Magnesia

Forši bija atgriezties, interesanti lidojot ielidot no dienas naktī un to burtiski arī redzēt. Kā ar strīpu varēja novilkt.

Bildes šeit vai te kopumā pamaz, bet, kur gan top parasti vairums bilžu? Atpūšoties. Bet atpūsties man nesanāca daudz. Vispār nejutos kā atvaļinājumā - skraidīju turp un šurp pa darīšanām un, jā, arī pa ārstiem. Nepatīk man poliklīnikas, bet vajadzēja iziet visus dakterus. Īstenībā ne visus vajadzīgos, bet steidzamākos. Un bija arī tā vērts.
Tā visa rezultātā man bija tik daudz zāļu un uztura bagātinātāju jāved uz Uk, cik visā mūžā, šķiet, kopā esmu apēdusi. Bet nu labi. Ko vajag - to vajag. Jātiek ar to vienreiz skaidrībā un miers.

Pa starpai paguvu arī aiziet uz teātri. Finita la Comedia. Bijām domājuši, ka būs nopietna, bet beigās - līdz asarām nosmējušies. :D

Patīkami bija redzēt, kā stallis ir mainījies, cik daudz jauna, jaunu zirgu, jauna aprīkojuma utt. Pastāvīgi mainās. Aizvedu arī atrasto pātadziņu un tirgū dabūto ķiveri. Anglijā lielajā Tesco var dabūt jāšanas inventāru. Nu tāpāt kā mūsu hipermārketos futbola utml inventāru. Bet, kad biju, tad pa lielam bija izpirkts, nesanāca.
Vienā dienā, kad tur biju, izjāju ar Arabesku. :0 Forša meitene, bet slinka palikusi. :) Secināju, ka šobrīd zirgā jūtos drošāk nekā pirms gada. :D kaut gan neesmu sēdējusi kopš pērnā.
Otrajā dienā bija jautrāk. Uzkāpu pirmo reizi mugurā viena instruktora zirgam - Pūpolam. Laika (jāšanas) gaitā sapratu, ka viņš klausa vārdiskām komandām, ne ķermeniskām. Izņemot uz pagriezieniem - tur pēc noskaņojuma esot, kā teica otra instruktore. :D
Soļi, rikši - viss ok. Izdomāju palēkšot, paskatīties, kā jūtos, kā lēkšot ar Pūpoliņu un  te bija jautrāk. Nezināju, ka viņam ļoti patīkot lēkšot. Nevarēju apstādināt, nedz ar vārdu komandām, nedz ķermeniskām, nedz skaļākā balsī, nedz pieklusinātākā. :D Nu labi - ļāvos lēkšoties. Bet viņš allaž aizlēkšo līdz vietai, kur pārējie (zirgi + cilvēki) tusē un tur apstājas. :)

Sanāca nočakarēties ar pases dabūšanu. Kur tik daudzi cilvēki grib pases mainīt? Vienlaicīgi! Labi, ka vismaz šoreiz uz 10 gadiem. Divas dienas nočakarēju. Bet dabūju, Un tad paņēmu arī ID karti (jo, ja nu savajagas, tad otrreiz negribēsies šitā ņemties). A pie  reizes maksāja tikpat, cik maksātu pasūtīt atsevišķi "lēnajā" izpildījumā.

Forši bija satikt visus cilvēkus, ko satiku. Ivčiku neizdevās. Pati biju noskrējusies un viņš arī parasti visur riņķī.

Ar Arni, viņa puiku braucām uz rodeļiem Rāmkalnos. Paņēmu līdzi arī Ričas Ančuku. Ančuks bija tādā starā un bez bailēm uz maksimumu brauca lejā. Smaids līdz ausīm, mati plīvo. Liku, lai viņa 2 braucienus izbrauc kopā ar mani, izdarot visu, kā vajag bez manas teikšanas un tad varēs nobraukt viena pati. Izdarīja un 9. braucienu brauca patstāvīgi. :) Tomēr pēdējo gribēja braukt kopā ar mani. Tomēr āķis lūpā. :)
Batuts un gumijas? Nu, protams, ka par to bērns arī starā. :))

Pēdējā svētdienā uzrīkojās tusiņš ar Palātu. Pie reizes jūrā viļņi sāka parādīties. Gan komplektā ar lielu pretvēju, bet tas nekas, kaut kā varēja tikt iekšā. Plaukstas locītava arī ar laiku pārstāja stresot, celi gan piecietu. Vienīgi slīpo viļņu pēc vilka uz vienu pusi. Žēl, ka visi nevarēja ierasties, bet bija forši satikt tos jaukos cilvēkus, kas bija, arī pēcāk afterpārtijā izpļāpāties. Bija forši iekāpt savā Vētrasputnā. Izrādās, ka amerikāņu slengā Thunderbird nozīmē "lieliski!" Tā vismaz Tildes tulkotājs tulko.

Šoreiz tik daudz, ko gribēju [un ko vajadzēja] atvest no LV, ka čemodānu biju piekrāmējusi tā, ka bija stresaini, vai tiks cauri visām kontrolēm.... Tālu vairs ne 10 kg un soma arī piepūsta, bet tad jau manīs.
Sieviete pirms manis uzlika savu somu uz svariem, bet nešķita, ka darbiniece tai pievērsa uzmanību. Man neprasīju - es neliku. phew, vienai kontrolei garām. Pie metāla detektora prasīja man izvilkt ārā šķidrumus, bet es savu vienīgo škidurma pudelīti biju tā iebāzusi, ka nevarēju atrast, ļāva iet tālāk tāpat. Kaut kas manī nopīsktēja (un vēl saka, ka man dzelzs trūkstot) un sieviete mani apčamdīja no augšas līdz apakšai.
Tiktāl arī ok. Bet šoreiz pirms iekāpšanas lidmašīnā viens džeks tomēr kontrolēja un manu piepūsto čemodānu lika iebāzt kastē. Nu, protams, nelīda, kontroliere teica, ka jāiet iekšā viegli. Izņēmu biezo grāmatu ārā, iebāzu aiz jakas (kabatas jau pilnas ar brūklenēm), iebāzu, ar grūtībām izvilku un ļāva man iet tālāk. :D
Viss, cauri. Esmu lidmašīnā.
Bet šoreiz bija grūti aizbraukt. :(
Nebiju vienīgā, kolēģis darbā teica to pašu.

Eh, līdz nākamai tikšnaās reizei. :*

3 dažādi ārsti.
Šodien uzrīkoju sev vēl 1 vizīti pie ārsta. Par cik manējais dakteris(uz kuru man vēstule atnāca) bija aizņemts; tas, pie kā pierakstījos 1. vizītē, pieejams tik pēc nedēļas; tā pētījuma veicēja uzvārdu nezinu, tad pierakstījos vēl pie cita ārsta - uz nākamo dienu.
Pat nezināju, ka šeit var skraidīt katru reizi pie cita ārsta. Šis pēdējais tomēr bija nesapratnē, kāpēc negāju pie tā iepriekšējā, jo esmu viņa izmeklēšanā. Teicu, ka aizņemts esot bijis, kaut patiesībā uzvārdu nezinu.
Plaušas man esot tīras, kaut gan es vēl klepoju, retāk, bet tomēr. Viņš jau gribēja mani 4dien laist darbā, līdz uzprasīja, kur strādāju. Tad gan šim radās jautājums, vai es jūtos gana stipra, lai nostāvētu visu dienu pie līnijas (Daiga pastāstīja, ka darbā kāda sieviete noģība pie līnijas). Teicu, ka droša neesmu - bik bail - ja vēl klepoju, negribas uzraut visu atpakaļ, kaut jūtos jau it kā normāli. Tad viņš ieteica pierakstities pie tā daktera (uzrakstīja uzvardu) uz pirmdienu un iedeva man slimības lapu līdz pat pirmdienai. Nu labi, nedeļu vēl nosēdēšu mājās, kaut man šķiet, mana maiņa tāpat 1dien tik sāk darbu, ja es pareizi izrēķināju.

Jauna dilemma. Tās man allaž sagādā galvassāpes. Bet par šo laikam vēl neko skaļi nesprēgāšu...

Šodien babaju veikalā pārdevējs babajs ar mani latviski sveicinājās, pateicās un vēl daudz vārdus prata pateikt un pat bez akcenta. :)
Tas tā - referendumu gaidot...

Aizpildīju pieteikumu uz kasieres vietu kazino. :D garāmejot.

Ienāca prātā doma, kāpēc Anglijā nav īpaši daudz gājēju pāreju un noteikumu gājēju laišanā. Moš tāpēc, ka angļi ne pārāk mīl staigāt kājām. Tikai versija...
Šodien pirmo reizi redzēju bērnus spēlējamies ārā, vietā, kas nav parks - uz ielas. Tie bija babaju bērni. Te ļoti daudz pensionāru braukā ar ratiņiem vai mini mašīnītēm. Ne visi izskatās tik vārgi, veci, lai nepaietu kājām, kaut varbūt nemaz nav tā, kā izskatās. Labi, šis varbūt nav gluži tas faktors - ja LV pensionāri to varētu atļauties, varbūt arī braukātu ar tādiem vairāk. Kaut neticu, ka tik daudz. UK arī ir draudzīgākas ielas un institūcijas ratiņiem.
Vēl redzēju epizodi ar angļu ģimeni, vecāki abi tukli, neievēroju - mamma laikam stūma ratiņus, bet ko ievēroju - tuklais tētis bērnu, kam aptuveni 1,5-2 gadi, tur pavadiņā. Slinkums paskraidīt pakaļ bērnam, pakustēties. Ērti, protams, ar tādu pavadiņu - bērns nenokritīs, neaizskries kur nevajag, bet nu... Kaut gan - vai man spriest, kamēr neesmu izbaudījusi. :)
Parkā arī nekādu lielo rosību nemanīju.
Patiesībā šeit arī letiņi nav baigi nadzīgi uz staigāšanu. Kaut vai Santa - ar bērniem nekur neiet. Nu labi, nav viegli vienai ar ratiem un Keriju. Adrians ārā tiek ļoti reti. Kad piedāvāju iet kopā - es Keriju pieskatīšu, vienalga neiet... Kaut gan Adrians bieži arī slimo. Kerija vismaz uz skoliņu tiek, kad tiek.