Magnesia

02.09.
Pamodušies no rīta, sākam manīt cilvēkus atstatumā metam neizpratnes pilnus skatienus mūsu virzienā. :D

Jāceļas un jātaisās prom no šejienes. Aizstaigājam, apēdam tās brokastis, kas nu mums bija. Dodamies uz pieturu skatīties autobusu. Pa ceļam atrodam meža peli(?), kura nemūk prom. Akla?
Sema info par autobusu esot kaut kur citur, bet tā pietura pretī parka ieejai ir arī man vajadzīgā virzienā.

Škiramies ar Semu - žēl, bija jautri. :)

Šodien vajadzētu tikt uz Slavonski Brod Horvātijā, kur man cs hosts. Nav tālu, tomēr...
Faktiski to miestu izvēlējos kā starpposmu tikšanai uz Szeged Ungārijā, kur Taize draugi dzīvo. Google karte piedāvāja braukt visu ceļu no Plitvices caur Budapestu. Tipa ātrāk? varbūt, bet - vai vienā dienā paveicams - fig zina. Izvēlējos tomēr pa īsākiem (kaut tie ne vienmēr tie ātrākie) ceļiem.

Sākumā pieturā stāv tikai kāda japāniete gados, stopēju vien turpat. Dīvaini, ka viņa viena pati. Kādu [ilgāku] laiku nekas nestopējas. Bet, kad parādās vesels bars pieturā, secinu, ka labi nebūs - jāiet nostāk, citādi šoferi mulst.

Tikko kā aizgāju ~5 metrus aiz pieturas, apstājas kāds vācietis. Freiburgietis.

Kurš stāsta - braucis te apskatīt vietu, kur filma par Vinetu filmēta. Ar viņu forši varēja parunāties. Tāds frīkains mazliet, lauciniecisks izskatās. Interesants. Papļāpājām par Venēciju, par ceļošanu, par nakšņošanas iespējām. Visnotaļ sakarīgi var parunāties. Gan vāciski, gan angliski. Jautrs ceļotājs.
Pateicoties tam ,ka gps cītigi neseko, pabrauca garām vajadzīgam nogriezienam - rezultātā izmet līkumu tur, kur man izdevīgāk. Paldies viņam.

Nākamais puisis mani pārvieto līdz Zagrebai. Vēl 1 toll punkts - 2. pa 1 dienu.
Kādu laiku nekas. Diezgan novēloti pamanu LV numuru pabraucam garām. Manas aktīvās mahāšnaās nelīdzēja. :D

Pēkšņi apstājas viens džipsis. Kaut ko krāmējas, taujāju, kurp. Vispār izskatās, ka apstājās ne manis dēl un brauc uz Budapestu. hmmmmmmzzzmm... Nu labi, lai iet - braucam uz Budapestu. :D Gan jau būs, kur nakšņot. Būs jāaizsūta moška sms Peteram Szegedā - moš nav vērts turp doties sakarā ar manu došanos uz Budapeštu. Vēl jāizdomā.
Nebūs tev gūgle maps neklausīt. :D

Minēju pie sevis, kas viņš par tautību. Izrādās vācietis. Strādā ar nekustamiem īpašumiem. Īrē dzīvokli Budapeštā, runā vāciski, angliski, ungāriski, rumāniski, mazliet krieviski. Vecāki dzimuši Rumānijā (bet nav rumāņi). Ta man likās - ka pēc vācieša galīgi neizskatās. Tāds slāvisks vācietis pēc sajūtām. Varbūt ne gluži slāvisks, bet noteikti ne tīrs vācietis.

Viņam bija skaļas ovācijas par manu stāstu par dušu ezerā. Viņš dikti daudz pieminēja papagaiļus. Neatceros, kādā sakarā - kāpēc uzēdies uz tiem putniem. :D

Pats viņš šad tad vienkārši aizbruac kaut kur. Tagad atvaļinājums uz ilgāku laiku un bija Karlovacā, kur sākās lietus (man ar Semu paveicās - kad vazājāmies, bija sualains, kad devāmies prom - lietains). Tad nu sadomāja, ka negrib tusēt pa viesnīcu un aizbruaca, kaut visas pārējās naktis palika apmaksātas.

488 km 8 h ar 3 šoferiem.

01.09.
Paēdu brokastis un dodos norāžu virzienā. Stopēt, protams. Izdodas visai dīrz nostopēt - šoseja, nav īsti, kur apstāties, tomēr drīz apstājās. Viņam bija iespēja pareklamēt viņa cimmeru, kas ir tuvāks un pat lētāks kā manējais. Tomēr tas nemaina to, ka skaidras naudas man īsti nav.

Izkāpju ārā un čāpoju nac parka virzienā. redzu, ka gar šoseju špago vēl kāds. Izskatās pēc bakpakera. Pielieku soli, lai noķertu. Kad pietuvojos, dzirdu šamo sākam dziedāt.

Tas ir jaunzēlandietis, kurš ceļo arī pa Eiropu. Tik mazliet savādāk - gājis pa to Santiago ceļu. Tur būs kādreiz jāaizdodas - daudz labāks veids, kā iepazīt Spāniju nekā Barselonā. Mazliet arī ar stopiem, bet šis pārsvarā ar sabiedrisko. Futbola fans.

Par cik abi vienā virzienā, tad nolemjam apstaigāt parku kopā. Viņš arī dzirdējis par bezmaksas iespēju - arī problēmas ar naudu - tad nolemjam skatīties uzmanīgi un pamanīt kādu taku mežā. Viņam arī izdodas.

Taciņa caur mežiņu. Viņam ir tās nūjas (walking sticks) staigāšanai. Nezinu, kā viņas latviski precīzi sauc. :D

Tās mums palīdz pa kalnaino un veco lapu klāto segumu nepārvietoties uz pēcpuses.

Tikām parkā iekšā - nu feini tie visi tirkīzzilie ezeri un ūdenskritumi. Pie galvenās ieejas "restorānā" ieturējāmies - izvēle gan tur ne īpaši - īpaši man.

Izstaigājām parku, izjautrojāmies visur, kur, izbildējāmies, sēžam, čillojam un našķojamies ar maniem našķiem vietā, kas it kā pavisam netālu no takas, bet ar skaistu skatu uz ezeriem no augšas un tomēr tā nomaļi. Kāds ievērojis mūs, nāk raudzīt. Brīnās - kā latviete pazīst jaunzēlandieti.

Štukojam abi - vai doties jau tālāk vai meklēt nakšņošanu (katrs gan savā virzienā). Viņš gan taisās doties caur Balkāniem, kas man arī interesanti, tomēr pat, ja man izdodas viņu pavilkt uz stopēšanu, man ir cits pārvietošanās ātrums un šeit man pagaidām vēl negribētos doties uz Balkāniem. Kaut kā nav sajūta, kaut gan varbūt būtu forši.

Izdomāju tomēr, ka ir pārāk vēls, lai dotos tālāk - diez vai kur tālu tikšu - diez vai pat līdz Slavonski brod, kur man hosts sarunāts. Paliekam ka nu tepat un atrodam ka'du labu vietu, kur pārnakšņot. Zem klajas debess, protams, jo atļauties B&B nevaram.

Viņam arī tikai guļammaiss (piepūšamo paklājiņu atstājis kaut kur, jo soma kļuvusi neizturami smaga (es pataustīju - viņa arī tāpat ir neizturami smaga - es teju varu pacelt vispār).

Pa dienu staigājot bijām jau tā kā atraduši labu vietu nakšņošanai. Ielavamies atpakaļ parkā pēc tam, kad iepildījām pudeles ar ūdeni no wc. Pa ceļam sanāk iet pa ceļu, kur brauc asfalta trambulis. Slēpāmies krūmos, lai neredz, ka ejam prom no izejas. varbūt pat velti slēpāmies,jo vēlāk iemanījām, ka parkā neesam vienīgie. Izstaigājām atkal krustu škērsu, atminoties takas, pa kurām gājām, lai atrastu to foršo vietiņu. Un tā, lai ir tuvu kādam ezeram, jo ķermenis kauc pēc dušas.

Jau tumst sāk, kad vēl neesam atraduši vietu. Beidzot atrodam. Atpazinu. Nometam mantas un... ejam mesties ezerā. Pa pliko (nav nozīmes slapināt peldkostīmu pa tumsu). Ūdens, protams, ledains, un tā nav pludmale arī - tikšana ārā ir izvingrinoša. :D Sems man palīdz, jo jātiek augšā uz laipiņas pa taisno no ūdens.

Savelku mugurā gandrīz visu, kas man somā ir uzvelkams (maiciņas un 1 flīsa jaka), lietusjaku nolēmu pataupīt, ja kļūs galigi auksti.

Principā tikai no rīta sāka salt pēdas - ir attaisnojums - mitrums ta ļooti liels tais vietās - to pat gaisā var redzēt. :)

31.08.
Beidzot ceļā uz turieni, kurp velk jau daudz spēcīgāk.
Joprojām nav atbildes no cs. Nav pozitīvas atbildes. 2 vienīgie atbildētāji nebūs pieejami. Neko darīt - gan jau būs labi. Gan jau kāda vietiņa atradīsies.

Sicīlietis aizveda mani uz kādu servizio pie šosejas.

visai ilgi tur medīju un, neskatoties uz to, ka 2 vīrieši paši pienāca pie manis uzprasīt, kurp es dodos, ilgi bez panākumiem. Varētu ar kādu fūri kaut kur tikt, ja tās kaut kur brauktu - Itālijā principā fūres pa ned nogali nebrauc - dažas manīju braucam kaut kur, bet principā - aizliegts.

Beidzot apstājas kāds...francūzis, kurš kaut ko angliski. Izrādās - marokietis, kas dzimis Francijā, bet strādā netālu no Venēcijas, šobrīd dodas atpūsties kaut kur netālu esošajā pludmalē. Viņš tā mīklaini izteicās, ka laika viņam gana (neskatoties uz to, ka gaida zvanu kuru katru brīdi. Saka, ka aizvedīs līdz pašai Triestei. Nē, nu fantastiski. Es jau uzrakstu sev zīmi ar nākamo "pietur"punktu Ravenna. Ieved viņš mani Slovēnijā un redzam zīmi, ka līdz Ravennai 70 km. Izskan verdikts - tas taču nav tālu... un aizved mani līdz pašai Ravennai.

Pats trakākais bija ar maksāšanu par bāni... Kaut kur braucam un iebraucam vietā, kur parasti jāmaksā par bāni - kā tas ir Itālijā, Francijā utt. Automāti uz šosejas, kur paņem talonu un vēlāk apmaksā. Bet tur nevar neko apmaksāt, neviena nav, apjukums. Labi - braucam tik tālāk. Nevar ta nevar, vabrūt atcelts (haha).

Pēcāk pie kāda cita toll punkta policija mūs aptur (robeža) pārbaudīt dokumentus un skatās, ka mums nav uzlīmes logā. Tie 2 poliči dikti prasījās un 1 dikti teicās, ka par to sods pienākas. Mēs (es) izstāstījām situāicju, kā bija. Un izrādās, te ir tā kā Austrijā (biju aizmirsusi), ka jāpērk benzīntankos.

Nu man izdevās sarunāt, ka nemaksāsim soda naudu (300 eiro).
Fūū, izsprukām - Pierunāt šoferi iegriezties Ravennā un uztaisīt ekskursiju neizdevās - viņam tomēr nu jau jābrauc atpakaļ.

Bet šeit tā silti palika - ir tiiik jauki cilvēki pasaulē, neiedomājami. Gribējās viņam buču iedot, bet nokautrējos - mazums ne tā saprot.
Laikam kā kompensācija par aizvakardienu.

Kā nākamos nocopēju cūkvedējus. Runā tikai horvātiski. Pagrūti, jo krievu valodai nav nemaz tik līdzīga - nedz viņi saprot krievu val, nedz es horvātu.
Domāju, ka izlaidīs mani tai nosaukumā, kur teica, bet laikam tomēr nē. Benzīntanks. Liels, bet tur tāda maza iela, kas ved manā virzienā, pa kuru necik daudz auto nebrauc. Pēc ilgas muļļāšanās izdomāju tomēr apstaigāt benzīntanku. Apjautājot visus, sapratu, ka šī nav laba vieta stopēšanai uz Plitvici - galīgi garām. Jautāju ari, vai nebrauc uz Karlovac (tuvākais pilsētiņš ceļā uz turieni mazliet gan ar līkumu), bet arī bez rezultātiem. Parunājos ar 1 darbinieku un prasīju, kā labāk tikt uz Plitvici. Viņš teica, ka viennozīmīgi caur Karlovac jābrauc. Viņa kolēģis brauc turp, tikai tas būs 22 naktī.
Pateica arī, ka faktiski visi šajā benzīntankā esošie klienti brauc uz Karlovac - pat, ja ne iekšā, tad var izlaist pie šosejas nogrieziena.

Sākusi intensīvi aptaujāt par Karlovac, konstatēju, ka viss jau butu labi, bet te cilvēki pārsvarā brauc atpūsties un mašīnas ir pilnas. Beigās tomēr izdodas atrast 2 slovēņus, kas mani aizved.

Izlaida pie toll stacijas, kur vēl kāds stopētājs no Vācijas pienāk papļāpāt. pats tikko no kāda festivāla, pateica, ka Plitvicē var tikt, nemaksājot par biļeti. Nekas jauns tas man nebija, vien pārliecību ieguvu - ka tiešām. Pavēstīja, ka viņam naudas neesot (iemeslu neatceros, bet šķiet, ka teicās apzagts esam), bet es nevaru daudz palīdzēt, man ar skaidruci arī švaki pat, ja viņš tiešām apzagts.

Drīz vien fūre apstājas un ne reizi vien aicināja bruakt ar viņu uz Splitu - esot daudz skaistāk par Plitvici - tur vispār nekā neesot. es tomēr spirinos pretī, neskatoties uz to, ka fūrists droši vien man piedāvātu arī nakšņot fūrē - tomēr seksu arī droši piedāvātu. bet citādi - bija ok, nekādu šaubu. Pa ceļam vieni cimmeri vien - kāpēc neraksta citā valodā kā tik vācu? Cimers tur, cimmers šeit. Interesanti, ka šoferis, kurš ir maķedonietis, arī runā kaut cik tikai vācu, ja svešā mēlē.

Aizveda mani līdz kādi 15 km bija palikuši līdz pašai Plitvicei un teica, ka nekādā gadījumā nevajag stopēt naktī. Nu labi, labi, nestopēšu.

Izkāpusi ārā, iemanu kārtējo cimmeru - taisni uz stūra, kur mani izlaida. Eju meklēt kādu dzīvu dvēseli (ir nakts). Pat izdodas atrast. Pat ir numuriņš. Dārgs gan. Samaksāju eiro, pēdējā banknote, zdāču dabonu vietējā valūtā (pati uzprasījos). Istabiņa solīda, beidzot dabonu uzlādēt abus nosprāgušos telefonus, dabonu pat internetu maķenit. Brokastis - zviedru galds - ņem, cik gribi. Pie tam - normālas brokastis.
Interneta signāls manā numuriņā ir gana sūdīgs - bet neko darīt - kādu brīdi pasēžu uz trepēm starp stāviem, kur signāls labāks.

Gurns nobrāzts no tā, ka somas svars liek bikšu striķim rīvēties. Bet nevaru tur laikam neko izdarīt, jau tā laižu vaļīgi, lai nav vienā līmenī ar somu. Ja laidīšu brīvāk - bikses nokritīs. :D

Uz angļu Nr atnākusi sms, ka Bosnijā maksa par zvanu tāda un tāda, par sms tāda un tāda utt. Bosnijā neesmu bijusi, bet te ir tuvu robežai - ne velti hostu arī meklēju Bihačā, par cik tā ir tuvākā pilsēta.

11h 4 šoferi ~460 km.