Magnesia

01.09.
Paēdu brokastis un dodos norāžu virzienā. Stopēt, protams. Izdodas visai dīrz nostopēt - šoseja, nav īsti, kur apstāties, tomēr drīz apstājās. Viņam bija iespēja pareklamēt viņa cimmeru, kas ir tuvāks un pat lētāks kā manējais. Tomēr tas nemaina to, ka skaidras naudas man īsti nav.

Izkāpju ārā un čāpoju nac parka virzienā. redzu, ka gar šoseju špago vēl kāds. Izskatās pēc bakpakera. Pielieku soli, lai noķertu. Kad pietuvojos, dzirdu šamo sākam dziedāt.

Tas ir jaunzēlandietis, kurš ceļo arī pa Eiropu. Tik mazliet savādāk - gājis pa to Santiago ceļu. Tur būs kādreiz jāaizdodas - daudz labāks veids, kā iepazīt Spāniju nekā Barselonā. Mazliet arī ar stopiem, bet šis pārsvarā ar sabiedrisko. Futbola fans.

Par cik abi vienā virzienā, tad nolemjam apstaigāt parku kopā. Viņš arī dzirdējis par bezmaksas iespēju - arī problēmas ar naudu - tad nolemjam skatīties uzmanīgi un pamanīt kādu taku mežā. Viņam arī izdodas.

Taciņa caur mežiņu. Viņam ir tās nūjas (walking sticks) staigāšanai. Nezinu, kā viņas latviski precīzi sauc. :D

Tās mums palīdz pa kalnaino un veco lapu klāto segumu nepārvietoties uz pēcpuses.

Tikām parkā iekšā - nu feini tie visi tirkīzzilie ezeri un ūdenskritumi. Pie galvenās ieejas "restorānā" ieturējāmies - izvēle gan tur ne īpaši - īpaši man.

Izstaigājām parku, izjautrojāmies visur, kur, izbildējāmies, sēžam, čillojam un našķojamies ar maniem našķiem vietā, kas it kā pavisam netālu no takas, bet ar skaistu skatu uz ezeriem no augšas un tomēr tā nomaļi. Kāds ievērojis mūs, nāk raudzīt. Brīnās - kā latviete pazīst jaunzēlandieti.

Štukojam abi - vai doties jau tālāk vai meklēt nakšņošanu (katrs gan savā virzienā). Viņš gan taisās doties caur Balkāniem, kas man arī interesanti, tomēr pat, ja man izdodas viņu pavilkt uz stopēšanu, man ir cits pārvietošanās ātrums un šeit man pagaidām vēl negribētos doties uz Balkāniem. Kaut kā nav sajūta, kaut gan varbūt būtu forši.

Izdomāju tomēr, ka ir pārāk vēls, lai dotos tālāk - diez vai kur tālu tikšu - diez vai pat līdz Slavonski brod, kur man hosts sarunāts. Paliekam ka nu tepat un atrodam ka'du labu vietu, kur pārnakšņot. Zem klajas debess, protams, jo atļauties B&B nevaram.

Viņam arī tikai guļammaiss (piepūšamo paklājiņu atstājis kaut kur, jo soma kļuvusi neizturami smaga (es pataustīju - viņa arī tāpat ir neizturami smaga - es teju varu pacelt vispār).

Pa dienu staigājot bijām jau tā kā atraduši labu vietu nakšņošanai. Ielavamies atpakaļ parkā pēc tam, kad iepildījām pudeles ar ūdeni no wc. Pa ceļam sanāk iet pa ceļu, kur brauc asfalta trambulis. Slēpāmies krūmos, lai neredz, ka ejam prom no izejas. varbūt pat velti slēpāmies,jo vēlāk iemanījām, ka parkā neesam vienīgie. Izstaigājām atkal krustu škērsu, atminoties takas, pa kurām gājām, lai atrastu to foršo vietiņu. Un tā, lai ir tuvu kādam ezeram, jo ķermenis kauc pēc dušas.

Jau tumst sāk, kad vēl neesam atraduši vietu. Beidzot atrodam. Atpazinu. Nometam mantas un... ejam mesties ezerā. Pa pliko (nav nozīmes slapināt peldkostīmu pa tumsu). Ūdens, protams, ledains, un tā nav pludmale arī - tikšana ārā ir izvingrinoša. :D Sems man palīdz, jo jātiek augšā uz laipiņas pa taisno no ūdens.

Savelku mugurā gandrīz visu, kas man somā ir uzvelkams (maiciņas un 1 flīsa jaka), lietusjaku nolēmu pataupīt, ja kļūs galigi auksti.

Principā tikai no rīta sāka salt pēdas - ir attaisnojums - mitrums ta ļooti liels tais vietās - to pat gaisā var redzēt. :)

Tātad sāku iejusties atkal LV vidē. Un priecāties no sirds par vasarīgu laiku, par iespēju vilkt kleitas beidzot un izbaudīt sauli visā tās godībā. Tiiik forši būt atpakaļ. Jau ilgojos pēc draugiem, bet neko darīt. Tur man bija aktīvāka sociālā dzīve.

Ry uzdāvinaja kolosālu atvadu kartiņu. Eh... Labi, ka viņš atbrauca tai rīta agrumā atvadīties - tā būtu atstājusi i telefonu, i visu ko :D Palīdzēja vēl no rīta, jo man bija tāds nogurums bijis acīmredzot, ka modinātāju nedzirdēju un paldies, Dievam, nē, šoreiz Ry, ka zvanīja man, pirms braukt pie manis - pamodināja mani vismaz tad. Pusstunda slaikā nepaspēju paēst brokastis, bet tai stresā tas arī nebija tik svarīgi. :D Visu pārējo pa lielam - paguvu.

Viņš pirms pāris nedēļām izteicās, ka nožēlo, ka na pavadījis ar mani vairāk laika. Sweet.

Pēdējās nedēļas bija MAD. Viss jāsapako, jāsāk plānot mani piedzīvojumi, kontaktēt manu piedzīvojumu potenciālie līdzzinātāji un liecinieki. Meanwhile jāblefo darba devējam un aktīvi jātiekas ar visiem draugiem un paziņām. Jā, vajag pakoties utt utjp, bet es gribu dzīvot uz pilnu klapi!! Un piedalīties visur, kur vien varu. Un nevaru. Pēdējās nedēļas laikā arī intensīvi lādēju datorā filmas, kamēr UK, jo zinu, ka LV nevarēšu tā šārēt. Vairāk kā 100 filmas manā kontā pa nedēļu, daudz arī mūzikas. Bet vēl ne visa.

Visu šo laiku jeb pēdējo ~mēnesi, zvanot mammai, arī jāslēpj info. Izdevās. Mammai bija pamtīgs pārsteigums, lai neteiktu - šoks.
Bet ierados arī visai savlaicīgi - mammai vajadzīgs atbalsts. Biju jau nopriecājusies, ka mans aizbraukšanas datums sakrīt ar svarīgu datumu mammai - ka būšu klāt, bet tomēr tas datums nebija īstais - nebūšu klāt. :( Bet būšu vismaz pirms tam.
Arī pārējie bija patīkami pārsteigti. Prieks iekšā, stress ārā. :D Tā - īsumā. Jo pēdējās dienas pirms izbraukšanas no UK, iedzīvojos aš vēdergraizēs. Loģiski.
A F gribēja mani pierunāt pateikt mammai tomēr iepriekš. Tā būšot labāk, jo gan viņa, gan viņas mamma labprātāk dzīvo gaidās, nevis ļaujas pozitīviem pārtseigumiem. Tipa - labāk zināt un gaidīt zināmo. Man, piemēram, tā nepatīk. Neļāvos pierunāties, jo tā ir cita kultūra un daru tā, kā jūtu svaai dzīvei labāk. Šoreiz - pas.

Bet F arī jaukumiņš - ja sadomāju braukt uz UK, vienmēr laipna tur nakšņot, vieta atradīsies.

Par cik sanāca nokavēt samērā lētās Ryanair biļetes, tad pasūtīju busiņu. Datums bija ok, cena arī ok. Pie tam - mantas arī daudz jāsūta. Daudz arī atstāju UK visādam gadījumam. Vēl 2 kastes jāsagaida. Nevaru tās sagaidīt. Kājas sapņo par epilatoru. :D Bet nezinu, kur litk jau esošā čemodāna saturu. Kur nu vēl tās kastes?!
Par cik redzēju, ka šoperīts tā kā viens pats, pieteicos, ka varu nomainīt viņu saguruma brīžos, ko arī darīju, pie tam labprāt. Man tas arī mazliet ceļu saīsināja, jo pagulēt grūti tais beņķos. Cauri Nīderlandei, pa Vāciju, bik pa Poliju un līdz Jelgavai. Un ieraugot uzrakstu "MEITENE" reakcija bija aptuveni kā mammucim mani ieraugot. Bija pamatīgs prieks redzēt uzrakstu LV valodā atgriešanās kontekstā. :D

Ceļš bija nogudrinošs, bett bija forši ceļabiedri. Nebijām daudz, bet bija arī sūtāma krava, t.sk, ādas dīvāns. :D
Puse no visa autobusa (neskaitot šoferi) brauca atvaļinājumā, puse vienkārši prom. Sakritība, ka otra, kas laidās no UK, ir mana vārda māsa. Arī ar tumšiem matiem, arī aizbrauca uz Uk netradicionālu iemeslu dēļ un arī mūzikas un filmu gaume mums visai līdzīga, un arī nebija Uk pārāk ilgi, varētu pat teikt - rekodriski īsu brīdi (4 mēneši), kad saprata, ka tas nav viņai. Es to jutu jau pirms ierašanās.
Tā, ka izdarīju to, ko daru reti - skatījos filmas (otru Samsaru un Perfume), palasīju grāmatu un viskaut ko citu. Bet daudz pļāpājām ar vārda māsu. Forša. Būs jāuztur kontakts ar viņu. Ar šoferi arī visādi izpļāpājāmies.

Mna kaut kur jāsāk pierakstīt pin kodi, citādi - katru reizi, kad esmu LV, es viņu vairs neatceros (jo nesnaāk daudz lietot). A atjaunot nevar - jātaisa karte pa jaunam. Atkal. :D Vēsture atkārtojas.

Bet ar zobārsti tik veiksmīgi, kad viņai tikai 2 dienas pieejamas pēc manas ierašanās. Uh... Vienīgi tagad mans sakodiens pagalam dīvains, jo viņa grib mainīt iņu. ZInu, kāpēc, bet man patīk tas ieradums, neko nevaru darīt. :D Kur var dabūt urbi?

vēl daudz kas priekšā.

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus -
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars! Jeb Veidenbauma vārdiem sakot - sveika, brīvība!!!

To be continued...