Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Kā jau teicu - ilūziju nav. Un man nepatīk, ka kā šāds tiek pasniegts nemonogāms attiecību modelis. Bet nevaru noliegt, ka ļoti liels vairums cilvēku nespēj uzturēt monogāmas attiecības bez krāpšanas. Un ja tas ir normāli.... ķipa viss kruta, kamēr sieva nezin... nu...
Palieku pie viedokļa, ka nemonogāms attiecību modelis ir labāk nekā slepenas mīļākās, bet... šis gadījums ir piemērs kā to NEvajadzētu darīt.
Nav te nedz monogāms, nedz nemonogāms modelis, bet kaut kāds hibrīds, kur viens dara visu, ko vēlas, bet pārējie paklausīgi pielāgojas. Un tas, kam es te no sākuma nepiekrītu, ir tas vidējais pilsonis, nu, nesanāk, nav vidējam pilsonim tādu, ēēm, spēju tā ērti sev visu nokārtot.
Jā, piekrītu, par to, ka izskatās, ka šajā modelī Dina nebija laimīga, Parādnieks pierunāja un viña pakłāvās. Tipa Parādnieks trādi- rīdi rallalā bauda dzīvi . un man škiet, ka Dina piekrita, jo bija jau lērums sīko sataisīti un viens pavisam mazs- ar domu, kur tad es tagad došos ar visu varzu sīko- labāku jau tāpat neatradīšu.
Varbūt zems pašnovērtējums un tā. Bet nu, lai viñiem veicas!
Ec...Cilvēki ir ļoti sarežģītas būtnes. Poligāms attiecību modelis ir ar lielu risku būt sāpīgs, pat ja nav tik tuvs un tik sākotnēji negodīgs, kā aprakstītajā situācijā... Bet to var pateikt tikai pēc laika nogriežņa, no malas vispār, manuprāt, nereāli.
Diez vai dzīvē ideāls vispār ir sasniedzams. Stāsts par romantisko mīlestību, kas beidzas ar laulību un monogāmiju līdz kapa malai, lielā mērā ir tikai rietumu kultūras radīts. Ir kultūras, kur romantiskā mīlestība vispār nav laulības priekšnoteikums.
Es vairāk atbalstu snorki, ka nekas jau īpašs šajā Parādnieka stāstā nav. Tādu stāstu ir tūkstošiem, tikai kaut kā cilvēki kautrējas par to atklāti runāt. Parasti cilvēki mēģina runāt tikai par ideālo pusi, un noklusē nepatīkamo. Bet kad sāk dziļāk pētīt jebkura izcila cilvēka biogrāfiju, tad atklājas brīnumu lietas. Kā cilvēki mēs esam ļoti spējīgi uz pašapmānu, un pat negribam dzirdēt lietas, kas padara mūsu elkus vai ienaidniekus par cilvēciskiem.
Ja mēs uzzinām, ka Putins sita savu sievu, tad mēs domājam, ka dabiski – viņš taču ir monstrs. Bet Krievijā, kur valda putina eiforija, cilvēki vai nu to noliegtu, vai teiktu – tas ir pareizi, kārtīgs krievu mužiks, prot sievu nolikt pie vietas, un vēl vairāk fanos par viņu kā pārcilvēku. Bet realitātē viņš nav ne monstrs, ne pārcilvēks, bet vienkārši cilvēks, kā visi citi cilvēki, ar savām vājībām un savām stiprajām pusēm.
Vai Parādnieka gadījumā pašapmāns tomēr nav tas, ka viss ir skaisti un jauki, un 're, kā es visu sakārtoju'? Jo izrādās, ka, lūk, sieva nemaz nav bijusi tik apmierināta ar šo attiecību modeli.
Bet kā lai attiecības strādā, ja nav šādas izlikšanās (kaut nedaudz), ka viss ir jauki un skaisti?
Nav jau teikts, ka viņu nedrīkst kritizēt. Bet parādi man cilvēku, kuram attiecībās viss ir ideāli. Parādi man sievieti, kura nekad birdinājusi asaras attiecību dēļ?
Ar atklātību un cieņu? Pieņemšanu, ka - jā, ne vienmēr un ne viss ir jauki un skaisti, attiecību daļa ir arī grūtības un problēmas, taču - tās tiek pārvarētas un atrisinātas kopā, vienojoties par abus apmierinošu risinājumu? Nu katrā ziņā ne ar metodi, ka viens pārliecina otru, un otram ir jāpieņem šis risinājums, lai gan ir sāpīgi. Konkrētajās attiecībās runa jau nav par dažu asaru nobirdināšanu - tas, ka arī attiecībās esot ir dažādas emocijas, un ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, ir normāli - bet par gadiem ilgu sistēmu, kurā viens partneris nosaka, kā būs būt un otrs pakļaujas, jo nezina, ka ir iespējams cits attiecību modelis. Vai tad "ideāli" nozīmē "vienmēr tikai priecīgi"? Man ideālas attiecības būtu tādas, kurās nav jāizliekas; kurās partneri viens otram uztic arī bailes, šaubas un rūpes, viens otru atbalsta, bet neuzspiež kaut kādu rīcības modeli pret otra gribu.
Manuprāt, ar atklātību un cieņu attiecībās ir par maz. Tur vajag kaut ko vairāk, kādu dziļāku dzirksteli un pieķeršanos. Kad iemīlēšanās hormoni ir noplakuši un šis periods ir pārgājis, tad ir jāiemācās mīlestību ģenerēt ar paša iztēli. Tāpēc mīti par ideālo laulību ir ļoti svarīgi, jo tie baro mūsu prātu un ļaut iedomāties pašiem sevi kā daļu no šī mīta.
Otrs punkts ir tāds, ka vairums sieviešu pakļaušanos vīram uzskata gandrīz vai par ideālu. Atšķiras tikai sfēras, uz kurām šī pakļaušanās tiek attiecināta. Var tam individuāli nepiekrist (katram savs attiecību modelis), bet nevar arī noliegt, ka sievietes par to fantazē. Es nebrīnos, ka krii tas šķebina, jo viņai ir citas fantāzijas, kuras nevar saskaņot ar Parādnieka realitāti.
Es Parādnieka intervijā uztvēru to, ka visi iesaistītie saka, ka, jā ir bijuši grūti laiki, esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi. Tipisks Rags to riches stāsts, tikai ar interesantu pavērsienu.
man atkal nevienā brīdī nenolasījās "tagad mums ir labi". drīzāk "es apzinos, ka nevaru konkurēt ar jaunību (lol), varbūt atkal nāks grūti laiki, atkal raudāšu".
Tie, protams, ir tikai divi no elementiem, protams, nepieciešamas arī citas lietas. Bet par šo varētu ilgi debatēt un skaidrs, ka mēs katrs izejam no saviem priekšstatiem un pašapmāniem, man diemžēl šodien nav tam pietiekami laika, bet galvenais, ko gribēju piebilst - es Parādnieka intervijā it nemaz nejutu šādu vienlīdzību, par ko tu runā pēdējā rindkopā, ka "[mēs abi] esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi". Bet jutu to, ka viens partneris, atskārtot, ka attiecības vairs neapmierina, ir nevis par to runājis ar otru partneri, un abi kopā domājuši par to, ko tagad iesākt; bet gan rīkojies, kā ienāk prātā, "jo es tāds vienkārši esmu", un paģērējis, ka otram partnerim ir jānotic, jāpiekrīt, ka tā ir "vislabāk", ka tā ir "mīlestība", respektīvi, atstājis visu to "mīlestības ģenerēšanu" uz otra pleciem.
Ai un reāli cilvēcīgi pieņemamā norma acīmredzot ir nosacīti seriāla monogāmija romantiskajās attiecībās, tas ka laulība to mūsdienu rietumu sabiedrībā pavelk garāku ir atsevišķs stāsts. Bet tāda trū romantiska poligāmija, ir krietni komplicētāka par seriālo monogāmiju (kas neizslēdz periodiskus 'poligāmijas' periodus).
Parādnieka stāsts nav nekas īpašs, protams. Tas pat nav poligāmijas varians, tā pati seriālā monogāmija vien ir, vienkārši neatsakoties arī no rietumsabiedrībsa laulības ērtībām.
Ko gribēju patiesībā pateikt... paralēlās attiecības šai piemērā galīgi nav tas par ko brīnīties un nosodīt.
Bet nepiekrītu, ka ir pozitīva viņa slavēšana par 'kāds malacīts, godīgi atzinās'. Tā 'atzīšanās' ir tikai vēl viens aspekts visnotaļ vardarbīgajās attiecībās. Šokēties un vemstīties tur, protams nav par ko, diemžēl šādas attiecības LV sabiedrībā ir ārkārtīgi bieži sastopamas un daudzi to klusībā uzskata pat par normu. Bet nu slavēt par godīgumu šajā situācijā, kur pseidogodīgums ir tikai vēl viena varas izpausme, ir tāpat kā 'bet viņš taču viņu nesit', vai 'viņš taču viņu vismaz nesit tā, ka viņa nonāktu slimnīcā'. Tā kā nē, snorkei nepiekrītu, vairāk piekrītu dzeinai citā threadā.
(un pirmā komenta points bija, vispār atvērta romantiskā poligāmija ir saistīta ar pāri darīšanu iesaistītajiem vienmēr. Ne dēļ privātīpašnieciskajām tieksmēm utml, ko mēdz 'beeeet laulību izgudroja rietumu sabiedrība', tur tā fiška ir vēl krietni komplicētāka. To var censties visādi mazināt, pēc iesaistīto emocionālās inteliģences līmeņa un iestaigātajiem attiecību modeļiem, un gan jau kādreiz ieguvums ir lielāks par trūkumiem, bet nu nekāds dabiskais attiecību modelis uz ko visiem būtu jātiecas tas arī nav, tikai vēl dīvaināks rietumu sabiedrības dīvainā formālā (ne reālā) attiecību modeļa atvasinājums.)
Tas, ka viņš godīgi visu izstāsta, nedod viņam imunitāti pret kritiku. Bet paslavēt par atklātumu vajag, jo citādi sanāk, ka labāk būtu bijis, ja viņš turpinātu to slēpt.
Cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka pats sev rada normu. Nav tāda dabiska modeļa, jo mēs esam spējīgi pakāpties pāri saviem instinktiem un ģenētikai, un to arī darām. Veiksmīgi vai neveiksmīgi, tas ir cits jautājums. Bet 4+1 bērni, kas tika centīgi audzināti – tas tomēr nav nekāds nieks.
Tas, ka par pagātni atklāti stāsta - jā, tas ir OK.
Tā atklātība pret sievieti toreiz - tieši līmenī 'un tagad mēs visi dzīvosim kopā un tu jau nu gan tam neiebildīsi' - nope, tur par 'galvenais, ka godīgi' slavēt ir ļoti liekulīgi.
Es pieņemu, ka līdz tam brīdim viņš bija svēts monogāmijas ticīgas un piekritējs laulības zvērestam līdz kapa malai. Bet realitāte izrādījās citāda, un viņš uztaisīja bērnu ar citu sievieti. Un tad viņam bija radās ticības konflikts ar realitāti un dilemma, ko darīt – atteikties no savām jūtām vai atteikties no savas ticības. Jebkurā gadījumā lietas būtu bijušas neglītas. Viņš izvēlējās atteikties no savas ticības.
nu kāpēc es refrešoju, tā es līdz brokastīm netikšu :(
tu vispār izlasīji to interviju? viņš jau pašā sākumā paziņoja "mans ide;als ir kima b., bet pat ja tu būtu kā viņa, es tāpat skatītos uz citām". vēl viena lieta, kas lika viņai būt stresā un bailēs jau no paša attiecību sākuma (bez visiem tiem "katrs mūsu randiņš varēja beigties ar konfliktu ar miliciju" utt).
par bērnu audzināšanu mēs vispār neko nevaram zināt un secināt, ir pieminētas tikai pāris vardarbīgas epizodes. tikpat iespējams, ka bērnu audzināšana bija har;ema problēma un atbildība.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un man nepatīk, ka kā šāds tiek pasniegts nemonogāms attiecību modelis. Bet nevaru noliegt, ka ļoti liels vairums cilvēku nespēj uzturēt monogāmas attiecības bez krāpšanas. Un ja tas ir normāli.... ķipa viss kruta, kamēr sieva nezin... nu...
Palieku pie viedokļa, ka nemonogāms attiecību modelis ir labāk nekā slepenas mīļākās, bet... šis gadījums ir piemērs kā to NEvajadzētu darīt.
Varbūt zems pašnovērtējums un tā. Bet nu, lai viñiem veicas!
Es vairāk atbalstu snorki, ka nekas jau īpašs šajā Parādnieka stāstā nav. Tādu stāstu ir tūkstošiem, tikai kaut kā cilvēki kautrējas par to atklāti runāt. Parasti cilvēki mēģina runāt tikai par ideālo pusi, un noklusē nepatīkamo. Bet kad sāk dziļāk pētīt jebkura izcila cilvēka biogrāfiju, tad atklājas brīnumu lietas. Kā cilvēki mēs esam ļoti spējīgi uz pašapmānu, un pat negribam dzirdēt lietas, kas padara mūsu elkus vai ienaidniekus par cilvēciskiem.
Ja mēs uzzinām, ka Putins sita savu sievu, tad mēs domājam, ka dabiski – viņš taču ir monstrs. Bet Krievijā, kur valda putina eiforija, cilvēki vai nu to noliegtu, vai teiktu – tas ir pareizi, kārtīgs krievu mužiks, prot sievu nolikt pie vietas, un vēl vairāk fanos par viņu kā pārcilvēku. Bet realitātē viņš nav ne monstrs, ne pārcilvēks, bet vienkārši cilvēks, kā visi citi cilvēki, ar savām vājībām un savām stiprajām pusēm.
Nav jau teikts, ka viņu nedrīkst kritizēt. Bet parādi man cilvēku, kuram attiecībās viss ir ideāli. Parādi man sievieti, kura nekad birdinājusi asaras attiecību dēļ?
Konkrētajās attiecībās runa jau nav par dažu asaru nobirdināšanu - tas, ka arī attiecībās esot ir dažādas emocijas, un ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, ir normāli - bet par gadiem ilgu sistēmu, kurā viens partneris nosaka, kā būs būt un otrs pakļaujas, jo nezina, ka ir iespējams cits attiecību modelis.
Vai tad "ideāli" nozīmē "vienmēr tikai priecīgi"? Man ideālas attiecības būtu tādas, kurās nav jāizliekas; kurās partneri viens otram uztic arī bailes, šaubas un rūpes, viens otru atbalsta, bet neuzspiež kaut kādu rīcības modeli pret otra gribu.
Otrs punkts ir tāds, ka vairums sieviešu pakļaušanos vīram uzskata gandrīz vai par ideālu. Atšķiras tikai sfēras, uz kurām šī pakļaušanās tiek attiecināta. Var tam individuāli nepiekrist (katram savs attiecību modelis), bet nevar arī noliegt, ka sievietes par to fantazē. Es nebrīnos, ka krii tas šķebina, jo viņai ir citas fantāzijas, kuras nevar saskaņot ar Parādnieka realitāti.
Es Parādnieka intervijā uztvēru to, ka visi iesaistītie saka, ka, jā ir bijuši grūti laiki, esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi. Tipisks Rags to riches stāsts, tikai ar interesantu pavērsienu.
Parādnieka stāsts nav nekas īpašs, protams. Tas pat nav poligāmijas varians, tā pati seriālā monogāmija vien ir, vienkārši neatsakoties arī no rietumsabiedrībsa laulības ērtībām.
Bet nepiekrītu, ka ir pozitīva viņa slavēšana par 'kāds malacīts, godīgi atzinās'. Tā 'atzīšanās' ir tikai vēl viens aspekts visnotaļ vardarbīgajās attiecībās. Šokēties un vemstīties tur, protams nav par ko, diemžēl šādas attiecības LV sabiedrībā ir ārkārtīgi bieži sastopamas un daudzi to klusībā uzskata pat par normu. Bet nu slavēt par godīgumu šajā situācijā, kur pseidogodīgums ir tikai vēl viena varas izpausme, ir tāpat kā 'bet viņš taču viņu nesit', vai 'viņš taču viņu vismaz nesit tā, ka viņa nonāktu slimnīcā'. Tā kā nē, snorkei nepiekrītu, vairāk piekrītu dzeinai citā threadā.
(un pirmā komenta points bija, vispār atvērta romantiskā poligāmija ir saistīta ar pāri darīšanu iesaistītajiem vienmēr. Ne dēļ privātīpašnieciskajām tieksmēm utml, ko mēdz 'beeeet laulību izgudroja rietumu sabiedrība', tur tā fiška ir vēl krietni komplicētāka. To var censties visādi mazināt, pēc iesaistīto emocionālās inteliģences līmeņa un iestaigātajiem attiecību modeļiem, un gan jau kādreiz ieguvums ir lielāks par trūkumiem, bet nu nekāds dabiskais attiecību modelis uz ko visiem būtu jātiecas tas arī nav, tikai vēl dīvaināks rietumu sabiedrības dīvainā formālā (ne reālā) attiecību modeļa atvasinājums.)
Cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka pats sev rada normu. Nav tāda dabiska modeļa, jo mēs esam spējīgi pakāpties pāri saviem instinktiem un ģenētikai, un to arī darām. Veiksmīgi vai neveiksmīgi, tas ir cits jautājums. Bet 4+1 bērni, kas tika centīgi audzināti – tas tomēr nav nekāds nieks.
Tā atklātība pret sievieti toreiz - tieši līmenī 'un tagad mēs visi dzīvosim kopā un tu jau nu gan tam neiebildīsi' - nope, tur par 'galvenais, ka godīgi' slavēt ir ļoti liekulīgi.
Ko darītu tu šādā situācijā?
tu vispār izlasīji to interviju? viņš jau pašā sākumā paziņoja "mans ide;als ir kima b., bet pat ja tu būtu kā viņa, es tāpat skatītos uz citām". vēl viena lieta, kas lika viņai būt stresā un bailēs jau no paša attiecību sākuma (bez visiem tiem "katrs mūsu randiņš varēja beigties ar konfliktu ar miliciju" utt).
par bērnu audzināšanu mēs vispār neko nevaram zināt un secināt, ir pieminētas tikai pāris vardarbīgas epizodes. tikpat iespējams, ka bērnu audzināšana bija har;ema problēma un atbildība.