Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Es pieņēmu, ka mēs runājam, par situāciju, kāda tā ir - t.i. attiecības ir, līdzcilvēks ir tāds, kāds ir, sākotnējās attiecības sākotnēji ir slēptas, tagad nejauši draud bērns un opcija 'turpināt slēpt otru ģimeni' nav reālistiska, jāpasaka bija tikai kā menedžētu šo atklāšanos?
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Bet vai ir reāli pusgada laikā pacelt cita cilvēka pašapziņu, turklāt ja to uzņemas izdarīt cilvēks, kas nemaz nav studējis psiholoģiju? Tādas lietas pat labākiem psihoterapeitiem izdodas ar diezgan zemu veiksmes procentu.
Visas problēmas atrisināt 6 mēnešu laikā nevar, bet uzlabot pašapziņu kā reiz psihoterapeiti sola gan pāris mēnešu laikā (nu tā, uz 10 nedēļām) man absolūti nav iemesla neticēt, ka pamatiņu būvēt sākšanai viņi nespēj iedot. Tas tā par speciem. Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ģimenes 'kopā, bet atsevišķi un līdzvērtīgi' nav slikts modelis pats par sevi, bet tam nepieciešami cita tipa cilvēki un rūpīgs darbs visu iesaistīto vājāko pušu pašvērtības nodrošināšanai pirms problēmām, nevis turēt tur kādu tieši tik iebaidītu un nevērtīgu, lai justos pārāk bezizejā aizbēgšanai.
Tas, par ko runāju, nav grēku nožēlošana un dāvaniņas post faktum, tā ir līdzcilvēka pacelšana līdz jēdzīgākam līmenim pirms, lai tas neizbēgamais sitiens nav tik dramatisks, lai ir iekšējie (un, iespējams, ārējie) resursi, ar ko tikt galā un sapratne, ka viss ir risināms. Pusgads ir diezgan ilgs laiks un vismaz tik daudz brīdinājuma pirms bērna nākšanas pasaulē parasti tomēr ir.
Protams, ka cilvēciski ar vārdu viens otram var palīdzēt arī bez speicālām psiholoģijas studijām - psiholoģija un terapijas jau tikai apkopo to, ko cilvēki tik un tā biežāk vai retāk dara.