Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Iekšējais konfilkts brīdī, kad krasi saduras idealizētais 'es' ar reālo 'es', protams, sāp. Tā mēs esam uzbūvēti.
Tas, par ko šajā brīdī ir nosodījums, ir likt savu 'bet es vismaz esmu GODĪGS!' (kas atrisina iekšējo konfliktu) augstāk par vājākā līdzcilvēka pasargāšanu no konflikta par savu pašvērtību. Probza ir kā reiz tajā, ka viņš no savas ticības neatkāpās, tikai drusciņ pielaboja. (hint, pielabošana svētiem laulības zvēresta piekritējiem sākas jau tad, kad parādās nākamās attiecības, nevis tad, kad tās atklājas.)
Ja es būtu tādā situācijā... (cik tālu tad man tā situācija tagad jāiedomājas - kā neizbēgamo pieņemam 'ja es būtu valdonīgs vīrietis, kam ir ilgstošas attiecības ar sievieti, kuras pašvērtība balstās tikai uz šīm attiecībām, un pēkšņi sanāktu iemīlēties citā, ar kuru 'nejauši uzrastos'' bērns?)
Censtos palīdzēt līdzcilvēkam uzbūvēt pašvērtējumu pirms tas tiek sadragāts ar atklātības paziņojumu. Jo pēc viņa ir spiesta pieņemt šīs rūpes, kā mazāko ļaunumu, citu izeju vispār neredzot. Ja viņi rakstītu 'izbļaustījāmies, salabām, samierinājāmies', tad tas kopā ar viņa 'centos, lai viņa sajustu, ka ir vērtīga' būtu indulgence. Ne ideāla situācija, bet OK, jo arī otrai pusei ir piedāvāts konfliktu risināt, nevis norīt. Bet... viņa runā par bimbāšanu un runāšanu ar klusējošiem klausītājiem. Tie ir baigie neatrisinātie emocionālie bloki un ļoti nelīdzsvarotas attiecības, un tas ir ļoti ne-OK.
Protams, te var teikt 'ja tu būtu valdonīgs vīrietis, tu tā nedarītu' - bet ta valdonīgais vardarbīgums ir tas, pret ko man šajā situācijā ir iebildumi,. Mačo, protams, svarīgi izskatīties godīgam. Cilvēkam būtu jābūt svarīgāk būt labam, nevis godīgam.
(un...riktīgi politnekorekti, bet varbūt tomēr vairāk piedomātu pie kontracepcijas. vienu reizi var gadīites katram, divreiz gadās daudziem, trīsreiz 'gadās', jau diezgan maz...Statistika saka, ka 4 šajā jautājumā ir tas brīdis, kad gadīšanās ar lielu pārliecību pārstāj būt 'nejauši sanāca, vairāk gan nekad', bet arī tas trīs jau šeit ir tikai 'vismaz'. )
Par kontracepciju: gan jau ka viņi visi gribēja tos bērnus.
Bet būtībā es saprotu, ka tu būtu rīkojusies tieši tāpat, tikai vēl papildus būtu domājusi par lielāku grēku nožēlošanu un otras pusītes mierināšanas un pašapziņas pasākumiem.
Es pieņēmu, ka mēs runājam, par situāciju, kāda tā ir - t.i. attiecības ir, līdzcilvēks ir tāds, kāds ir, sākotnējās attiecības sākotnēji ir slēptas, tagad nejauši draud bērns un opcija 'turpināt slēpt otru ģimeni' nav reālistiska, jāpasaka bija tikai kā menedžētu šo atklāšanos?
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Bet vai ir reāli pusgada laikā pacelt cita cilvēka pašapziņu, turklāt ja to uzņemas izdarīt cilvēks, kas nemaz nav studējis psiholoģiju? Tādas lietas pat labākiem psihoterapeitiem izdodas ar diezgan zemu veiksmes procentu.
Visas problēmas atrisināt 6 mēnešu laikā nevar, bet uzlabot pašapziņu kā reiz psihoterapeiti sola gan pāris mēnešu laikā (nu tā, uz 10 nedēļām) man absolūti nav iemesla neticēt, ka pamatiņu būvēt sākšanai viņi nespēj iedot. Tas tā par speciem. Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Iekšējais konfilkts brīdī, kad krasi saduras idealizētais 'es' ar reālo 'es', protams, sāp. Tā mēs esam uzbūvēti.
Tas, par ko šajā brīdī ir nosodījums, ir likt savu 'bet es vismaz esmu GODĪGS!' (kas atrisina iekšējo konfliktu) augstāk par vājākā līdzcilvēka pasargāšanu no konflikta par savu pašvērtību. Probza ir kā reiz tajā, ka viņš no savas ticības neatkāpās, tikai drusciņ pielaboja. (hint, pielabošana svētiem laulības zvēresta piekritējiem sākas jau tad, kad parādās nākamās attiecības, nevis tad, kad tās atklājas.)
Ja es būtu tādā situācijā...
(cik tālu tad man tā situācija tagad jāiedomājas - kā neizbēgamo pieņemam 'ja es būtu valdonīgs vīrietis, kam ir ilgstošas attiecības ar sievieti, kuras pašvērtība balstās tikai uz šīm attiecībām, un pēkšņi sanāktu iemīlēties citā, ar kuru 'nejauši uzrastos'' bērns?)
Censtos palīdzēt līdzcilvēkam uzbūvēt pašvērtējumu pirms tas tiek sadragāts ar atklātības paziņojumu. Jo pēc viņa ir spiesta pieņemt šīs rūpes, kā mazāko ļaunumu, citu izeju vispār neredzot. Ja viņi rakstītu 'izbļaustījāmies, salabām, samierinājāmies', tad tas kopā ar viņa 'centos, lai viņa sajustu, ka ir vērtīga' būtu indulgence. Ne ideāla situācija, bet OK, jo arī otrai pusei ir piedāvāts konfliktu risināt, nevis norīt. Bet... viņa runā par bimbāšanu un runāšanu ar klusējošiem klausītājiem. Tie ir baigie neatrisinātie emocionālie bloki un ļoti nelīdzsvarotas attiecības, un tas ir ļoti ne-OK.
Protams, te var teikt 'ja tu būtu valdonīgs vīrietis, tu tā nedarītu' - bet ta valdonīgais vardarbīgums ir tas, pret ko man šajā situācijā ir iebildumi,. Mačo, protams, svarīgi izskatīties godīgam. Cilvēkam būtu jābūt svarīgāk būt labam, nevis godīgam.
(un...riktīgi politnekorekti, bet varbūt tomēr vairāk piedomātu pie kontracepcijas. vienu reizi var gadīites katram, divreiz gadās daudziem, trīsreiz 'gadās', jau diezgan maz...Statistika saka, ka 4 šajā jautājumā ir tas brīdis, kad gadīšanās ar lielu pārliecību pārstāj būt 'nejauši sanāca, vairāk gan nekad', bet arī tas trīs jau šeit ir tikai 'vismaz'. )
Bet būtībā es saprotu, ka tu būtu rīkojusies tieši tāpat, tikai vēl papildus būtu domājusi par lielāku grēku nožēlošanu un otras pusītes mierināšanas un pašapziņas pasākumiem.
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.