Magnesia

Šodien notika pavērsiens, ko paredzēju iepriekš. Respektīvi - ka Ieva, Ieviņš un Nils dzīvosies pie ANtras līdz janvārim, kā bija iedomājušies un tad brauks uz LV. Es jau neticēju, ka viņi to reāli darīs, ņemot vērā to, ka "tur taču neesot, ko darīt".

Šis fakts iezīmē to, ka man palūdza padomāt par citas mājvietas atrašanu. Ārā mani nemetot. Visi viens ar otru ir apmierināti, bet pašauri. Nu piekrītu - 9 cilvēki, kaut palielā mājā, bet ir pašauri ar 1 vannasistabu, kaut gan es esmu paguvusi pierast. Pārējie tad laikam nē. Nu decembra beigās būs 10 cilvēki.
Izstāstīju savas vēlmes attiecībā uz to, ka tāpat gribu mainīt pilsētu, bet negribētu mainīt dzīvestvietu iekš Pboro robežām un pēc tam ārpus tām vēlreiz. Tik daudz esot gatavi pieciest.

Skaidrību manā neziņā tas ievieš tikai tik daudz, ka ir skaidrs, ka mans plāns ir jārealizē. Tikai ir 1 "bet". Plāna ta nav. Ir aizmetņi.

Mans pragmatiskais prāts lika man pastrādāt Amazonē vēl kādu laiku, lai dabūtu līgumu. Pēc tam mans prāts lika man pastrādāt līdz peak time beigām. Bet nu jau tas pats prāts štuko, ka būtu prātīgi nostrādāt 3 pārbaudes mēnešus, lai parādītu, ka esmu tos izturējusi. Tas nozīmē, ka jānostrādā līdz janvāra vidum. Bet nu akurāt pēc 3 mēnešiem jau arī prom nemetīsies, tad nu tā noapaļojot līdz janvāra beigām ir jānostrādā. CV labi izskatīsies. Kādā veidā to noformēt - nezinu, bet jāpapildina sav Cv, jāizkoriģē LinkedIn profils. Jāsavada savs CV internetā utt utjp. Bet nu, ja parādīies kāds labs darba variants pirms pārbaudes laika beigām, tad prātu laikam metīšu pie malas.

Cita skaidrība ir ar to, ka gribu slēpot un ir pat iespēja to paveikt februārī. Pēc 2 gadu pārtraukuma draugu busiņā ir brīva vieta (mans prieks gan ir uz kāda drauga bēdas rēķina). Esmu noilgojusies. Ir štuks paņemt mēnesi off no darbiem, kurā iekļaut slēpošanu un padzīvošanu LV. Bet, kā palikt ar UK - ne vella nezinu. Un kā tikt uz slēpošanu - arī nē. Lidot uz LV un tad ar busu kratīties? Negribas. Bet, kā visu savienot... putra pilnīga... Lētāk noteikti būtu lidot pa taisno. Lētāk nekā tīri busa izdevumi ceļam uz Austriju.

Viens ir skaidrs - tā kā esmu iecerējusi - tā arī jādara - peak time beigsies, tad jāsāk meklēt darbs. Intensīvi. Ko meklēt - nezinu. Nezinu arī - kurā Uk nostūrī, ja vispār UK.

Kā vienmēr mana dzīve iet kā pa miglu.
Kā vienmēr - darāmā ir daudz.

Šonedēļ atpakaļ sortēšanā. Cik forši būt atpakaļ. :) Vismaz safety zābīši noder. :D Citādi jau gribēju prasīt - priekš kam piešķira. :D
Menedžeri laikam saprata, ka stovojot smaidu no manis neizvilināt. :D

Piektdien mazliet dzidrāka bilde tapa par dažiem "labiem" kolēgām... Subjektiem. Šo vārdu "te visi pilni ar sūdiem. Es to skaitā." autors patiesi saka taisnību. Ingtrigas, vārdu sakot. Bet man vienalga. Es nečupojos un kaut kā nejūtu vajadzību. Tik ar atsevišķiem cilvēkiem jūtu kontaktu un to arī uzturu, pārējie man kaut kā vienaldzīgi. Laikam nejūtu vajadzību šķiesties ar enerģiju veltīgi. Un tas patiesums ir magnēts man. citādi - nudien nav vēlme palikt šai organizācijā (vai vismaz šia konkrētajā iestādījumā), jo sviests pilnīgs. Ir ļoti dziļi jāielien pie astes kaula, lai dabūtu kaut ko labāku. Tas daudz ko izskaidro. Vieni menedžeriem patīk, citi - nē. Bet tie citi arī nevēlas sasniegt kaut ko tādā ceļā...

Turklāt vēl izskatās, ka tur notiek šmaukšanās ar nostrādātajām stundām (nē, nē, ne samaksas ziņā) - no tā tārgets atkarīgs. Vieniem sistēmā pie stundām, kuras pavadītas, veicot katru konkrēto tāsku - pieliek stundiņas, citiem - noņem. A sastowotā materiāla ciparu ta nemaina... Tas izskaidro to neizskaidrojamo faktu, ka - reizēm, kad sanāk stowot sūdus un tu pats jūti, ka strādā lēni un varbūt pat speciāli to dari.... kā es vienu dienu... bija besis pilnīgs, materiāls, ko stowot - sūdi, vietas, kur iegrūst - nav un strādāju lēni un negribīgi, bet tārgetu sasniedzu un pat pārsniedzu. :D Bij šokā, kad ieraudzīju - gaidīju jau ar smīniņu sejā (:D) zemu tārgetu... A figu tev... Citreiz, kad riktīgi ķirsīši un strādā ātri, fēleru arī nekādu - bet kaut kā tas tārgets mistiski zems un nekādi nedodas rokās.

Peak taimā šito var visu pieciest. Īpaši pēc tam, akd iepriekšējā nedēļā kontā ieripoja 137% no manas MĒNEŠalgas, strādājot Latvijā. Nu labi - tas ir ieskaitot ikmēneša bonusu, bet tomēr... Peak taimā labi tur maksā.

Bet šodien parunāju ar no angļiem, kas pieņemts nesen. Viens no tiem, kuriem pilnīgs pofig par tārgetu. Un arī necenšas - neesot motivācija, jo tāpat jau taču izmetīšot pēc peak taim beigām. Bet, protams, ka izmetīs - neatstās tos, kuri tārgetu nesasniedz. Un tā šis 3.gadu peak taimā jau pa Amazoni ņemās. Nu... cilvēki dažādi... Laikam uz benefitiem sēž kā vistas un perē olas. Katrā ziņā man tādi perētājvīrieši nekādi nesaista. :D

Tik bišķu nesaprotu to cilvēku šķirošanu... Labi - ja tur savējos tautiešus menedžeri patur, neskatoties uz to, ka tārgetus nesasniedz. Bet vasarā daži tika atlaisti (t.sk, angļi) par to, ka tārgets nav sasniegts (un ne tik traki kā tagadējiem jauniņajiem), a šobrīd te paskatos, ka, ja tārgetu nesasniedz, tad ieliek šamos citā tāskā, kur tārgeta nav vai ir savādāks. Kaut kā iepriekš neesmu novērojusi šādas izdarības... Njā, nu sava virtuve tur. Mahinācijas visās sfērās.

Šonedēļ pēdējā nedēļa, kad brīvs we. Ar nākamo nedēļu - jau 6 darba dienu nedēļa. Un jāstrādā būs naktī uz 7dienu. Dzīvošu režīmā mājas-darbs-mājas. Bet, ko darīt. Kādu laiku jāpacieš - vienu mēnesi. Vēl piedāvāja virsstundas. Lai taču bekot iet... Kam daŗit nav, ko - lai rukā dienasgaismu vispār neredzējuši...


Mielojos... Dabūju dzērvenītes, brūklenītes, Lāču ķiploku un siera grauzdiņi. Ņammmiii... Tik aizķeršanās tāda, ka pēdējā laikā pārgājusi lielā kāre uz našķiem. :D Nez kāpēc. :D Ēst arī esmu sākusi mazāk.

Te jau pilnā sparā sākas džinglbeli - dekorācijas, dziesmas. Tikko tik novāca hello vīna dekorācijas, kad uzlika jau Z-svētku.

Jāiepako sūtījums... eh... kaut kā jāpamanās uzrakstīt omei vēstule. Līdz rītdienai pa dienu... uz miega rēķina noteikti jau, ka...

Ak, jā, ēdnīcā sāka beidzot parādīties arī dažādība. :) Bet ne veģetāriešiem. :D

Un šonedēļ ieraudzīju darbā vienu poli (vai rumānis?) no sestdienas āfterpārtija. :D Turpat Amazonē, turpat inboundā, turpat stovošanā. :D Sveicināju, bet šis tā kā neko... Pieņēmu, ka bija ķitē tādā, ka neko neatceras. Pēcāk skatījās man virsū - laikam tomēr kaut kas atmiņā ataust. :D Bet tad es vairs neko... Interese nulles punktā.

Šodien izbraucu uz pusi ātrāk - ar rezervi, lai gadījumā, ja ielāps neiztur, nenokavētu darbu, stumjoties. :D
Bet izskatās, ka ir ok, riepa ir ~ tikpat piepūsta kā pirms brauciena.
Sakarā ar agro izbraukšanu, pretī nevienu velo nesastapu braucam, manā virzienā - joprojām arī nevienu citu.

Bet ierodoties, pavērās traka ainiņa. Nekad tik pilnu autostāvietu neesmu redzējusi, aš autobuss parkojās... Vai nu atveda, vai nu vedīs prom, nezinu. Njā... Peak time Amazonē nav joka lieta... kārtējie jauniņie.

Aukst gan ārā. Tā saucamā slēpošanas jaka nav nopietna, ja būtu tiešām jāslēpo nopietnos grādos.