Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Es pieņemu, ka līdz tam brīdim viņš bija svēts monogāmijas ticīgas un piekritējs laulības zvērestam līdz kapa malai. Bet realitāte izrādījās citāda, un viņš uztaisīja bērnu ar citu sievieti. Un tad viņam bija radās ticības konflikts ar realitāti un dilemma, ko darīt – atteikties no savām jūtām vai atteikties no savas ticības. Jebkurā gadījumā lietas būtu bijušas neglītas. Viņš izvēlējās atteikties no savas ticības.
nu kāpēc es refrešoju, tā es līdz brokastīm netikšu :(
tu vispār izlasīji to interviju? viņš jau pašā sākumā paziņoja "mans ide;als ir kima b., bet pat ja tu būtu kā viņa, es tāpat skatītos uz citām". vēl viena lieta, kas lika viņai būt stresā un bailēs jau no paša attiecību sākuma (bez visiem tiem "katrs mūsu randiņš varēja beigties ar konfliktu ar miliciju" utt).
par bērnu audzināšanu mēs vispār neko nevaram zināt un secināt, ir pieminētas tikai pāris vardarbīgas epizodes. tikpat iespējams, ka bērnu audzināšana bija har;ema problēma un atbildība.
Skatīties nenozīmē pārgulēt. Man šķiet, ka kaut ko līdzīgu apspriež teju katrs pāris. Ir taču skaidrs, ka mēs visi gribam ideālu partneri, bet dzīvi cilvēki nav ideāli.
Par miliciju tas ir amizanti, jo citā kontekstā viņu tikai būtu apbrīnojuši par neatlaidību pozīcijā pret padomju varu. Mēs tagad varam teikt, ka tas bija idiotiski, bet tāds nu ir jaunības maksimālisms. Atkal, tas nav nekas īpašs, un daudzi cilvēki jaunībā ir tādi.
izpaust savu pozīciju var dažādi. izpaust pozīciju, pakļujot riskam mīļoto sievieti, ir romantiski=stulbi.
daudzi jaunībā ir tādi=neko neizsakoša vispārināšana.
man šķiet, cilvēcīgi ir gribēt dzīvu, ne ideālu partneri, ar kuru mums sakrīt basic nostādnes. tā, protams, ir mana uzslāņošana. tāpat man uzslāņojas, ka šajā gadījumā skatīties=pārgulēt, bet te jau es s;aku lieki interpretēt.
bet, ja nopietni, es nespēju iedomāties nekādu konfliktu starp ticību un vēlmēm savā gadījumā (esmu pragmātiska kā zābaks), turklāt līdz tam nenonāktu, jo es informētu visus iesaistītos, ka man ir radušās vēlmes stāties paralēlās attiecībās (ja tās būtu pietiekami nopietnas), un pārrunātu rīcības variantus. taču pirms tam iilgi padomātu, kāpēc man tādas vēlmes vispār ir radušās un vai ar tām nevar tikt galā savādāk (cilvēki=problēmas).
Tu vienkārši izvairies no atbildes. Skaidrs, ka nenonākot līdz tam, problēma atkrīt. Bet realitātē tāda problēma notiek ļoti bieži. Un tad vai nu tev ir vienalga, ko tad darīt, jo uzskati, ka situāciju vairs nevar kontrolēt, vai arī tomēr ir kāds rīcības plāns, kas ir mazākais sliktums no visiem sliktumiem.
bet ok, es sasprindzināju savu trūcīgo iztēli un iedomājos sevi par pohujistisku vīrieti, kurš nerubī no kontracepcijas, esam. man ir mīļākā stāvoklī un sieva, kas par to nezina. again, bērna nebūtu, jo es uzstātu uz abortu. ir skaidrs, man šādas attiecības ir tikai papildinājums, nevis vērtība pašas par sevi, un liekus apgrūtinājums nav vajadzīgs. un diez vai es justu kādus sirdsapziņas pārmetumus, jo sk. augstāk. again 2, nespēju iedomāties sevi neesam kontracepcijas frīkam ---> attiecīgi, ar mīļāko nodarbotos tikai ar orālo seksu vai smth, jo prezervatīvi pieviļ un tā, bet te man vajag pilnīgu drošību.
jo es esmu bremze un neticu, ka var iemīlēties no pirmā skatiena (nevar mīlēt, ko nepazīsti), attiecīgi, man ir kkādas projekcijas un jāpadomā, kāpēc man tādas šajā brīdī ir.
Man kā sievietei gan ir diezgan neiespējami iztēloties, kā tādā situācijā jūtas vīrietis; bet ja spriežam tikai pēc rakstura īpašībām, es droši vien justu, ka esmu savārījis baigos sūdus, esmu vainīgs - un pēc to atklāšanas ir sievas ziņā, izlemt, vai un ar kādiem nosacījumiem turpināt ar mani attiecības. Manā ziņā ir informēt un nožēlot un darīt kaut ko, lai tāda situācija vairs neatkārtotos. Bet - kā jau zemāk citi raksta P. ir valdonīgs vīrietis un viņa ir svarīgi visu kontrolēt. Rīkoties tā, kā es aprakstu, viņam būtu neiespējami.
Iekšējais konfilkts brīdī, kad krasi saduras idealizētais 'es' ar reālo 'es', protams, sāp. Tā mēs esam uzbūvēti.
Tas, par ko šajā brīdī ir nosodījums, ir likt savu 'bet es vismaz esmu GODĪGS!' (kas atrisina iekšējo konfliktu) augstāk par vājākā līdzcilvēka pasargāšanu no konflikta par savu pašvērtību. Probza ir kā reiz tajā, ka viņš no savas ticības neatkāpās, tikai drusciņ pielaboja. (hint, pielabošana svētiem laulības zvēresta piekritējiem sākas jau tad, kad parādās nākamās attiecības, nevis tad, kad tās atklājas.)
Ja es būtu tādā situācijā... (cik tālu tad man tā situācija tagad jāiedomājas - kā neizbēgamo pieņemam 'ja es būtu valdonīgs vīrietis, kam ir ilgstošas attiecības ar sievieti, kuras pašvērtība balstās tikai uz šīm attiecībām, un pēkšņi sanāktu iemīlēties citā, ar kuru 'nejauši uzrastos'' bērns?)
Censtos palīdzēt līdzcilvēkam uzbūvēt pašvērtējumu pirms tas tiek sadragāts ar atklātības paziņojumu. Jo pēc viņa ir spiesta pieņemt šīs rūpes, kā mazāko ļaunumu, citu izeju vispār neredzot. Ja viņi rakstītu 'izbļaustījāmies, salabām, samierinājāmies', tad tas kopā ar viņa 'centos, lai viņa sajustu, ka ir vērtīga' būtu indulgence. Ne ideāla situācija, bet OK, jo arī otrai pusei ir piedāvāts konfliktu risināt, nevis norīt. Bet... viņa runā par bimbāšanu un runāšanu ar klusējošiem klausītājiem. Tie ir baigie neatrisinātie emocionālie bloki un ļoti nelīdzsvarotas attiecības, un tas ir ļoti ne-OK.
Protams, te var teikt 'ja tu būtu valdonīgs vīrietis, tu tā nedarītu' - bet ta valdonīgais vardarbīgums ir tas, pret ko man šajā situācijā ir iebildumi,. Mačo, protams, svarīgi izskatīties godīgam. Cilvēkam būtu jābūt svarīgāk būt labam, nevis godīgam.
(un...riktīgi politnekorekti, bet varbūt tomēr vairāk piedomātu pie kontracepcijas. vienu reizi var gadīites katram, divreiz gadās daudziem, trīsreiz 'gadās', jau diezgan maz...Statistika saka, ka 4 šajā jautājumā ir tas brīdis, kad gadīšanās ar lielu pārliecību pārstāj būt 'nejauši sanāca, vairāk gan nekad', bet arī tas trīs jau šeit ir tikai 'vismaz'. )
Par kontracepciju: gan jau ka viņi visi gribēja tos bērnus.
Bet būtībā es saprotu, ka tu būtu rīkojusies tieši tāpat, tikai vēl papildus būtu domājusi par lielāku grēku nožēlošanu un otras pusītes mierināšanas un pašapziņas pasākumiem.
Es pieņēmu, ka mēs runājam, par situāciju, kāda tā ir - t.i. attiecības ir, līdzcilvēks ir tāds, kāds ir, sākotnējās attiecības sākotnēji ir slēptas, tagad nejauši draud bērns un opcija 'turpināt slēpt otru ģimeni' nav reālistiska, jāpasaka bija tikai kā menedžētu šo atklāšanos?
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Bet vai ir reāli pusgada laikā pacelt cita cilvēka pašapziņu, turklāt ja to uzņemas izdarīt cilvēks, kas nemaz nav studējis psiholoģiju? Tādas lietas pat labākiem psihoterapeitiem izdodas ar diezgan zemu veiksmes procentu.
Visas problēmas atrisināt 6 mēnešu laikā nevar, bet uzlabot pašapziņu kā reiz psihoterapeiti sola gan pāris mēnešu laikā (nu tā, uz 10 nedēļām) man absolūti nav iemesla neticēt, ka pamatiņu būvēt sākšanai viņi nespēj iedot. Tas tā par speciem. Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ko darītu tu šādā situācijā?
tu vispār izlasīji to interviju? viņš jau pašā sākumā paziņoja "mans ide;als ir kima b., bet pat ja tu būtu kā viņa, es tāpat skatītos uz citām". vēl viena lieta, kas lika viņai būt stresā un bailēs jau no paša attiecību sākuma (bez visiem tiem "katrs mūsu randiņš varēja beigties ar konfliktu ar miliciju" utt).
par bērnu audzināšanu mēs vispār neko nevaram zināt un secināt, ir pieminētas tikai pāris vardarbīgas epizodes. tikpat iespējams, ka bērnu audzināšana bija har;ema problēma un atbildība.
Par miliciju tas ir amizanti, jo citā kontekstā viņu tikai būtu apbrīnojuši par neatlaidību pozīcijā pret padomju varu. Mēs tagad varam teikt, ka tas bija idiotiski, bet tāds nu ir jaunības maksimālisms. Atkal, tas nav nekas īpašs, un daudzi cilvēki jaunībā ir tādi.
daudzi jaunībā ir tādi=neko neizsakoša vispārināšana.
man šķiet, cilvēcīgi ir gribēt dzīvu, ne ideālu partneri, ar kuru mums sakrīt basic nostādnes. tā, protams, ir mana uzslāņošana. tāpat man uzslāņojas, ka šajā gadījumā skatīties=pārgulēt, bet te jau es s;aku lieki interpretēt.
Jā, interesanti, cik ļoti atšķirīgi mēs varam skatīties uz lietām.
Bet es tomēr gribētu dzirdēt to atbildi, ko katrs būtu darījis tajā situācijā, kad būtu uztaisīts bērns ar citu sievieti.
Iekšējais konfilkts brīdī, kad krasi saduras idealizētais 'es' ar reālo 'es', protams, sāp. Tā mēs esam uzbūvēti.
Tas, par ko šajā brīdī ir nosodījums, ir likt savu 'bet es vismaz esmu GODĪGS!' (kas atrisina iekšējo konfliktu) augstāk par vājākā līdzcilvēka pasargāšanu no konflikta par savu pašvērtību. Probza ir kā reiz tajā, ka viņš no savas ticības neatkāpās, tikai drusciņ pielaboja. (hint, pielabošana svētiem laulības zvēresta piekritējiem sākas jau tad, kad parādās nākamās attiecības, nevis tad, kad tās atklājas.)
Ja es būtu tādā situācijā...
(cik tālu tad man tā situācija tagad jāiedomājas - kā neizbēgamo pieņemam 'ja es būtu valdonīgs vīrietis, kam ir ilgstošas attiecības ar sievieti, kuras pašvērtība balstās tikai uz šīm attiecībām, un pēkšņi sanāktu iemīlēties citā, ar kuru 'nejauši uzrastos'' bērns?)
Censtos palīdzēt līdzcilvēkam uzbūvēt pašvērtējumu pirms tas tiek sadragāts ar atklātības paziņojumu. Jo pēc viņa ir spiesta pieņemt šīs rūpes, kā mazāko ļaunumu, citu izeju vispār neredzot. Ja viņi rakstītu 'izbļaustījāmies, salabām, samierinājāmies', tad tas kopā ar viņa 'centos, lai viņa sajustu, ka ir vērtīga' būtu indulgence. Ne ideāla situācija, bet OK, jo arī otrai pusei ir piedāvāts konfliktu risināt, nevis norīt. Bet... viņa runā par bimbāšanu un runāšanu ar klusējošiem klausītājiem. Tie ir baigie neatrisinātie emocionālie bloki un ļoti nelīdzsvarotas attiecības, un tas ir ļoti ne-OK.
Protams, te var teikt 'ja tu būtu valdonīgs vīrietis, tu tā nedarītu' - bet ta valdonīgais vardarbīgums ir tas, pret ko man šajā situācijā ir iebildumi,. Mačo, protams, svarīgi izskatīties godīgam. Cilvēkam būtu jābūt svarīgāk būt labam, nevis godīgam.
(un...riktīgi politnekorekti, bet varbūt tomēr vairāk piedomātu pie kontracepcijas. vienu reizi var gadīites katram, divreiz gadās daudziem, trīsreiz 'gadās', jau diezgan maz...Statistika saka, ka 4 šajā jautājumā ir tas brīdis, kad gadīšanās ar lielu pārliecību pārstāj būt 'nejauši sanāca, vairāk gan nekad', bet arī tas trīs jau šeit ir tikai 'vismaz'. )
Bet būtībā es saprotu, ka tu būtu rīkojusies tieši tāpat, tikai vēl papildus būtu domājusi par lielāku grēku nožēlošanu un otras pusītes mierināšanas un pašapziņas pasākumiem.
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.