Magnesia

Pieņemot, ka viņa neleca pa tramplīnu pirmajā reizē uz dēļa, bet vienkārši kaut kā krita, tad es vēlreiz saku milzīgu paldies saviem sargaņģeļiem, ka mani pasargāja no tādas nelaimes. Milzīgs, milzīgs paldies. Pēc tāda lidojuma, kā bija man, metos ceļos. Mani vēl grib uz šīs planētas.

Bet nu te ir akmentiņš LV veselības sistēmā. LV vienkārši, man šķiet - kā kuram paveicas ar tiem ārstiem. Laimes spēle. Vēlreiz paldies - šoreiz par to, ka man ir veicies ar ārstiem LV.

Jāsāk sava dzīvība un veselība uztvert nopietnāk.

Ceturtdiena interesanta diena.
Aizgāju pie acu ārsta. Nu rupja daktere, ļoti rupja, sastāda milzu problēmas tur, kur viņu nav, viss slikti. :D ļoti nelaimīgs cilvēks, acīmredzot.
BET! Viņa mani izmeklēja daudz pamatīgāk nekā jebkura cita acu daktere agrāk un atklāja lietu, par ko dzirdēju pirmo reizi. Jādara kaut kas lietu labā, citādi palikšu bez skropstām. :o
Bet traumas sakarā vienīgais tas, ka palielināts spiediens (ko arī neviens man nekad netika mērījis), kas ir normāli pēc traumas, bet asins izplūdumi un saspīlējums - jāgaida, kamēr uzsūksies un pāries.
Kā speciālists - laba. Bet neviens netika man acīs spīdinājis TIK nenormāli spilgtu gaismu, kā viņa. Nevarēju izturēt, un dzirdēt aicinājumu "acis plati vaļā" bija vēl mokošāk.

Neirologs. Nejutu vajadzību, ka vajag, bet visi tomēr ieteica aiziet. Aizgāju. Bija jautri. Dakteris sarkastisks (bet pozitīvs). :D Es izsmējos. :D Nē, nu ir jau tā, kā ir. :D es jau viņam arī teicu, ka šis droši vien domā, ka es galīgi traka. :D Nu viņš man tā ar humora piesprādzienu prasa "vai negribu vēl aizbraukt paslēpot? Kāpēc nē? Var taču vēl paslēpot! Vai tad pietiek? Ko nozīmē ļoti labs pēdējā brīža piedāvājums?" Nu tas tai sakarā, ka turpināju slēpot pēc traumas. :D

Bet visu pārbaudīja, izprašņāja, visus nervus izčamdīja un neko tā īsti neatrada. Vienīgais, kas viņam netīkami aizķērās no mana stāsta, ir tas moments, ka es esot zaudējusi samaņu lidojuma laikā. Es jau nezinu, vai zaudēju samaņu tai brīdī, kad pēdējo reizi atceros sevi pirms kritiena. Vienkārši to kritiena momentu apziņa izslēgusi no atmiņas. Neatceros, ka agrāk jelkad būtu zaudējusi samaņu. AA, nē, bija - pad laikos (vai agros 90tajos) zobārste tā urba, ka vairs nevarēju izturēt, un atguva mani ar ožamā spirta palīdzību. :D

Šaubījās vēl, vai vajag mani sūtīt uz magnētisko rezonansi utt, bet, tiklīdz pastāstīju, ka man ir vēl tik pāris dienas LV - norezonējās skaidri, ka vajag, jo kāds esot mēģinājis tikt pie neirolga UK un tika atsviests atpakaļ, ka pēc 9 mēnešiem tik var tikt. Atkal ķieģelītis UK "bezmaksas" veselības sistēmā. Bet nebija lemts tikt man uz rezonansi, jo es apzvanīju ne tikai viņa variantus, kur to veikt, ne tikai viņa iedotu speciālista aš personīgo mobilo nr, bet arī citus variantus, laikam visus, kas Rīgā - un nekur nevarēju tikt tā ekspromtom. Visur pilns. 1. slimnīcā atstāju savu tel Nr - ja atbrīvojas vieta, lai zvana - bet nekā. Uztaujāja Vecvagars arī, ko daru darbā. Tad uzrakstīju viņam amazon adresi, jo grib pasūtīt kaut ko no turienes.

Arī uz citu procedūru ekspromtom netiku.

Paguvu aiziet arī uz dekupāžas kursiem pie citas pasniedzējas un uzzināju interesantus jaunumus, patīkamus, jo tad lietu apdarināšana tiek atvieglota. Ķiveri gan nesanāca apgleznot (kaut īstneībā nevajadzētu būt tik sarežģīti kā tika teikts), bet uztaisīju toties virtuves dēlīti smuku.

Ķiveri būs jāved uz Angliju apgleznot. :D Ar ķiveri arī bija kaut kāds joks pie neirologa, jo nācās pa Rīgu to vazāt līdzi. :D

No rīta sazvanīju apdrošinātāju izmaksu departamentu un vakarā šie mani jau informēja, ka esot pieņemts lēmums apmaksāt manus medicīnas izdevumus Austrijā un pārskaitīt 5 darba dienu laikā. Principā pieteikums izskatīts vienas dienas laikā, kaut gan pie aizpildīšanas man lika rēķināties ar aš 3 nedēļām. Gaidām naudu kontā. Seesam.

nez, vai dzīvojoties viesnīcā Austrijā, kurā baro kā uz nokaušanu, var notievēt pat, ja slēpo tādā hard korā, kā es to PARASTI daru?
Šoreiz es neslēpoju baigajā hard korā, pēc personiskām sajūtām un spriežot pēc tā, ka kāju musīši nestreikoja ļoti kā citus gadus. var teikt, nemaz nejutu, ka ir man tādi. Tas ir dīvaini arī, jo 2 gadu laikā faktiski nebiju slēpojusi nemaz... tad tomēr slodze bija palielināta. varbūt šamie sapratuši, ka nav vērts sūrstēt - tāpat nebeigšu spīdzināt? :D

Vispār kaut kādu sakritību pēc šis bija visnetīkamākais brauciens no visiem līdzšinējiem. Pat ne tāpēc, ka traumējos pirmo reizi mūzā tik smagi, bet kaut kādu likumsakarību pēc... laiks + vieta + cilvēki.

Īsti nesaprotu, kāpēc (ja tic Tijas teiktajam) uz to kūrortu braukā daudzi kruti braucēji... Šis bija arī pirmais kūrorts, kur TIK daudz radiovadāmos (instruktori ar "svītu" aizmugurē) manīju. Un neieslīgšu detaļās par viņu uzvedību uz kalna.

Bet pēc distanču slēpošanas gan jutu. Kāju musīšus.

UPD. pēc izādes ar zirgu - pat ļoti. :)

mamma man pajautāja... kāpēc es nevaru veltīt kādu dienu arī laiskai atpūtai savā atvaļinājumā un beigt skraidīt riņķī?
Nu, lūk, nezinu, laikam nav lemts. Pagaidām ir dienas, kad nav vēl nekas konkrēts ieplānots, bet parasti spontāni aizpildas tomēr. Laikam neesmu tā, kas dīkā sēdētu, kaut ir daudz lietu, ko vajadzētu arī bez skraidīšanas izdarīt.

Sāku pamazām izskatīties gandrīz normāli. Tā it kā vīrs būtu tikai mazliet dusmīgs bijis. ;D

Bet brauciens ir galā. Bija savādāk kā citreiz. Kā nu ne!? :D ar tādiem ekscesiem. Kompānija arī par 50% bija cita. Bija jauki kopumā, taču jāsaka, ka negribu vairs braukt slēpot februārī. grrr... Gan tāpēc, ka ceļi pilnāki ar auto, gan tāpēc, ka uz kalna trūkst "gaisa", gan tāpēc, ka radiovadāmo (© Didzis) traki daudz.

Jāizkrāmē čumodāni, jāizmazgā veša, sevi, jāsarēķina grāmatvedība un varbūt pārmaiņu pēc jāaiziet agrāk gulēt. Šo opciju parasti neizdodas piepildīt.
Joprojām, šķiet, ka neatceros visu, kas rīt ir paredzēts darāmo sarakstā (jo, protams, neierakstīju tiklīdz ienāca prātā), bet gan jau... Būs tā, kā jābūt, cerams. :)

Nu jā, saņēmu jau sms ar jautājumu par distanču slēpošanu.

Pārsteidzu dažu labu ar savu esamību LV kā tādu...

Un paguvu atcerēties pirmdienas jezgu ar darīšanām. :D viena probza - telefona nr vajadzīgs, bet pazudis kopš vecais telefons nokārās. :D

Un jā - protams, jādodas pie apdrošinātājiem un jākārto šitā lieta - visus gadus esmu apdrošinājusies un te nu pienāk reize, kad jāizmanto.

Psihopāts, trakā, dullā.

Un tam līdzīgi epiteti bija jāuzklausa pēc sava stāsta izstāstīšanas. :D

cerams, ka rīt būšu "uz pekām" un spejīga darit to, dēļ kā esmu šeit... Šodien sēžu viesnīcā un it kā ārstējos... kaut nu vismaz galva pārietu.

Bet lidojums bija episks.

UPD. labi, ka neviens loceklis nv lauzts. phew

Šodien notika pavērsiens, ko paredzēju iepriekš. Respektīvi - ka Ieva, Ieviņš un Nils dzīvosies pie ANtras līdz janvārim, kā bija iedomājušies un tad brauks uz LV. Es jau neticēju, ka viņi to reāli darīs, ņemot vērā to, ka "tur taču neesot, ko darīt".

Šis fakts iezīmē to, ka man palūdza padomāt par citas mājvietas atrašanu. Ārā mani nemetot. Visi viens ar otru ir apmierināti, bet pašauri. Nu piekrītu - 9 cilvēki, kaut palielā mājā, bet ir pašauri ar 1 vannasistabu, kaut gan es esmu paguvusi pierast. Pārējie tad laikam nē. Nu decembra beigās būs 10 cilvēki.
Izstāstīju savas vēlmes attiecībā uz to, ka tāpat gribu mainīt pilsētu, bet negribētu mainīt dzīvestvietu iekš Pboro robežām un pēc tam ārpus tām vēlreiz. Tik daudz esot gatavi pieciest.

Skaidrību manā neziņā tas ievieš tikai tik daudz, ka ir skaidrs, ka mans plāns ir jārealizē. Tikai ir 1 "bet". Plāna ta nav. Ir aizmetņi.

Mans pragmatiskais prāts lika man pastrādāt Amazonē vēl kādu laiku, lai dabūtu līgumu. Pēc tam mans prāts lika man pastrādāt līdz peak time beigām. Bet nu jau tas pats prāts štuko, ka būtu prātīgi nostrādāt 3 pārbaudes mēnešus, lai parādītu, ka esmu tos izturējusi. Tas nozīmē, ka jānostrādā līdz janvāra vidum. Bet nu akurāt pēc 3 mēnešiem jau arī prom nemetīsies, tad nu tā noapaļojot līdz janvāra beigām ir jānostrādā. CV labi izskatīsies. Kādā veidā to noformēt - nezinu, bet jāpapildina sav Cv, jāizkoriģē LinkedIn profils. Jāsavada savs CV internetā utt utjp. Bet nu, ja parādīies kāds labs darba variants pirms pārbaudes laika beigām, tad prātu laikam metīšu pie malas.

Cita skaidrība ir ar to, ka gribu slēpot un ir pat iespēja to paveikt februārī. Pēc 2 gadu pārtraukuma draugu busiņā ir brīva vieta (mans prieks gan ir uz kāda drauga bēdas rēķina). Esmu noilgojusies. Ir štuks paņemt mēnesi off no darbiem, kurā iekļaut slēpošanu un padzīvošanu LV. Bet, kā palikt ar UK - ne vella nezinu. Un kā tikt uz slēpošanu - arī nē. Lidot uz LV un tad ar busu kratīties? Negribas. Bet, kā visu savienot... putra pilnīga... Lētāk noteikti būtu lidot pa taisno. Lētāk nekā tīri busa izdevumi ceļam uz Austriju.

Viens ir skaidrs - tā kā esmu iecerējusi - tā arī jādara - peak time beigsies, tad jāsāk meklēt darbs. Intensīvi. Ko meklēt - nezinu. Nezinu arī - kurā Uk nostūrī, ja vispār UK.

Kā vienmēr mana dzīve iet kā pa miglu.
Kā vienmēr - darāmā ir daudz.

Tā smaērā negaidīti dabūju brīvu arī piektdienu, kas kopā veido 5 brīvas dienas, jo beigu beigās 4-5. jūnija bank holidejus tomēr dabūjām Amazonē. Brīvā piektdiena atvieglo tikšanu uz notikumu sākumpunktu.

Pasākuma pirmssākumi ir saistīti ar Pola draugu Vinfordu, kura plāni vest mūs uz Ibizu izplēnēja, jo uz bank holidejiem biļetes ir nenormālās cenās. Tāpēc meklēja kruīza laivu, ko noīrēt austrumu krastā, kas ari nesnaāca, jo sāka interesēties par vēlu.

Tad nu beigās - tika izlemts... noīrēt narrowboats (tulk., šaura laiva) pa Lielo britu kanālu.
Iz vēstures: industriālās attīstības laikmetā sensenā pagātnē, kad sauszemes transports nebija attīstīts, tika izdomāts izmantot ūdens ceļus. Šim nolūkam tika izrakti kanāli pa visu Angliju, pa kuriem nogādāt kravas jūrā, kur iekraut lielos kuģos un transportēt tālāk. Kanālos reljefa dēļ tika izveidotas slūžas, ja tā tās var nosaukt (angl.lock).

Laivas bija šauras, lai slūžās varētu satilpt divas. Par cik mūsdienās nav vajadzības šādi transportēt kravas, laivas ir pārveidotas tūrisma vajadzībām - ar visām ērtībām.

Bijām pārsteigti par tiešām labu iekārtojumu - virtuvīte ar plīti un krāsni un visu, trauki glāzes pieejami, 3 divguļamas gultas, TV, radio katrā istabā, solīdas vannasistabas, divas. Viss ļoti solīdi. Pie tam - mājīgi.

Es, Pols, Vinfords, Pola meita Sāra un viņas dēls Luiss.
Ar Polu bija ideja paņemt kempinglietas un velo un kaut kad atdalīties no laivas ekipāžas ar nolūku doties velo pārgājienā, leilākā vai mazākā.
Bet pasākuma vilšanās - tikai jau ceļā esot uzzinājām, ka Vinfordam bijis jāparaksta papīrs, ka uz borta netiks ņemti velo. :( Nāksies atstāt mašīnā. Labi, ka bija tur slēdzama stāvvieta kaut kāda vai kas, kur drošāk.

Nav zināms, cik ilgi brauksim, bet zinu, ka 5 dienas šai laivā es neizturēšu. :D Nu neesmu es tas tips. Ja esmu ārā no mājas, tad gribu kustēties. Pat mājā iekšā es kustos. :D Zināju, ka tas man būs garlaicīgi, būtu gribējusi doties kaut kur uz Velsu vai Skotiju beidzot galu galā... Bet nu... piekāpos šim braucienam. Redzēs, bus vismaz savādāk.

Kopumā - 3 dienas laivā no Leighton Buzzard līdz Stoke Bruerne un atpakaļ. 3 dienas laikam man bija robeža.
Polam nebij aizdevies arī dabūt telti, tāpēc pārgājiens ar kājām arī nesanāca, jo nebija laika arī meklēt citas iespējas.

Kopumā - mana pirmā šuarā laiva, mana pirmā tāda veida slūžu škērsošana, pirmais ceļojums pa kanālu un varbūt vēl kaut kas /pirmais/.

Pasākuma veiksme: izglābu savu telefonu - uzkāpusi pafočēt uz laivas jumta, nemanīju, kā telefons izslīdēja no kabatas ārā uz jumta. Daudz netrūka, lai es nezinot nejauši iespertu to dziļi kanāla dzelmē.
Pasākuma neveiksme: pakāsu savu foršo matu suku. Nepatīk man tie mūsdienu izstrādājumi (s**i). :D Bet nu neko darīt...
Pie neveiksmēm, protams, arī tas, ka velo nedrīkstēja ņemt līdzi.

Bija interesanti, sākumā, iet cauri slūžām, paceļot ūdens līmeņus un verot vārtus utt. Pēc tam jau, protams, vairs ne tik ļoti. Bet dabūju pastūrēt to kuģi, pabaudīt dabu. Neskatoties uz to, ka saule mūs faktiski nemaz nelutināja. tik pēdējā dienā mākoņi mazliet paklīda. bet otrā diena... Jūtu līdzi vīriešiem - šie 11 stundas ārā, leitū. Silts arī galīgi nebija, dažpadsmit grādi. Ūdens necaurlaidīgos tērpos, bet tāpat - sūcās cauri. Kādam jau tas "kuģis" jāstūrē ir...


Pēc ceļojuma beigām kā savācāmies, tā izklīdām. Un braucot zināju, ka ne pārāk tālu no maršruta ir pilsēta Milton Keynes. Un tur ir mākslīgā slēpošanas trase, kuru Pols pat zina. Uzprasījos!!! :)))))))))) Un aizveda mani turp. :) Pat atradām angāru un tik speramies iekšā. Par vienu stundu ar iekļautu inventāra īri 17 poundi. Nav lēti, bet tas ir daudz labāk kā Tallington lakes birstu trasē. :D Kā nekā - īsts mākslīgais sniegs. :) Urrrā!!!!!!!!!

varēja noīrēt arī slēpošanas tērpu atsevišķi, bet es sakombinējos no tā, kas bija. Izskatījos pēc EČ. :D Melnais waterproofs kājās ar ventilāciju, melnais waterproofs augšā un melni plāni darba cimdi. Knaģi atsala pamatīgi, bet tas nemazināja prieku un mirdzumu acīs. :)))))) jutos laimīga. Neskatoties uz visām peripetijām...

Juhūuuuu!! Es atkal slēpoju, pēc vairāk kā gada pārtraukuma.

Un Milton Keynes varētu būt labs kompromiss starp Pboro un Velsu - darbs tur varētu būt un aktivitātes ir! Tai centrā, kur trase, ir arī kāpšanas siena un vēl kaut kādas izdarības arī laikam. Northamptona arī nav tālu ar savu WW centru. Vajadzētu uz turieni tikt dzīvot. :)))) un strādāt. :)))

Diemžēl nesnāca pakāpelēt pa sienu, jo negribējās pārāk kavēties, jo....

... un te sākas nākamās peripetijas. Pa ceļam mašīnai parādījās problēmas - apstājoties pie luksofora, motors dīvainu troksni izdeva. Skaņa nebija laba. Un arī lampiņa iedegās, kas signalizēja, ka kaut kas nav kārtībā ar pārnesumu kārbu un kas neļauj pārsniegt 3500 apgriezienus. tāpēc nebija vēlams kavēties, lai pa gaismu tiktu mājās, ja nu kas. Un pēc Milton Keynes atstāšanas sāka klakšķēt kaut kas motorā, kas izklausījās pavisam nelāgi. Tāpēc Pols izdomāja apstāties netālā Tesco veikala stāvlaukumā un apskatīties. Kā apstājās, tā motors sāka kūpēt! pamatīgi.

Apzvanīti visi paziņas, bet ir tak bank holideju viducis - nav īpašu cerību kādu dabūt. Pola dēla auto arī nobrucis. Visi auto doķi izskatīti. Nav, kur salmiņam pieķerties.
Tas auto ir Vinforda, kurš nav iekļāvis apdrošināšanā SOSu, kaut rocība ļauj ne to vien. Ko darītu Vinforda 90gadīgā mamma, kas ar to auto braukāja pirms tam? Auto nobraukums tikai 38 tk. Rovers.

Gājām iekšā Tesco un sameklējām klientu servisu, kur mums laipni palīdzēja - deva visus Nr, kas varēja noderēt, kas bija arī novecojuši, centās visādi un beigu beigās izdevās sazvanīt RACu - kompānija, kas izbrauc uz negadījuma vietām, remontē uz vietas vai velk mājās. Pols vienojās par līguma slēgšanu un samaksu uz gadu un bijām jau gatavi gaidīt pāris h, kamēr pie musm atbrauks. Bet pārsteigums moments bija labs - pēc 20 minūtēm jau bija klāt. :)
Atbrauca dīvaina izskata ekskavators. :) Busiņš. Šoferīts foršs, saka, ka viņi visu varot sataisīt. :))) Nu labi, tāt tāda angļu plātīšanās. Apskatīja un secināja, ka nevar vis - būs jāvelk. Gribējās redzēt, kā viņš to darīs ar busu. Un redzēju... Sīkāk šeit neizplūdīšu - pie bildēm vairāk.

Šoferīts arī tāds sakarīgs, ar aktivitātēm aizraujas, kuram draugi ar wingsuit lidinās, iedeva interesantus linkus, kur paskatīt. :))

Bildes - draugos.lv
un picasā

Kamēr izkasos, kamēr aizminos līdz veiim un tirgum, kur atskārstu, ka maks ir mājās palicis, kamēr turp un aptakaļ, ir notikšķējis pulksteņrādītājs neskaitāmas reizes par daudz, cik vajadzētu...
Pēc 2 Pm tik izbraucu. Vispār laiks tāds, ka negribās nekur braukt, labāk lietderīgi mājās kaut ko sadarīt - vējš spēcīgs, pie tam auksts un šķiet šis parasti atnes lietu. to gan man nevajag! Kaut uzvelku neelpojošo jaku, vienalga lietu nevajag.

Tieku līdz mazajam centram, kur ieraugu solāriju. Nu sievišķīgi. :D Santa saka, ka es esot ļoti bāla. Vajadzēs labot. Iesperos. Tā un tā, ko es te niekošos - davai uzreiz abonementu. :D Lieta daŗita un šoreiz tik 6 min. Neesmu solāriju zaķis, bet, cik nu ir sanācis LV būt solārijos, tad LV tie ir solīdāki - visādas salvetes, krēmi, losjoni pieejami. Te - tikai solārija "zārks", pakaramie un papīra dvieļa rullis bez atkritumu tvertnes komplektā. Bet nu ne tas ir galvenais. Galvenais bija pasildīties. :)
Kā nekā pēdējās pāris dienas ar laiku nelutina.

Ir jau plkst gandrīz 3 PM. Vai ir vērts mīties to gabaliņu? Stundu noteikti paņems... Vai pagūšu atmīties pa gaismnu atpakaļ (man nav gaismekļa, ritenim arī nav), laiks sūdīgs, pat pret kalnu un pret vēju neelpojošajā jakā nav īpaši karsti.
Ai, labi, kas būs - būs. Mammas Gūgles pasaulīgā karte teica, ka no manis līdz turienei ir ~11 jūdzes jeb ~20 km. Nu turp droši vien, ka sanāks vairāk...

Arī šodien galva "sagriezās"... no daudzajiem apļiem Anglijā. Jau pilsētā piesteidzās vadātājs - iemānīja zīme, kas informēja par ceļu uz Stamfordu. Pēc tam tik aterējos, ka uz Stamfordu iet vairāki ceļi, bet man uz turieni nemaz nevajag. Man vajag Tallington lakes, kas ir pa ceļam uz Stamfordu.
A pēc tam vienkāršais fakts, ka Anglija ir pilna ar apļiem (gan jau arī labības laukos). No gūgle kartes izrakstīju galvenos pagriezienus, bet dzīvē to apļu ir daudz daudz vairāk un nojukt var, kurš ir īstais. Tāpēc braucu vairāk uz dullo + čujs + ceļjautāšana. Pirmais, kam jautāju - polismens. Viņš pārjautāja - vai ar riteni? Tas ir ļoti tālu :D
Kad man šķita, ka biju pusceļā, pie mcDonalds, tur man teica, ka joprojām tas ir ļoooti tālu - kādas 10 jūdzes (tad gūgle laikam melo), lai mītos ar riteni. Tas man atsauc atmiņā ceļojumu pa Turciju - tur man kā kājāmgājējam visi gribēja iebrīnīt, ka 3 km ir baisi tālu.

Turp pārsvarā pret vēju, tātad arī trokšņaini. Eh, kāpēc gan neesmu vēl iegādājusi gadžetu, kurā būtu gan mūzika, gan gps... Šitas faktors būs jāizkoriģē.
Bet brīžiem sualīte no mākoņiem pabāž stariņus un aplaimo, it īpaši jauki apmirdzot koši dzeltenas narcises ceļa malā. Nonāku līdz krustojumam, kur īsti nav saprotams, kur braukt, bet pēc čuja metu pa kreisi - virziens puslīdz ir ok, ja nu kas, dragāšu pāri kādam laukam, lai būtu pavisam ok. Haha.
Beigu beigās tas izrādās vispareizākais nogrieziens un esmu uz īstā ceļa. Te izbaudu klusumu, tagad ir ceļa vējš un mazākas nozīmes šoseja.

Turp izdevās aizmīties pa ~2 h. Tas = ieskaitot maldīšanos pa neceļiem, foto pauzes un pusdienu pauzes, aa un arī šopinga pauze lauku veikaliņā.

Un te es ripinos... ripinos... un jau ieraugu to... "monstru". :D Kad tieku pavisam klāt... Tā trase...! Biju jau bildes redzējusi, bet nu... tā trase!! Droši vien, ka ilgāk par pusstundu nav vērts, plkst jau pus18. Bet pa pusstundām viņi netirgo. Vairāk kā gadu neesmu to daŗijusi. Tad jau derēs arī 120 metri. Laikam esmu izslāpusi. Nopirku biļeti all-included uz stundu.

Pirmo reizi slēpoju pa "sauso" trasi. Nosacīti sauso, jo tik slapja neesmu bijusi ne pēc vienas normālas trases 9ne jau no ķermeņa šķidrumiem). Tagad saprotu, kāpēc vini rekomendē kā minimums, pārvelkamās drēbes - kājas līdz augšai slapjas. Nu labi - arī tāpēc, ka "atsācēja" tizlums ļāva man arī otrajā nobraucienā novelties. :D Šim nolūkam viņi prasa vilkt cimdus. :D Es džinsenēs un plānos darba cimdiņos.

Sajūtas... kā braukt pa "ziepjainu" birsti. :D Pēdiņās ieliku tikai vārdu "ziepjainu", jo birste jāuztver burtiski. Tikai citā formā, protams.
Mazliet kultūršoka. Braukt dīvaini. Sākumā sajūta, ka visur tā kā ķeras... Bet pēc tam pieradu un vālēju. Cik nu var pavālēt 120 metros un izbaudīt. Visā apkārtnē - šķiet- vienīgā pampa, uz kuras izveidota trase. Bugeļa turekļi impotenti. Pa visu trasi un uz bugeļ-ceļa smidzinātāji, lai padarītu trasi slidenāku un braucējus slapjākus - nezinu, vai tikai ūdens tur nāk ārā.
sākumā bija pat cilvēki, nosacīti, pat, rindiņa pie bugeļa. Pēcāk viena pati pa visu kalnu.
Būtu vairāk laika, parāpelētos arī pa kāpšanas sienu.

Atpakaceļš mieŗigāks, jo ceļš zināms un atrasts pat vēl labāks velo braucienam un ceļa vējš pārsvarā. Pusotra stunda atpakaceļam ar daudzām pauzēm - foto un citām, piemēram, pātagas pauze.

Pretvējš ātri izžāvēja augšstilbus.

Pēcpuse atrofējusies. vajadzēs mīksto pufiku poundiniekā iegādāt.
Šodien 2x mani gribēja apčakarēt. Babajs tirgū jau izskatījās tāds jocīgs, pats nezināja, cik maksā dārzeņi un arī citādi izskatījās, ka viņam smaga diena. :D izdeva par poundu mazāk. Pēcāk McDOnaldā arī angļu puisis gribēja 50 peņukus nočiept. :D

Atpakaceļā, jau naksnīgā pilsētā atrodu indiešu ieskrietuvi, nu tādu patiesāku, kur menu ir uz divām lapām un sastāv no tiešām indiešu virtuvei rakstūrīgākiem ēdieniem. Runāju tā salīdzinošā manierē... ar ieskrietuvi centrā, kurai augšā arī gozējas vārds "indiešu"... Kuat nezinu, kas tur no indiešu virtuves maz ir. Burgeri un picas? khemmm.

Šorīt piecēlos samērā ok, redzēs, kā tas ietekmēs aiziešanu gulēt... kaut parasti jau man sanāk visādas interesanta slietas taisni uz gulētiešanas laiku...

nu šitādi brauieni jāizveic tagad, kamēr ir 2 brīvdienas. Vasarā Amazonē ir busy time, tad tur 6 dienas būšot jāstrādā laikam ik nedēļu.

UPD. Bildes ir šeit iecepušās.

Šis vārds man ir ieguvis citu nozīmi no sērijas "put flowers on line". :)

Vispār brīžiem likās, ka neatrodos Anglijā, bet kaut kur LV pierobežā. :D Visapkārt letiņi un vēl leišu daudz. Poļu šeit pamaz. Vai nu tāpēc, ka šī kompānija speciāli negribēja poļus, vai nu aģentūra poļiem atstāj labākus darbus... Nez, vienalga.
Bet šodien valodas ziņā bija pārmaiņas - blakus holandisks portugālis stāvēja un tāds runātīgāks nekā jauniņais latvietis. Varēja mazliet pakavēt laiku vairāk, pie tam angliski. Sākumā biju blakus ar lietuvieti, tā arī forša. Vakar - latviete - kaut kā ne visai, izskatās skaudīga un vispār aizdomīga :D

Bet šodien toties starp vīriešiem :)))

Šodiena, kaut sestdiena, bija pagara priekš šitā bezbrīvdienu režīma - 11h. Acis līp ciet un neko nopietnu padomāt vairs nevar. Bet tā laikam būs katru dienu pēc fabrikas. nesaprotu, kā cilvēki nostrādā fabrikās gadiem... bet nu ir dažādi cilvēki. Ja nebūtu tādu, kas to var un varbūt pat grib, tad pasaule nevarētu eksistēt.

"Superīgais" supervaizeris arī aizmirsa noinformēt aģentūru, ka esam beiguši darbu, līdz ar ko pusstundu gaidam busu.
Šodien ārā auksts.

Es ceru, ka ir tā, kā saka, ka tikai sākumā sāp visas maliņas - mugura, pleci, kājas, spranda. Pēc tam pierod. Es nezinu. 5 dienas fabrikā vēl nav devušas rezultātu. Apnicis arī gorīties vienīgajai tur, pārējie visi mierīgi, tik es nemitīgi dīdos un ņemos, vingroju un lokos.

Kolēģe no Fresh cook-a teica, ka viņa neēd neko, ko ir pakojusi. Es tagad ar nezinu, vai es ļoti, ļoti priecātos redzot puķes ikdienā. Pēdējais uzdevums bija savādāks kā ierasti - jauktu pušķu taisīšana - smuks bija beigās. varbūt tomēr skatīšos arī ārpus darba uz puķēm. Kat gan to skaistumu visvairāk novērtēju, kad tās aug dabā.

Lielveikals jau ciet, paiku nepaguvu iepirkt. aizveda šoperīts mani uz babaju veikalu vismaz kaut ko iepirkt.

Kolēģe no Bostonas aģentūras (lietuviete) teica, ka viņiem visu laiku 7diena kā brīvdiena. Es vispār priecājos, ka 7dien strādāšu, jo tad prasīšu brīvdienu darbdienā, kas ir daudz, daudz labāk, jo tad varēšu i aiziet uz citu aģentūru darbu pameklēt, i uz banku, iz uz bibliotēku, i visur kur. 7dienā te neko nevar izdarīt, viss slēgts vai īsā darba laikā.

Vispār puķu fabrika ir vislabākā no visām sastaptajām fabrikām. Kolēģi ir ok, nesmird kā pie gaļas, nav tālu no mājām, lētāks ceļš, smaržīgi, var sarunāties ar kolēģiem (ir fabrikas, kur aizliedz), nekliedz neviens uz tevi, var ēst bez problēmām riekstus, šokolādes, var ataudzēt nagus garākus un varbūt vēl kāds labums, ko uz sitienu neatceros.

A kolēģis pastāstīja, ka netālu kaut kur esot mākslīgais kalns, kur ar slēpēm tāpat kā pa sniegu varot laist. Esot vasarā tur slēpojuši. Interesanti - varētu kaut vai šo pamēģināt, varbūt tur var pat džemperīti?! :D jo nezinu, kā es braukšu slēpot, ja man nav pat nekā slēpošanai līdzi. Var jau arī džinsās un ielas mētelītī. :))

Vēl pati reklāmu redzēju pa TV, ka esot mākslīgais vilnis kaut kur Anglijā - varētu laist sērfot. :))

Kaut pie šī režīma neko negribas darīt - atgulēt un darīt neko. Vienkārši nav spēka.