Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Vai Parādnieka gadījumā pašapmāns tomēr nav tas, ka viss ir skaisti un jauki, un 're, kā es visu sakārtoju'? Jo izrādās, ka, lūk, sieva nemaz nav bijusi tik apmierināta ar šo attiecību modeli.
Bet kā lai attiecības strādā, ja nav šādas izlikšanās (kaut nedaudz), ka viss ir jauki un skaisti?
Nav jau teikts, ka viņu nedrīkst kritizēt. Bet parādi man cilvēku, kuram attiecībās viss ir ideāli. Parādi man sievieti, kura nekad birdinājusi asaras attiecību dēļ?
Ar atklātību un cieņu? Pieņemšanu, ka - jā, ne vienmēr un ne viss ir jauki un skaisti, attiecību daļa ir arī grūtības un problēmas, taču - tās tiek pārvarētas un atrisinātas kopā, vienojoties par abus apmierinošu risinājumu? Nu katrā ziņā ne ar metodi, ka viens pārliecina otru, un otram ir jāpieņem šis risinājums, lai gan ir sāpīgi. Konkrētajās attiecībās runa jau nav par dažu asaru nobirdināšanu - tas, ka arī attiecībās esot ir dažādas emocijas, un ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, ir normāli - bet par gadiem ilgu sistēmu, kurā viens partneris nosaka, kā būs būt un otrs pakļaujas, jo nezina, ka ir iespējams cits attiecību modelis. Vai tad "ideāli" nozīmē "vienmēr tikai priecīgi"? Man ideālas attiecības būtu tādas, kurās nav jāizliekas; kurās partneri viens otram uztic arī bailes, šaubas un rūpes, viens otru atbalsta, bet neuzspiež kaut kādu rīcības modeli pret otra gribu.
Manuprāt, ar atklātību un cieņu attiecībās ir par maz. Tur vajag kaut ko vairāk, kādu dziļāku dzirksteli un pieķeršanos. Kad iemīlēšanās hormoni ir noplakuši un šis periods ir pārgājis, tad ir jāiemācās mīlestību ģenerēt ar paša iztēli. Tāpēc mīti par ideālo laulību ir ļoti svarīgi, jo tie baro mūsu prātu un ļaut iedomāties pašiem sevi kā daļu no šī mīta.
Otrs punkts ir tāds, ka vairums sieviešu pakļaušanos vīram uzskata gandrīz vai par ideālu. Atšķiras tikai sfēras, uz kurām šī pakļaušanās tiek attiecināta. Var tam individuāli nepiekrist (katram savs attiecību modelis), bet nevar arī noliegt, ka sievietes par to fantazē. Es nebrīnos, ka krii tas šķebina, jo viņai ir citas fantāzijas, kuras nevar saskaņot ar Parādnieka realitāti.
Es Parādnieka intervijā uztvēru to, ka visi iesaistītie saka, ka, jā ir bijuši grūti laiki, esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi. Tipisks Rags to riches stāsts, tikai ar interesantu pavērsienu.
man atkal nevienā brīdī nenolasījās "tagad mums ir labi". drīzāk "es apzinos, ka nevaru konkurēt ar jaunību (lol), varbūt atkal nāks grūti laiki, atkal raudāšu".
Būtu interesanti dzirdēt tavu intepretāciju pēdējai frāzei, jo manā izpratnē to pilnīgi normāli varētu teikt cilvēks, kurš šobrīd jūtas labi. Bet nu grūti jau zināt, kas katram cilvēkam tur iekšā darās.
es nevaru to racionāli paskaidrot, rodas tāds instinktīvs, dzīvniecisks pretīgums (gan jau tas kaut ko par mani liecina utt utml). bet nu man vispār vārds "romantisks" 90% gadījumā ir sinonīms "bezjēdzīgs, pokazuha, lieks, kaitīgs" :)
Paldies. Jā, ciniskums pret romantismu to varētu izskaidrot. Šodien ir modē cīnīties pret mītiem, reliģijām, arhetipiskajām tradīcijām, jo diezgan bieži tās ir radījušas postu un ciešanas. Bet ne kur jau no cilvēka dabas mēs aizbēgt nevaram, un tā vietā nāks citi mīti. Man daudz saprātīgāk veidot šos mītus apzināti, atsijājot labo no sliktā, nevis gaidīt, kas nu būs tas būs.
es tiešām nezinu, kāds sakars ar modi ir apziņai par tādu vai citādu attiecību bīstamību dzīvei, dzīvībai, veselībai. cīņa pret verdzību gan jau arī kāds sauca par modes lietu, bet tagad mēs tomēr to nosodām (lai arī de facto tā joprojām pastāv šur un tur). tāpat vairs nav kūl upurēt cilvēkus vai izdot 9-gadīgu bērnu pie vīra. enīvei, es laikam mēģināšu nokāpt no tā parādnieka korķa, nu jau pietiek kādam laikam, cheers :)
Tie, protams, ir tikai divi no elementiem, protams, nepieciešamas arī citas lietas. Bet par šo varētu ilgi debatēt un skaidrs, ka mēs katrs izejam no saviem priekšstatiem un pašapmāniem, man diemžēl šodien nav tam pietiekami laika, bet galvenais, ko gribēju piebilst - es Parādnieka intervijā it nemaz nejutu šādu vienlīdzību, par ko tu runā pēdējā rindkopā, ka "[mēs abi] esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi". Bet jutu to, ka viens partneris, atskārtot, ka attiecības vairs neapmierina, ir nevis par to runājis ar otru partneri, un abi kopā domājuši par to, ko tagad iesākt; bet gan rīkojies, kā ienāk prātā, "jo es tāds vienkārši esmu", un paģērējis, ka otram partnerim ir jānotic, jāpiekrīt, ka tā ir "vislabāk", ka tā ir "mīlestība", respektīvi, atstājis visu to "mīlestības ģenerēšanu" uz otra pleciem.
Nu, jā, tēma ir pārāk plaša, lai to tik vienkārši izdiskutētu. Turklāt ir redzams, ka tā ir daudzus aizskārusi ļoti dziļās vietās. Un vispār lielāka jēga ir diskutēt, kad emocijas ir nedaudz noplakušas. Taču tad vairs nebūs interesanti par to runāt, tāpēc sanāk ķert momentu. Bet bija interesanti, jo es arī nevaru iedomāties, kā īstenībā jūtas sievietes.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nav jau teikts, ka viņu nedrīkst kritizēt. Bet parādi man cilvēku, kuram attiecībās viss ir ideāli. Parādi man sievieti, kura nekad birdinājusi asaras attiecību dēļ?
Konkrētajās attiecībās runa jau nav par dažu asaru nobirdināšanu - tas, ka arī attiecībās esot ir dažādas emocijas, un ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, ir normāli - bet par gadiem ilgu sistēmu, kurā viens partneris nosaka, kā būs būt un otrs pakļaujas, jo nezina, ka ir iespējams cits attiecību modelis.
Vai tad "ideāli" nozīmē "vienmēr tikai priecīgi"? Man ideālas attiecības būtu tādas, kurās nav jāizliekas; kurās partneri viens otram uztic arī bailes, šaubas un rūpes, viens otru atbalsta, bet neuzspiež kaut kādu rīcības modeli pret otra gribu.
Otrs punkts ir tāds, ka vairums sieviešu pakļaušanos vīram uzskata gandrīz vai par ideālu. Atšķiras tikai sfēras, uz kurām šī pakļaušanās tiek attiecināta. Var tam individuāli nepiekrist (katram savs attiecību modelis), bet nevar arī noliegt, ka sievietes par to fantazē. Es nebrīnos, ka krii tas šķebina, jo viņai ir citas fantāzijas, kuras nevar saskaņot ar Parādnieka realitāti.
Es Parādnieka intervijā uztvēru to, ka visi iesaistītie saka, ka, jā ir bijuši grūti laiki, esam izgājuši cauri dažādām grūtībām, bet tagad mums ir labi. Tipisks Rags to riches stāsts, tikai ar interesantu pavērsienu.