām. Ļoti veiksmīgi un operatīvi sasniedzām jūru pie Vitrupes un pārgājiena biedrus, kas jau bija iekūruši ugunskuru.

Saulriets nokavēts, toties vēlāk redzējām mēnesi gāžamies jūrā ar visu atspulgu - gaiša nakts.

Neilgi tusējamies, uzslējām arī savu telti, kad redzam 2 gaismiņas ar rūcošiem motoriem mums tuvojamies. Mērķtiecīgi pie mums. Gunčam stress (jo īsti jau telšot tur nedrīkst). Izrādās, tie ir tie paši kvadricikli. teicu, ka viņi pabrauca Tūjā mums garām. Viņi teica, ka varējām viņus nostopēt. eh, vajadzēja gan. :D Prasīja, cik tālu līdz Salacgrīvai un vai varēs izbraukt pa krastu.

Forši. Paika arī bija uz urrā, sarunas, ugunskurs, laime pilnīga. Ja neskaita to, ka tāpat ļoti auksti pie ta paša ugunskura. Vējinš iepūš. Kājām svilinoši, bet bodijam auksti. Nu nekas. Gan jau.
Taču pa nakti teltī pat bija karsti.

Auksti palika atkal tad, akd no telts bija jālien laukā, dzestrā rītā. Kaklā mezgls sametās un sākās krekšķis. Gan jau būs labi. :D

Nākamajā dienā gan bija pārgājiens. Gunčam atradās liekas strapītes - telti varēja pie somas piestiprināt, sākumā pie A somas, bet pēcāk pieteicos, ka var pie manas. Tas radīja manai nastai disbalansu - vilka baigi uz aizmuguri, bet neko darīt. Pārāk traki jau nebija un 1 dienu jau var tā.

Trakāk bija ar to, ka mani pārgājienu zābīši kā parasti mocīja labo īkšķi (labi, ka ne kreiso, kurš nesen tik ataudzis beidzot), kā rezultātā staigāju tā, ka berza arī tulznu uz papēža. Nebija baigi traki, bet naga pamatne riktīgi sāp. Kaut kas tur jāizdomā. nagi it kā bija nesen pgriezti, bet varbūt jāapgriež tā pa maksimumam, lai maz neliekas.

Samērā netālu pa ceļam satikām vēl pārējos, pēdējos pārgājiena dalībniekus. 2+2+2=6. Nu meitenes izvairījās nakšņot teltī rudenī. Bet bija forši. Miljons zvaigžņu viesnīca. :)

Pa ceļam visi paņēmām vēl 1 kešu. Viegls bija.

Kamēr gājām un arī pauzēs, kamēr ieturējāmies ar ekskluzīviem ēdieniem, no iesnām un klepus, var teikt, ne miņas. Kad beidzām pārgājienu Tūjā, tad atkal sākās.

Pārgājienu beidzām ar ieturēšanos krogā. Dažiem ekstrēmi ilgi bija jāgaida uz savām paikām. man šoreiz ne īpaši garšoja, bet visiem citiem bija ok. Citreiz arī ir bijis ok.

Forša diena, saulaina, pēcāk arī saldējošais vējš bija pazudis - ka iet palika pat karsti.
Tāpēc es saku - ja iz sūdīga jušana, bet iekšā pozitīvisms, tad nav, ko bremzēt, sēdēt mājās un cerēt, ka paliks labāk no zāļu rīšanas. Nē, nu, ja man būtu augsta temperatūra, es nedotos gan, bet iesnas un biški sūdīgāka jušana mani neattur. Pēc tam man palika tik arvien labāk un labāk.

Nebūs Tev gulēt uz balkona. Ātri vien lietus mani iedzina iekšā. :D Nevarēju arī ilgi aizmigt kaut kā.
Likās, ka bija jau kārtīgāks par tām pāris pilēm vakarnakt.

Bija arī kārtīgāks... Biju izlikusi savas sandales žāvēties pēc vakardienas airējiena, bet tās tapa tikai slapjākas. Tā bija slikta izvēle ņemt šitās sandales. Kaut ērtas bija un nevienu tulznu nav man uzberzušas, bet zole visa ir saplaisājusi un sāk šķīst ārā, turklāt, kad slapjas, - tad piesūcas ar ūdeni kā mačalka. Netur nedz ūdeni, nedz šito slodzi.
Ceru, ka kaut kru dabūšu labas sandales.

Šodienais S. man laipni piedāvāja kādas savējās.

Laicīgi sakopēju bildes memory stickā - kā reiz palika SD kartē vien 30 mb. Bet čuju, ka būs jānopērk jauns memory stiks. Šitas (pēdējais) arī pildās ciet.

Nu ko... šodien būs lietaina diena pa Berlīni. Līdz trešdienai, ieskaitot, sola lietu. Pēc tam atkal sutoņu.

Nez kāpēc mugura sāp... Krustos. Kas nu?!? nav lāgā. Ceru, ka pāries.

Principā ieraduma atcelšana (pārcelšana uz labāku (veselīgu) ieradumu) tiktāl izdodas.

Ar greifrūtu sēklu ekstrakta un antilipīdu tējas palīdzību izdodas sevi arī piespiest daudz dzert ūdeni - plus vēl darbā ūdens. Sanāk kādi 2l kopā laikam. Vismaz tiktāl, ciktāl ir plāns veikt organisma attīrīšanu. Cerams, ka izdosies arī pēc tam turpināt lakt daudz ūdens molekulu.
Plāna turpinājums ir intensīvi uzņemt nepieciešamās vielas, ar ko organismu papildināt.

Bet... ja nevaru izlemt starp 2, tad tok laikam vienīgais pareizais variants būtu doties prom no šīs pilsētas... Bet tomēr... vienīgais kas mani tur šai pilsētā, ir sastaptie foršie cilvēki.

Man ir problēma ar pieķeršanos cilvēkiem. Nedrīkstu! eh...

Kopš visām peripetijām un pārvākšanās vingrojusi neesmu. Tad vismaz vajadzētu saņemties un izveikt pavasara Lielo talku savam organismam jeb lielo attīrīšanos. Greifrūtu seklu ekstraktu jau pasūtīju - būs palīglīdzeklis. Plus vēl mammas produkti, tēja utt. Vienīgi - kā to būs savienot ar briestošajiem tusiņiem? Jo īsti jēgā nebūs attīrīties un tad sagāzt sevī atkal visādus S*** :D Tad jāgaida vēl divas nedēļas, līdz varēšu sākt. :D

Un atsākt vingrošanu... Varbūt istabas šaurība man ir likusi to aizmirst kā ieradumu? Varbūt, bet tomēr kaut kā jāieriktējas un jāatsāk.

Bet vispār laikam Laurai taisnība - man ir nenormāli daudzi pieslēgušies, lai "rītu" manu enerģiju. Vampīri, mļin. Kā Laura teica, ja neizdosies atslēgt tos visus, tad veselība būs sajāta. Nu pēdējā gada laikā to arī izjūtu - pērn 2 reizes saslimu, kad parasti tomēr reti slimoju.

Jāmēģina šogad atkal pieteikties uz nodokļu atmaksu varbūt šejienē. Redzēs, kas sanāks.

Nu tā... pamazām sāku adaptēties atkal Anglijai. Viena lieta, kam būs jāpierod no jauna - gulēšanas ritms, jo atvaļinājumā man bija iegājies cīruļa ritms, a UK bez pūces ritma nu nekā.

Plus vēl jātiek skaidrībā ar visām mantām, jo tās visas ir sadalītas pa citām vietām nekā pirms vaļinājuma.

Pastāstīju par savām gaitām Polam tikai šodien un trauma viņam neradīja nekādu izsaukumma sajūtu viņā. Tā it kā tas būtu stāsts par to, kā braucu mierīgi vilcienā uz kaimiņpilsētu rutkus pirkt. Kad pēcāk ieminējos par samaņas zudumu, tad gan sāka reaģēt. Bet līdz manai iniciatīvai atstāstīt neizskanēja neviens jautājums sakarā ar izmaiņām manā izskatā (nav daudz palicis, bet tomēr).

Ieminējos, ka gribētu tikt uz magnētisko rezonansi, kaut vai Anglijā, lai būtu droša, ka tur viss ok, bet pirms es pateicu par samaņas zudumu, tas viņam likās lieki.
Viņš ieteica izlaist vispārējo praktizētāju jeb tā saucamo ģimenes ārstu, doties pa taisno uz slimnīcu un pūst pilīti par blackoutiem lidojuma laikā.

Tā arī darījām, bet pīlītes pūšanu atstāju viņa ziņā vairāk, jo man nepatīk tā melot - tomēr, ja šai valstī savādāk panākt savas veselības normālu izmeklēšanu nevar, tad nākas to darīt.
Galu galā - ne jau kaut kādu iedomu dēļ staigāju uz med iestādēm. Man vispār nepatīk tur atrasties.

Nonācām "ārkārtas situāciju centrā" un lika man uzvilkt slimnieku pushalātu un pēc 2 medmāsām dabūju arī ar dakteri aprunāties. Parādīju visiem manu bildi, ko ar telefonu sevi nobildēju - lai maz neliekas.
Viņa pati paziņoja, ka laidīs mani mājā tikai pēc tam, kad noskanēs mani un, ja viss būs ok.

Tātad dabūju magnētisko rezonansi. Bet disku/bildi viņi dot negrib. Var mēģināt dabūt caur vispārējo praktizētāju, kaut cerību uz to ir maz. Nāksies apmierināties ar viņu atbildi, ka viss ir ok. Nav atrassts neviens sprādzis asinsvads vai kas tamlīdzīgs.

Heh, spontāni dabūjām arī šlirci opijam, nē, bet zālēm (jā, jā, parakstos uz zālēm - nu jāsaved sevi kārtībā visādā ziņā) walk in centrā. Būs Polam jādur man. :D

Jau ilgojos pēc LV. Vai vismaz pēc kādas citas valsts. eh...

Ceturtdiena interesanta diena.
Aizgāju pie acu ārsta. Nu rupja daktere, ļoti rupja, sastāda milzu problēmas tur, kur viņu nav, viss slikti. :D ļoti nelaimīgs cilvēks, acīmredzot.
BET! Viņa mani izmeklēja daudz pamatīgāk nekā jebkura cita acu daktere agrāk un atklāja lietu, par ko dzirdēju pirmo reizi. Jādara kaut kas lietu labā, citādi palikšu bez skropstām. :o
Bet traumas sakarā vienīgais tas, ka palielināts spiediens (ko arī neviens man nekad netika mērījis), kas ir normāli pēc traumas, bet asins izplūdumi un saspīlējums - jāgaida, kamēr uzsūksies un pāries.
Kā speciālists - laba. Bet neviens netika man acīs spīdinājis TIK nenormāli spilgtu gaismu, kā viņa. Nevarēju izturēt, un dzirdēt aicinājumu "acis plati vaļā" bija vēl mokošāk.

Neirologs. Nejutu vajadzību, ka vajag, bet visi tomēr ieteica aiziet. Aizgāju. Bija jautri. Dakteris sarkastisks (bet pozitīvs). :D Es izsmējos. :D Nē, nu ir jau tā, kā ir. :D es jau viņam arī teicu, ka šis droši vien domā, ka es galīgi traka. :D Nu viņš man tā ar humora piesprādzienu prasa "vai negribu vēl aizbraukt paslēpot? Kāpēc nē? Var taču vēl paslēpot! Vai tad pietiek? Ko nozīmē ļoti labs pēdējā brīža piedāvājums?" Nu tas tai sakarā, ka turpināju slēpot pēc traumas. :D

Bet visu pārbaudīja, izprašņāja, visus nervus izčamdīja un neko tā īsti neatrada. Vienīgais, kas viņam netīkami aizķērās no mana stāsta, ir tas moments, ka es esot zaudējusi samaņu lidojuma laikā. Es jau nezinu, vai zaudēju samaņu tai brīdī, kad pēdējo reizi atceros sevi pirms kritiena. Vienkārši to kritiena momentu apziņa izslēgusi no atmiņas. Neatceros, ka agrāk jelkad būtu zaudējusi samaņu. AA, nē, bija - pad laikos (vai agros 90tajos) zobārste tā urba, ka vairs nevarēju izturēt, un atguva mani ar ožamā spirta palīdzību. :D

Šaubījās vēl, vai vajag mani sūtīt uz magnētisko rezonansi utt, bet, tiklīdz pastāstīju, ka man ir vēl tik pāris dienas LV - norezonējās skaidri, ka vajag, jo kāds esot mēģinājis tikt pie neirolga UK un tika atsviests atpakaļ, ka pēc 9 mēnešiem tik var tikt. Atkal ķieģelītis UK "bezmaksas" veselības sistēmā. Bet nebija lemts tikt man uz rezonansi, jo es apzvanīju ne tikai viņa variantus, kur to veikt, ne tikai viņa iedotu speciālista aš personīgo mobilo nr, bet arī citus variantus, laikam visus, kas Rīgā - un nekur nevarēju tikt tā ekspromtom. Visur pilns. 1. slimnīcā atstāju savu tel Nr - ja atbrīvojas vieta, lai zvana - bet nekā. Uztaujāja Vecvagars arī, ko daru darbā. Tad uzrakstīju viņam amazon adresi, jo grib pasūtīt kaut ko no turienes.

Arī uz citu procedūru ekspromtom netiku.

Paguvu aiziet arī uz dekupāžas kursiem pie citas pasniedzējas un uzzināju interesantus jaunumus, patīkamus, jo tad lietu apdarināšana tiek atvieglota. Ķiveri gan nesanāca apgleznot (kaut īstneībā nevajadzētu būt tik sarežģīti kā tika teikts), bet uztaisīju toties virtuves dēlīti smuku.

Ķiveri būs jāved uz Angliju apgleznot. :D Ar ķiveri arī bija kaut kāds joks pie neirologa, jo nācās pa Rīgu to vazāt līdzi. :D

No rīta sazvanīju apdrošinātāju izmaksu departamentu un vakarā šie mani jau informēja, ka esot pieņemts lēmums apmaksāt manus medicīnas izdevumus Austrijā un pārskaitīt 5 darba dienu laikā. Principā pieteikums izskatīts vienas dienas laikā, kaut gan pie aizpildīšanas man lika rēķināties ar aš 3 nedēļām. Gaidām naudu kontā. Seesam.

Forši bija atgriezties, interesanti lidojot ielidot no dienas naktī un to burtiski arī redzēt. Kā ar strīpu varēja novilkt.

Bildes šeit vai te kopumā pamaz, bet, kur gan top parasti vairums bilžu? Atpūšoties. Bet atpūsties man nesanāca daudz. Vispār nejutos kā atvaļinājumā - skraidīju turp un šurp pa darīšanām un, jā, arī pa ārstiem. Nepatīk man poliklīnikas, bet vajadzēja iziet visus dakterus. Īstenībā ne visus vajadzīgos, bet steidzamākos. Un bija arī tā vērts.
Tā visa rezultātā man bija tik daudz zāļu un uztura bagātinātāju jāved uz Uk, cik visā mūžā, šķiet, kopā esmu apēdusi. Bet nu labi. Ko vajag - to vajag. Jātiek ar to vienreiz skaidrībā un miers.

Pa starpai paguvu arī aiziet uz teātri. Finita la Comedia. Bijām domājuši, ka būs nopietna, bet beigās - līdz asarām nosmējušies. :D

Patīkami bija redzēt, kā stallis ir mainījies, cik daudz jauna, jaunu zirgu, jauna aprīkojuma utt. Pastāvīgi mainās. Aizvedu arī atrasto pātadziņu un tirgū dabūto ķiveri. Anglijā lielajā Tesco var dabūt jāšanas inventāru. Nu tāpāt kā mūsu hipermārketos futbola utml inventāru. Bet, kad biju, tad pa lielam bija izpirkts, nesanāca.
Vienā dienā, kad tur biju, izjāju ar Arabesku. :0 Forša meitene, bet slinka palikusi. :) Secināju, ka šobrīd zirgā jūtos drošāk nekā pirms gada. :D kaut gan neesmu sēdējusi kopš pērnā.
Otrajā dienā bija jautrāk. Uzkāpu pirmo reizi mugurā viena instruktora zirgam - Pūpolam. Laika (jāšanas) gaitā sapratu, ka viņš klausa vārdiskām komandām, ne ķermeniskām. Izņemot uz pagriezieniem - tur pēc noskaņojuma esot, kā teica otra instruktore. :D
Soļi, rikši - viss ok. Izdomāju palēkšot, paskatīties, kā jūtos, kā lēkšot ar Pūpoliņu un  te bija jautrāk. Nezināju, ka viņam ļoti patīkot lēkšot. Nevarēju apstādināt, nedz ar vārdu komandām, nedz ķermeniskām, nedz skaļākā balsī, nedz pieklusinātākā. :D Nu labi - ļāvos lēkšoties. Bet viņš allaž aizlēkšo līdz vietai, kur pārējie (zirgi + cilvēki) tusē un tur apstājas. :)

Sanāca nočakarēties ar pases dabūšanu. Kur tik daudzi cilvēki grib pases mainīt? Vienlaicīgi! Labi, ka vismaz šoreiz uz 10 gadiem. Divas dienas nočakarēju. Bet dabūju, Un tad paņēmu arī ID karti (jo, ja nu savajagas, tad otrreiz negribēsies šitā ņemties). A pie  reizes maksāja tikpat, cik maksātu pasūtīt atsevišķi "lēnajā" izpildījumā.

Forši bija satikt visus cilvēkus, ko satiku. Ivčiku neizdevās. Pati biju noskrējusies un viņš arī parasti visur riņķī.

Ar Arni, viņa puiku braucām uz rodeļiem Rāmkalnos. Paņēmu līdzi arī Ričas Ančuku. Ančuks bija tādā starā un bez bailēm uz maksimumu brauca lejā. Smaids līdz ausīm, mati plīvo. Liku, lai viņa 2 braucienus izbrauc kopā ar mani, izdarot visu, kā vajag bez manas teikšanas un tad varēs nobraukt viena pati. Izdarīja un 9. braucienu brauca patstāvīgi. :) Tomēr pēdējo gribēja braukt kopā ar mani. Tomēr āķis lūpā. :)
Batuts un gumijas? Nu, protams, ka par to bērns arī starā. :))

Pēdējā svētdienā uzrīkojās tusiņš ar Palātu. Pie reizes jūrā viļņi sāka parādīties. Gan komplektā ar lielu pretvēju, bet tas nekas, kaut kā varēja tikt iekšā. Plaukstas locītava arī ar laiku pārstāja stresot, celi gan piecietu. Vienīgi slīpo viļņu pēc vilka uz vienu pusi. Žēl, ka visi nevarēja ierasties, bet bija forši satikt tos jaukos cilvēkus, kas bija, arī pēcāk afterpārtijā izpļāpāties. Bija forši iekāpt savā Vētrasputnā. Izrādās, ka amerikāņu slengā Thunderbird nozīmē "lieliski!" Tā vismaz Tildes tulkotājs tulko.

Šoreiz tik daudz, ko gribēju [un ko vajadzēja] atvest no LV, ka čemodānu biju piekrāmējusi tā, ka bija stresaini, vai tiks cauri visām kontrolēm.... Tālu vairs ne 10 kg un soma arī piepūsta, bet tad jau manīs.
Sieviete pirms manis uzlika savu somu uz svariem, bet nešķita, ka darbiniece tai pievērsa uzmanību. Man neprasīju - es neliku. phew, vienai kontrolei garām. Pie metāla detektora prasīja man izvilkt ārā šķidrumus, bet es savu vienīgo škidurma pudelīti biju tā iebāzusi, ka nevarēju atrast, ļāva iet tālāk tāpat. Kaut kas manī nopīsktēja (un vēl saka, ka man dzelzs trūkstot) un sieviete mani apčamdīja no augšas līdz apakšai.
Tiktāl arī ok. Bet šoreiz pirms iekāpšanas lidmašīnā viens džeks tomēr kontrolēja un manu piepūsto čemodānu lika iebāzt kastē. Nu, protams, nelīda, kontroliere teica, ka jāiet iekšā viegli. Izņēmu biezo grāmatu ārā, iebāzu aiz jakas (kabatas jau pilnas ar brūklenēm), iebāzu, ar grūtībām izvilku un ļāva man iet tālāk. :D
Viss, cauri. Esmu lidmašīnā.
Bet šoreiz bija grūti aizbraukt. :(
Nebiju vienīgā, kolēģis darbā teica to pašu.

Eh, līdz nākamai tikšnaās reizei. :*

Kad pirmdienā skraidot pa visām LV poliklīnikām, kas kā vieta pati par sevi man nav patīkama, vēl jāpaspēj visu, visu. mamma visu smuki saplānoja, uztaisīja smuku, blīvu pierakstu, kuru gan neizdeās 100% izpildīt aiz tā, ka uzkrita velo serviss uz galvas. un bišķiņ man ome iegrieza... tik bišķiņ,k a vienu dienu es pazaudēju, veltīgi sēžot rindā uz pasi. Kur tik daudz cilvēku grib tā uzreiz pasi mainīt??!? Bet dienas vidū gaidot savu kārtu pie zobārsta, izlasīt atziņu iz grāmatu sērijas "labi vārdi grūtām dienām" "uztraukšanās vēl nekad nevienam nav palīdzējusi" bija tieši laikā.

Dažs dakteris tika atlikts uz nākamo dienu, dažs pēc 3 dienām.
Kopumā skraidīšana atmaksājās.

Arī velo serviss bija ok - sataisīja vairāk nekā prasīju. Ar ātrumiem, kas īsti nestrādā, biju sadzīvojusi jau gadiem, bet nu arī tie strādā. Tiesa, nedabūju notestēt, jo tā arī nesanāca laika izbrautk ar šamo. bet pa lielam izdevās satikt visus, izņemot vienu cilvēciņu (kuru parasti ir grūti notvert), aiziet uz teātri un sadarīt daudzas citas lietas.

Kaut kad, kad tikšu līdz tam, būs arī bilžveidīga atskaite par viesošanos LV.

Viena ķibele sanāca ar ZeltaZives atjaunošanu. Biju piemirsusi, ka, kad uztaisa jaunu debetkarti, jāatjauno reģistrācija uz zelta īsziņu. Pa ceļam uz lidostu mēģināju piereģistrēt, bet tā opcija kaut kur pazudusi. Mēģināju lidostā caur Nordea bankomātu atjaunot, bet tur kaut kas nav riktīgi, jo naudu no konta noņēma, bet kredīts nav atjaunots. nez...

Un 1 cilvēciņu tomēr nepaguvu satikt, bet zināju, ka viņu ir diezgan sarežģīti noķert. Gan jau nākamreiz.

Cenšos ēst un dzīvot veselīgi, bet, protams, nesanāk gluži tā, kā gribētos...
Iesākumā vispār visāds junk food bija regulārs viesis un no veselīguma ne smakas. Tad tagad vismaz augļu kokteilis ik rītu, vairāk svaigas paikas, avokado. Diena sākas ar glāzi ūdens. Vispār cenšos sevī daudz liet šī šķidruma.
Tomēr tik daudz saldumu man nav prasījies sen... Varu štopēt iekšā nejēgā daudz... Kas man ira? Ko man sevī gribas pabarot? Kaut jūtos labi, jūtos viegli, brīvi, laimīgi... Pie tam, tas ir vairāk uz nakti, pirms gulētiešanas, kas galīgi nav labi.
Protams, mana cenšanās aiziet gulēt, cik vien agri iespējams, arī nevainagojas gluži ar panākumiem. Iekšējā "pūce" tur mani ciet. Un pēdīgā laikā, kaut gulu it kā pietiekami daudz h, tāpat nāk miegs nenormāli, nejūtos izgulējusies...

Nē, nu stresi ira, joprojām. Varbut tāpēc tie saldumi... Pret to palīdz arī saulenes. Bet tās arī nevar ilgi. Un ne uz nakti, kaut gan tas ir laiks, kad visvairāk gribas taisni.

Kustības arī vairāk tomēr kā iesākumā, kamēr pa fabrikām. Tomēr ik dienu nepilna stundiņa ar velo. Bet visa tā enerģija, kuru agrāk novirzīju slēpošanā, laivošanā un citās tādās lietās, sēž iekšā... Nē, nu darīt tāpat ir ļoti daudz ko mājās, bet sirds velk uz izdarībām...

Tik esmu kļuvusi pasīvāka uz darba meklēšanu. Nezinu, kāpēc.

Izrādās, esmu trāpījusi vislatviskākajā Amazones maiņā savā departamentā. Rīta maiņā ir pilns ar poļiem. Ļoti daudz letiņu, mazliet leišu, mazliet poļu, daudz angļu (saprotams).

Un, jā, nebiju domājusi, ka Anglijā blata jēdziens arī nu nemaz nav svešs.

Jark zvanīja vakar & sms atsūtīja, ka šodien uz darbu.
Nu jā - tizlums ar to, ka nevar uz burkānfabriku telefonu ņemt. Ņemt jau var tb, bet var nozagt, jo cehā ienest nedrīkst (tātad arī atbildēt). Naktī pēc darba aizsūtīju paskaidrojošu sms. Redzēs, vai vēl zvanīs...

Šodien bija induction uz Amazoni. It kā noliku testu, bet jau teica, ka nav vēl zināms, kad varētu būt skaidrība un sākties darbs - zvanīs. Arī brīdināja,. ka nebūs pilna slodze, ar to esot jārēķinās.

Katrā ziņā pagaidām rukāšu Burkān-fabrikā, tur izskatās pēc pastāvīga darba, vienīgi nav 40 h nedēļā. Kaut kādā ziņā arī ir sakarīga vieta - kamēr nav busy, sadala darba laiku uz visiem darbiniekiem vienmērīgi.

Bet veselība tur čakarējas arī labi. Stāvēt pie līnijas n-tās stundas /taisnu muguru/ ir viena lieta, bet stāvēt pie burkāniem ir savādāk - visu laiku mugura ieliekta + saliekta par 90 grādiem regulāri, kad pretējā malā tiek iespotēts kāds nelāgs dārzenis, tātad krusti, pie lāpstiņām un musīši nospriegoti visu darba laiku. Biju domājusi, ka pieradīšu un pāries, bet nesanāk pierast. + vēl, ka visu laiku esi slapjš un arī noslais līdz ar to. Tikko kā nospīdēs kas labāks, tā laidīšos prom. Kaut ar risku, ka tikai uz īsu laiku.

Vēl iezīme šai fabrikai - viena no tām, kur supervaizeri pārlieku neaizraujas ar izskaidrošanu jauniņajiem par to, kas jādara. Tad iesākumā pielietoju "bakstīšanas metodi" (metodom tika (a'la rus)). Brīdī, kad līnija nav pārpludināta ar šausmīgiem burkāniem un es nestāvu kā pēdējā (pēdējais savāc visus, ko iepriekšējie nav pamanījuši/paspējuši pacelt/noslinkojuši paņemt), atstāju šaubīgo burkānu uz lentes redzamā vietā un vēroju ar acs kaktiņu, vai tā pēdējā šo paņems, vai atstās. :D

Tomāti jāmizo no dibengala.

Gribas atrast veidu, kā notušēt sezama sēklu eļļas garšu salātos (pat 1 ēdamkarote šīs vērtīgās eļļas dod ļoti spēcīgu garšu). Nav izdevies izdomāt.

Joprojām ir sjaūta, ka brīvdienu nav, ir tikai dienas, kuras var veltīt citiem darbiem. Nu labi - vaļīgāk. Šodien tipiski - kā vāvere ritenī. Bet man patīk tāda rosība. Patiesībā tā bija arī Latvijā, vienīgi tur es pa darbdienu vakariem atļāvos vairāk atpūsties.