Plitvice
Posted on 2013.10.18 at 13:27Fīlings::
excited
01.09.
Paēdu brokastis un dodos norāžu virzienā. Stopēt, protams. Izdodas visai dīrz nostopēt - šoseja, nav īsti, kur apstāties, tomēr drīz apstājās. Viņam bija iespēja pareklamēt viņa cimmeru, kas ir tuvāks un pat lētāks kā manējais. Tomēr tas nemaina to, ka skaidras naudas man īsti nav.
Izkāpju ārā un čāpoju nac parka virzienā. redzu, ka gar šoseju špago vēl kāds. Izskatās pēc bakpakera. Pielieku soli, lai noķertu. Kad pietuvojos, dzirdu šamo sākam dziedāt.
Tas ir jaunzēlandietis, kurš ceļo arī pa Eiropu. Tik mazliet savādāk - gājis pa to Santiago ceļu. Tur būs kādreiz jāaizdodas - daudz labāks veids, kā iepazīt Spāniju nekā Barselonā. Mazliet arī ar stopiem, bet šis pārsvarā ar sabiedrisko. Futbola fans.
Par cik abi vienā virzienā, tad nolemjam apstaigāt parku kopā. Viņš arī dzirdējis par bezmaksas iespēju - arī problēmas ar naudu - tad nolemjam skatīties uzmanīgi un pamanīt kādu taku mežā. Viņam arī izdodas.
Taciņa caur mežiņu. Viņam ir tās nūjas (walking sticks) staigāšanai. Nezinu, kā viņas latviski precīzi sauc. :D
Tās mums palīdz pa kalnaino un veco lapu klāto segumu nepārvietoties uz pēcpuses.
Tikām parkā iekšā - nu feini tie visi tirkīzzilie ezeri un ūdenskritumi. Pie galvenās ieejas "restorānā" ieturējāmies - izvēle gan tur ne īpaši - īpaši man.
Izstaigājām parku, izjautrojāmies visur, kur, izbildējāmies, sēžam, čillojam un našķojamies ar maniem našķiem vietā, kas it kā pavisam netālu no takas, bet ar skaistu skatu uz ezeriem no augšas un tomēr tā nomaļi. Kāds ievērojis mūs, nāk raudzīt. Brīnās - kā latviete pazīst jaunzēlandieti.
Štukojam abi - vai doties jau tālāk vai meklēt nakšņošanu (katrs gan savā virzienā). Viņš gan taisās doties caur Balkāniem, kas man arī interesanti, tomēr pat, ja man izdodas viņu pavilkt uz stopēšanu, man ir cits pārvietošanās ātrums un šeit man pagaidām vēl negribētos doties uz Balkāniem. Kaut kā nav sajūta, kaut gan varbūt būtu forši.
Izdomāju tomēr, ka ir pārāk vēls, lai dotos tālāk - diez vai kur tālu tikšu - diez vai pat līdz Slavonski brod, kur man hosts sarunāts. Paliekam ka nu tepat un atrodam ka'du labu vietu, kur pārnakšņot. Zem klajas debess, protams, jo atļauties B&B nevaram.
Viņam arī tikai guļammaiss (piepūšamo paklājiņu atstājis kaut kur, jo soma kļuvusi neizturami smaga (es pataustīju - viņa arī tāpat ir neizturami smaga - es teju varu pacelt vispār).
Pa dienu staigājot bijām jau tā kā atraduši labu vietu nakšņošanai. Ielavamies atpakaļ parkā pēc tam, kad iepildījām pudeles ar ūdeni no wc. Pa ceļam sanāk iet pa ceļu, kur brauc asfalta trambulis. Slēpāmies krūmos, lai neredz, ka ejam prom no izejas. varbūt pat velti slēpāmies,jo vēlāk iemanījām, ka parkā neesam vienīgie. Izstaigājām atkal krustu škērsu, atminoties takas, pa kurām gājām, lai atrastu to foršo vietiņu. Un tā, lai ir tuvu kādam ezeram, jo ķermenis kauc pēc dušas.
Jau tumst sāk, kad vēl neesam atraduši vietu. Beidzot atrodam. Atpazinu. Nometam mantas un... ejam mesties ezerā. Pa pliko (nav nozīmes slapināt peldkostīmu pa tumsu). Ūdens, protams, ledains, un tā nav pludmale arī - tikšana ārā ir izvingrinoša. :D Sems man palīdz, jo jātiek augšā uz laipiņas pa taisno no ūdens.
Savelku mugurā gandrīz visu, kas man somā ir uzvelkams (maiciņas un 1 flīsa jaka), lietusjaku nolēmu pataupīt, ja kļūs galigi auksti.
Principā tikai no rīta sāka salt pēdas - ir attaisnojums - mitrums ta ļooti liels tais vietās - to pat gaisā var redzēt. :)
Paēdu brokastis un dodos norāžu virzienā. Stopēt, protams. Izdodas visai dīrz nostopēt - šoseja, nav īsti, kur apstāties, tomēr drīz apstājās. Viņam bija iespēja pareklamēt viņa cimmeru, kas ir tuvāks un pat lētāks kā manējais. Tomēr tas nemaina to, ka skaidras naudas man īsti nav.
Izkāpju ārā un čāpoju nac parka virzienā. redzu, ka gar šoseju špago vēl kāds. Izskatās pēc bakpakera. Pielieku soli, lai noķertu. Kad pietuvojos, dzirdu šamo sākam dziedāt.
Tas ir jaunzēlandietis, kurš ceļo arī pa Eiropu. Tik mazliet savādāk - gājis pa to Santiago ceļu. Tur būs kādreiz jāaizdodas - daudz labāks veids, kā iepazīt Spāniju nekā Barselonā. Mazliet arī ar stopiem, bet šis pārsvarā ar sabiedrisko. Futbola fans.
Par cik abi vienā virzienā, tad nolemjam apstaigāt parku kopā. Viņš arī dzirdējis par bezmaksas iespēju - arī problēmas ar naudu - tad nolemjam skatīties uzmanīgi un pamanīt kādu taku mežā. Viņam arī izdodas.
Taciņa caur mežiņu. Viņam ir tās nūjas (walking sticks) staigāšanai. Nezinu, kā viņas latviski precīzi sauc. :D
Tās mums palīdz pa kalnaino un veco lapu klāto segumu nepārvietoties uz pēcpuses.
Tikām parkā iekšā - nu feini tie visi tirkīzzilie ezeri un ūdenskritumi. Pie galvenās ieejas "restorānā" ieturējāmies - izvēle gan tur ne īpaši - īpaši man.
Izstaigājām parku, izjautrojāmies visur, kur, izbildējāmies, sēžam, čillojam un našķojamies ar maniem našķiem vietā, kas it kā pavisam netālu no takas, bet ar skaistu skatu uz ezeriem no augšas un tomēr tā nomaļi. Kāds ievērojis mūs, nāk raudzīt. Brīnās - kā latviete pazīst jaunzēlandieti.
Štukojam abi - vai doties jau tālāk vai meklēt nakšņošanu (katrs gan savā virzienā). Viņš gan taisās doties caur Balkāniem, kas man arī interesanti, tomēr pat, ja man izdodas viņu pavilkt uz stopēšanu, man ir cits pārvietošanās ātrums un šeit man pagaidām vēl negribētos doties uz Balkāniem. Kaut kā nav sajūta, kaut gan varbūt būtu forši.
Izdomāju tomēr, ka ir pārāk vēls, lai dotos tālāk - diez vai kur tālu tikšu - diez vai pat līdz Slavonski brod, kur man hosts sarunāts. Paliekam ka nu tepat un atrodam ka'du labu vietu, kur pārnakšņot. Zem klajas debess, protams, jo atļauties B&B nevaram.
Viņam arī tikai guļammaiss (piepūšamo paklājiņu atstājis kaut kur, jo soma kļuvusi neizturami smaga (es pataustīju - viņa arī tāpat ir neizturami smaga - es teju varu pacelt vispār).
Pa dienu staigājot bijām jau tā kā atraduši labu vietu nakšņošanai. Ielavamies atpakaļ parkā pēc tam, kad iepildījām pudeles ar ūdeni no wc. Pa ceļam sanāk iet pa ceļu, kur brauc asfalta trambulis. Slēpāmies krūmos, lai neredz, ka ejam prom no izejas. varbūt pat velti slēpāmies,jo vēlāk iemanījām, ka parkā neesam vienīgie. Izstaigājām atkal krustu škērsu, atminoties takas, pa kurām gājām, lai atrastu to foršo vietiņu. Un tā, lai ir tuvu kādam ezeram, jo ķermenis kauc pēc dušas.
Jau tumst sāk, kad vēl neesam atraduši vietu. Beidzot atrodam. Atpazinu. Nometam mantas un... ejam mesties ezerā. Pa pliko (nav nozīmes slapināt peldkostīmu pa tumsu). Ūdens, protams, ledains, un tā nav pludmale arī - tikšana ārā ir izvingrinoša. :D Sems man palīdz, jo jātiek augšā uz laipiņas pa taisno no ūdens.
Savelku mugurā gandrīz visu, kas man somā ir uzvelkams (maiciņas un 1 flīsa jaka), lietusjaku nolēmu pataupīt, ja kļūs galigi auksti.
Principā tikai no rīta sāka salt pēdas - ir attaisnojums - mitrums ta ļooti liels tais vietās - to pat gaisā var redzēt. :)