Magnesia

mamma man pajautāja... kāpēc es nevaru veltīt kādu dienu arī laiskai atpūtai savā atvaļinājumā un beigt skraidīt riņķī?
Nu, lūk, nezinu, laikam nav lemts. Pagaidām ir dienas, kad nav vēl nekas konkrēts ieplānots, bet parasti spontāni aizpildas tomēr. Laikam neesmu tā, kas dīkā sēdētu, kaut ir daudz lietu, ko vajadzētu arī bez skraidīšanas izdarīt.

Sāku pamazām izskatīties gandrīz normāli. Tā it kā vīrs būtu tikai mazliet dusmīgs bijis. ;D

Bet brauciens ir galā. Bija savādāk kā citreiz. Kā nu ne!? :D ar tādiem ekscesiem. Kompānija arī par 50% bija cita. Bija jauki kopumā, taču jāsaka, ka negribu vairs braukt slēpot februārī. grrr... Gan tāpēc, ka ceļi pilnāki ar auto, gan tāpēc, ka uz kalna trūkst "gaisa", gan tāpēc, ka radiovadāmo (© Didzis) traki daudz.

Jāizkrāmē čumodāni, jāizmazgā veša, sevi, jāsarēķina grāmatvedība un varbūt pārmaiņu pēc jāaiziet agrāk gulēt. Šo opciju parasti neizdodas piepildīt.
Joprojām, šķiet, ka neatceros visu, kas rīt ir paredzēts darāmo sarakstā (jo, protams, neierakstīju tiklīdz ienāca prātā), bet gan jau... Būs tā, kā jābūt, cerams. :)

Nu jā, saņēmu jau sms ar jautājumu par distanču slēpošanu.

Pārsteidzu dažu labu ar savu esamību LV kā tādu...

Un paguvu atcerēties pirmdienas jezgu ar darīšanām. :D viena probza - telefona nr vajadzīgs, bet pazudis kopš vecais telefons nokārās. :D

Un jā - protams, jādodas pie apdrošinātājiem un jākārto šitā lieta - visus gadus esmu apdrošinājusies un te nu pienāk reize, kad jāizmanto.