Psihopāts, trakā, dullā.
Un tam līdzīgi epiteti bija jāuzklausa pēc sava stāsta izstāstīšanas. :D
Un tam līdzīgi epiteti bija jāuzklausa pēc sava stāsta izstāstīšanas. :D
Magnesia
New beginning
Comments:
Nju a kā stāsts turpinājās?
Cerams vismaz tālākās dienas varēji slēpot? :)
Nu nez, kāpēc vajadzīgi tādi epiteti - nu ātri braukt ir forši un visādi gadās (es gan parasti nejūtos tik droši, lai baigi lektu, tāpēc pirms stāvākiem posmiem vismaz nometu ātrumu, lai nesanāktu leciens, bet noteikti, ja justos tik droši kā tu, ka varētu arī pa tramplīniem lēkāt, arī lektu..)
Šeku - reku![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
antuanete ar uzrakstīja par to Tavu negadījumu...
Cerams vismaz tālākās dienas varēji slēpot? :)
Nu nez, kāpēc vajadzīgi tādi epiteti - nu ātri braukt ir forši un visādi gadās (es gan parasti nejūtos tik droši, lai baigi lektu, tāpēc pirms stāvākiem posmiem vismaz nometu ātrumu, lai nesanāktu leciens, bet noteikti, ja justos tik droši kā tu, ka varētu arī pa tramplīniem lēkāt, arī lektu..)
Šeku - reku
antuanete ar uzrakstīja par to Tavu negadījumu...(Atsprakšķēt) (Virkne)
nu... mēģināšu ar izrāvumiem jeb faktiem iz notikuma...
lekt ir forši. Tad, ja esi plānojis lekt. :D
Šajā gadījumā bija neplānots lēciens (Alpos pēc noklusējuma tramplīnus nemeklēju) - pēc pieblīvētās svētdienas baudīju stingru, pustukšu trasi lielā ātrumā. es rēķinos, ka varu arī tādējādi atrauties no zemes kaut kur... Bet - KA TIK AUGSTU!!!? Tas bija pārāk augstu.
Rezultātā... lidoju un saprotu, ka labi nav. Bet piezemēšanās momentu neatceros. Acīmredzot, piezemējos uz sejas - Didzis redzējis tik slēpes nozibam gaisā (mierināja gan mani, ka ja ne sabremzēšanās manis dēļ, tad viņš būtu tas lidotājs).
Uz nezināmu laiku zaudēju samaņu. Un apziņu arī, jo, kad it kā jau biju pie samaņas (kad ieradās "medikopters"), vienalga neatceros tās darbības, ko es esot veikusi. Piemēram, mēģinājusi piecelties, sakot, ka man viss ir ok (tas ir manā stilā). Bet tomēr pakļāvos un ļāvu sevi aizvest uz medpunktu.
Ļāvos arī pierunāties vienu dienu tusēt viesnīcā, kaut mammuks šausmās šito klausījās, jo tāda trauma nozīmē smadzeņu trīci, ar kuru pienāktos nedēļu gulēt (bez lasīšanas, bez datora, bez TV utml), a es vienu dienu - un atkal uz slēpēm. :D tai dienā arī galva bija jūtīga, pēc tam tomēr pārgāja.
Bet joprojām nesaprotu (un citi arī neizrāda īpaši lielu sapratni), kā varēju dabūt hematomu uz mēles un ZEM mēles. :)
Tie epiteti bija vairāk par to uzvedību pēc, tomēr daļēji arī par "noraušanos no striķa" pirms. :)
Varu iedomāties arī biedru šoku un stresu - sastapt mani bez samaņas.
lekt ir forši. Tad, ja esi plānojis lekt. :D
Šajā gadījumā bija neplānots lēciens (Alpos pēc noklusējuma tramplīnus nemeklēju) - pēc pieblīvētās svētdienas baudīju stingru, pustukšu trasi lielā ātrumā. es rēķinos, ka varu arī tādējādi atrauties no zemes kaut kur... Bet - KA TIK AUGSTU!!!? Tas bija pārāk augstu.
Rezultātā... lidoju un saprotu, ka labi nav. Bet piezemēšanās momentu neatceros. Acīmredzot, piezemējos uz sejas - Didzis redzējis tik slēpes nozibam gaisā (mierināja gan mani, ka ja ne sabremzēšanās manis dēļ, tad viņš būtu tas lidotājs).
Uz nezināmu laiku zaudēju samaņu. Un apziņu arī, jo, kad it kā jau biju pie samaņas (kad ieradās "medikopters"), vienalga neatceros tās darbības, ko es esot veikusi. Piemēram, mēģinājusi piecelties, sakot, ka man viss ir ok (tas ir manā stilā). Bet tomēr pakļāvos un ļāvu sevi aizvest uz medpunktu.
Ļāvos arī pierunāties vienu dienu tusēt viesnīcā, kaut mammuks šausmās šito klausījās, jo tāda trauma nozīmē smadzeņu trīci, ar kuru pienāktos nedēļu gulēt (bez lasīšanas, bez datora, bez TV utml), a es vienu dienu - un atkal uz slēpēm. :D tai dienā arī galva bija jūtīga, pēc tam tomēr pārgāja.
Bet joprojām nesaprotu (un citi arī neizrāda īpaši lielu sapratni), kā varēju dabūt hematomu uz mēles un ZEM mēles. :)
Tie epiteti bija vairāk par to uzvedību pēc, tomēr daļēji arī par "noraušanos no striķa" pirms. :)
Varu iedomāties arī biedru šoku un stresu - sastapt mani bez samaņas.
njā - diez kas nav...
Ar šitiem stāvumiem ir tā, ka, jo lielāks ātrums, jo tālāk var aizlekt.. pati jau zini. Es laikam pirmajā gadā Alpos šitā aizlidoju, bet tad ātrums nebija tomēr tāds, ar kādu braucu šobrīd.. Tagad parasti piebremzēju, lai sanāk drusku paleciens nevis lidojiens, tikai kad jūtos jau rihtīgi droši tai vietā, tad ātrāk..
Bet tad Tu es pamatīgi atdauzījusies. Noteikti no tā trieciena esi visādus asinsvadus pārplēsusi - ja jau samaņu zaudē, tad kas tad tur tāds mazāks asinsvads.
Tur kalnos vēl varēja saprast - jo galu galā aizbrauci slēpot nevis gulēt, bet tagad gan ieteiktu tomēr pasaudzēt to galvu (nu vismaz iespēju robežās) un tiešām tā mierīgāk ar viņu.. Jo galva tomēr ir galva - tagad nesāp, bet nevērība šobrīd var atspēlēties vēlāk :/
Bet tad Tu es pamatīgi atdauzījusies. Noteikti no tā trieciena esi visādus asinsvadus pārplēsusi - ja jau samaņu zaudē, tad kas tad tur tāds mazāks asinsvads.
Tur kalnos vēl varēja saprast - jo galu galā aizbrauci slēpot nevis gulēt, bet tagad gan ieteiktu tomēr pasaudzēt to galvu (nu vismaz iespēju robežās) un tiešām tā mierīgāk ar viņu.. Jo galva tomēr ir galva - tagad nesāp, bet nevērība šobrīd var atspēlēties vēlāk :/
Re: njā - diez kas nav...
obviously.
Bet ir prieks, ka esmu vienā gabalā, funkcionējoša un dzīva. :D
Nu laikam jau esmu, jā. Augstu lidosi, zemu kritīsi.
Tagad jau tā - mierīga skraidīšana riņķī. :D Bet neko tādu traku pasākt nedomāju.
Bet ir prieks, ka esmu vienā gabalā, funkcionējoša un dzīva. :D
Nu laikam jau esmu, jā. Augstu lidosi, zemu kritīsi.
Tagad jau tā - mierīga skraidīšana riņķī. :D Bet neko tādu traku pasākt nedomāju.
Re: njā - diez kas nav...
:)
Katrā ziņā par slēpošanu (kaut vai distanču) ar ieteiktu 3x pārdomāt ;)
Katrā ziņā par slēpošanu (kaut vai distanču) ar ieteiktu 3x pārdomāt ;)
(Atsprakšķēt) (Parent)