Magnesia

nu... mēģināšu ar izrāvumiem jeb faktiem iz notikuma...

lekt ir forši. Tad, ja esi plānojis lekt. :D
Šajā gadījumā bija neplānots lēciens (Alpos pēc noklusējuma tramplīnus nemeklēju) - pēc pieblīvētās svētdienas baudīju stingru, pustukšu trasi lielā ātrumā. es rēķinos, ka varu arī tādējādi atrauties no zemes kaut kur... Bet - KA TIK AUGSTU!!!? Tas bija pārāk augstu.

Rezultātā... lidoju un saprotu, ka labi nav. Bet piezemēšanās momentu neatceros. Acīmredzot, piezemējos uz sejas - Didzis redzējis tik slēpes nozibam gaisā (mierināja gan mani, ka ja ne sabremzēšanās manis dēļ, tad viņš būtu tas lidotājs).
Uz nezināmu laiku zaudēju samaņu. Un apziņu arī, jo, kad it kā jau biju pie samaņas (kad ieradās "medikopters"), vienalga neatceros tās darbības, ko es esot veikusi. Piemēram, mēģinājusi piecelties, sakot, ka man viss ir ok (tas ir manā stilā). Bet tomēr pakļāvos un ļāvu sevi aizvest uz medpunktu.
Ļāvos arī pierunāties vienu dienu tusēt viesnīcā, kaut mammuks šausmās šito klausījās, jo tāda trauma nozīmē smadzeņu trīci, ar kuru pienāktos nedēļu gulēt (bez lasīšanas, bez datora, bez TV utml), a es vienu dienu - un atkal uz slēpēm. :D tai dienā arī galva bija jūtīga, pēc tam tomēr pārgāja.

Bet joprojām nesaprotu (un citi arī neizrāda īpaši lielu sapratni), kā varēju dabūt hematomu uz mēles un ZEM mēles. :)

Tie epiteti bija vairāk par to uzvedību pēc, tomēr daļēji arī par "noraušanos no striķa" pirms. :)

Varu iedomāties arī biedru šoku un stresu - sastapt mani bez samaņas.