Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
13.7.14 21:07
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]heda
    13.7.14 21:28
    Man šķiet, ka mamma-tētis-bērns ir tādas interesantas lomas, ko spēlēt kādu laiku vai laiku pa laikam, bet ne nemitīgi. Ja viens izaug par cilvēku un grib sastapt otru kā cilvēku, bet pretī tikai mammītes, papiņa vai bēbīša lomas tēlotājs kaut kāda frustācija tur rodas.

    • [info]krii
      13.7.14 21:37
      Nē, es nerunāju tagad par lomām, bet par reālajiem cilvēkiem.
      Un par to, ka manuprāt nav iespējams līdz galam īstenot savas personības (vai cilvēcības kopumā) potenciālu tikmēr, kamēr tu savos vecākos saskati tikai viņu lomas un uz tām projicēto savu aizvainojumu (visbiežāk) vai citas emocijas, kas saistās ar tavām bērnības traumām.

      • [info]chimera
        13.7.14 21:39
        manuprāt, ir pilnīgi iespējams saskatīt vecākos (vai bērnos, vai citos rados...) nevis viņu lomas, bet reālos cilvēkus, un konstatēt, ka viņi tev īpaši nepatīk.

        • [info]krii
          13.7.14 21:47
          Lūk, un man tā "tīri intuitīvi":) liekas, ka vecāku gadījumā šī nepatika un neicietība ir cieši saistīta arī ar sevis nepieņemšanu un nemīlēšanu.

          • [info]chimera
            13.7.14 21:50
            nez, nez. kad cilvēki izaug, un attiecības vairs nebalstās uz uķi-puķi, var atklāties, ka "nav par ko runāt", turklāt abos virzienos. es to ne par sevi, mana sava māte ir visai simpātiska, tēvs vnk not in picture, vnk novērojumi.

            • [info]krii
              13.7.14 21:54
              OK, bet man vismaz šķistu būtiski, kāpēc cilvēkam, kurš devis man pusi genotipa (varbut arī lielu daļu uzvedības stereotipu, ja bērnībā dzīvots kopā) ir tieši šādas intereses, par kurām man nav nekā sakāma un kā tas kopumā atbalsojas manī.

              • [info]chimera
                13.7.14 21:57
                nu jā - to visu var saprast, pārdomāt, sagremot un tad par to nedomāt :)

              • [info]kuminjsh
                13.7.14 22:06
                Mēs neesam savu vecāku tiešs spogulis! Arī ne puse spoguļa.
                Un manas mammas intereses šobrīd ir sekojošas: dārzs, meksikāņu/turku seriāli; šlāgermūzika; radinieku/kaimiņu privātā dzīve. Es viņai vienkārši ļauju runāt, pa reizei iesaucoties "re kā!", "padomā tik!" utt.;)
                Un jau pamatskolā es nosecināju, ka mums ir absolūti atšķirīga gaume filmās, grāmatās, cilvēkos. Tēvs vispār nerunāja (kamēr neiedzēra). Un? Ko man tagad darīt? Meklēt Īstos vecākus? Mocīties ar domām: kāpēc es itin nemaz nelīdzinos viņiem, ja esmu viņu bērns? Bet varbūt neesmu? ;)

                • [info]krii
                  13.7.14 22:12
                  Jā, gaume un intereses, protams, var atšķirties (un dažādu paaudžu cilvēkiem arī gandrīz simtprocentīgi droši, ka atšķiras). Cilvēks nav reducējams uz estētisko gaumi un sarunu tematu loku.

      • [info]heda
        13.7.14 21:51
        Zinu vairākus gadījumus, kad mēģina ar vecāku vai ieilgušo bērnu runāt kā ar reālu cilbvēku, bet nekas tur nesanāk, jo viņš iestrēdzis lomā un bīda tikai lomas klišejas.

  • Nu nez

    [info]kuminjsh
    13.7.14 21:37
    Pieņemt vecākus kā no sevis atsevišķus pieaugušus cilvēkus, nevis kādu, kuram pār mums ir kaut kāda vara, nevis ko tādu, kas mums par katru cenu ir jāmīl, jo tie, lūk mūsu vecāki!
    Cik esmu novērojusi, ka liela daļa cilvēku (visbiežāk tieši sievietes) ļoti pārdzīvo, ka mamma viņai nav tuvākais cilvēks/labākā draudzene, jūtas par to vainīgas, un tāpēc ļauj mammām sevi "audzināt" (lasi, šantažēt, tiranizēt, utt) līdz pat brīdim, kamēr tā māte noliek karoti. Vecāki ir pelnījusi iecietību un pietiek. Bet viņi arī ir pelnījusi dzirdēt; "Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!", kad viņi nekaunīgi metas kritizēt sava pieaugušā bērna dzīvesveidu (izņemot gadījumus, kad tas bērns sēž viņiem uz kakla).

    • Re: Nu nez

      [info]krii
      13.7.14 21:45
      Es tieši par to runāju - spēt nodalīt vecākus no viņu lomām, kuras viņi, iespējams, navrealizējuši mūsuprāt perfekti un saskatīt reālus cilvēkus, kuri pieļāvuši savā dzīvē kļūdas, izcīnījuši cīņas un tagad noveco. Cilvēkus, kuru īpašības un uzvedības modeļus mēs gribot, negribot esam mantojuši.
      Protams, pastāv visādu atkarību un manipulējamību riski, un, protams, jābūt pietiekami stipram, lai neļautu vecākiem tevi aizkaitināt un jaukties tavā dzīve. Taču naidīgums šīs autonomijas nosargāšanai manuprāt ir attaisnojams tikai pusaudžu vecumā, un ja pieaudzis cilvēks joprojam dumpojas pret vecākiem un nespēj viņus pieņemt, tad viņš ir iestrēdzis savās pubertātes problēmās un īsti pieaudzis tā arī nekļūst.

      • Re: Nu nez

        [info]kuminjsh
        13.7.14 21:57
        Ai, nu kad mana māmiņa šodien mani (pēc ilgiem laikiem!) pa telefonu iegruzīja par vienu sāpīgu tēmu, es klausuli nolikusi, izjusti pateicu "Ej dirst, māmulīt!", nevis raudāju pusstundu (kā viena mana šodienas sarakstes biedre analoģiskā gadījumā). Un klātienē es viņai varu arī acīs to pateikt, ja tāda situācija atkārtosies.
        Es neuzskatu, ka tā ir dumpošanās - drīzāk robežu novilkšana, cik tālu jebkurš svešs (es šeit domāju krievu postoroņņij) cilvēks drīkst ienākt Tavā dzīvē. Vecāki vairumā gadījumu diemžēl nesaprot, ka viena brīdī viņi ir kļuvusi šie "svešie". Tā ka "pieņemšanai" vajadzētu būt no abām pusēm. Nedomāju, ka to vajadzētu saukt par "dumpošanos", ja tā diemžēl ir vienpusēja - no vienas vai otras puses. Un robežas patiešām jau jāsāk novilkt jau pusaudžu vecumā.
        Un Tavs pieminētais "naidīguma līmenis" drīzāk ir atkarīgs no temperamenta.;)

        • Re: Nu nez

          [info]krii
          13.7.14 22:03
          Nu, bet labi, ka Tu to "ej dirst" pateici, jau klausuli nolikusi.:)
          Es jau nesaku, ka uz vecākiem (tāpat kā pilnīgi jebkuru cilvēku, ieskaitot vismīļākos) nevarētu sadusmoties. Un, protams, ka lielākajai daļai vecāku pietrūkst prasmju saprasties ar saviem pieaugušajiem bērniem.
          Tomēr mūsu mīlošos iecietību pret viņiem ir pelnījuši ne tikai paši vecāki - arī mēs to esam pelnījuši, lai pašiem vieglāk dzīvot būtu.

          • Re: Nu nez

            [info]kuminjsh
            13.7.14 22:15
            Es jau kādreiz to Ciba rakstīju: man tuvs ir Kordēlijas "Es mīlu tevi tā, kā pienākums to liek!" Tb es parūpēšos par viņiem, kad to vajadzēs. Bez kurnēšanas. Iespējams, ne pati, bet to darīs apmaksāts darbinieks. Es viņus nesūtīšu dirst, šiem dzirdot, kamēr pietiks pacietības un iecietības. Bet ja viņa - nedod Dies! - vel vienu reizi iemēkšķēsies par to tēmu, ko šodien!...
            Man šodien tā teikt atausa doma - vecāki ir tikai nejauši kupejas biedri dzīves vilcienā, nu nevaram mēs gluži aiziet no viņiem. Bet ja viņi sāk pūst virsū sīpolainu dvaku vai rakāties pa mūsu čemodānu, viņiem IR jāpasaka, ka mums tas nepatīk, nevis mīļa miera vai iedomātas pietātes dēļ jāklusē. Un tomēr - viņi ir TIKAI kupejas biedri, tādi paši cilvēki kā mēs. Un mūsu bērni tāpat.

            Nē, nu cilvēki mums vispār ir jāmīl, jā ;)

    • Re: Nu nez

      [info]shelly
      13.7.14 22:12
      Lūk, "piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!" es izdrukāšu uz lapiņas un glabāšu kabatā, vajadzīgiem brīžiem...

      • Re: Nu nez

        [info]kuminjsh
        13.7.14 22:29
        ;)
        Es jau šodien to vienai dāmai (47 gadus vecai) rakstīju ;)
        Tipa saruna tāda:
        Māte: Blablablablabla...
        Tu (mierīgi): Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē.
        Māte(turpina): Blablablablabla...
        Tu (mierīgi, bet mazliet skaļāk): Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē.
        Māte: nu ja, es jau vairs pat neko teikt nedrīkstēšu!
        Tu (mierīgi): Jā.
        ;)

  • [info]blond
    13.7.14 23:53
    ak dievs, cik šausmīga diskusija. es, krī, gribētu pielikt "like" pie katra tava komentāra, bet man, protams, nav spēka un nav arī vēlēšanās piedalīties diskusijā, es tikai gribu pateikt tev paldies. jo es to izjūtu tieši vai gandrīz tāpat kā tu, un ļotidaudz par šo tēmu esmu domājusi, lasot cibu.
    vispār, ja cilvēkam nav pilnīgi nekā, par ko parunāt ar saviem vecākiem, tad vajadzētu vainu (vai, teiksim saudzīgāk - iemeslu) pameklēt arī sevī.

    • [info]blond
      14.7.14 00:04
      un vispār - vai pilnīgi izzudušas ir tādas cilvēciskas vērtības kā piedošana (otram) un (otra) saprašana? iecietība?
      vienā brīdī mēs kļūstam par vecākiem saviem vecākiem. ir jāuzņemas rūpes un atbildība, pat ja viņi to neprasa un nesaprot.
      nē, vislielākā taisnība, man šķiet, tev ir tajā komentārā, kurā tu, ja pareizi atceros, raksti, ka tie cilvēki, kuri nespēj beigt vainot vecākus, vienkārši paši nav pieauguši. nav izgājuši šo pārtapšanas iniciāciju.

  • [info]klusums
    14.7.14 00:01
    Hmm. Es kaut kā neesmu manījusi, īstenībā pat tieši pretējo - pieņemšanas sludināšanu drīzāk.

    Protams, pilnībā piekrītu tevis teiktajam, bet esmu sastapusies ar pārspīlējumiem. Ti - ja es tēvu pieņemu tādu kāds viņš ir, man šī vēlme sakārtot attiecības jāpārnes reālajā dzīvē. Pieņemt viņu arī reālajā dzīvē. Vairāk kā viens "nozares pārstāvis" man to ieteicis. Protams, ja būtu kāda iniciatīva no otras personas, tad protams. Bet pieņemt atraidījumu un pieņemt ka tādai atraidītai man vēl jāpieņem viņš un jāiekļauj savā dzīvē? Pārspīlējumi.

    Protams, šis ir tikai viens piemērs/pieredze, bet tiešām esmu saskārusies tikai ar šī gala pārspīlējumu.

    • [info]chimera
      14.7.14 00:15
      "Bet pieņemt atraidījumu un pieņemt ka tādai atraidītai man vēl jāpieņem viņš un jāiekļauj savā dzīvē?" --> ojā, šī ir klasika

  • [info]liljabrik
    14.7.14 01:35
    jaa tas Andis Geste īpaši ņirgājas par māmuliņām nez vai tas nav ļoti personiski gadienā

    • [info]krii
      14.7.14 07:53
      Gan jau, ka ir.:) Protams, visiemzināmo VR viņš naidīgumā nepārspēj, drīzāk atgādina pusaudzi-ākstu.

  • [info]chimera
    14.7.14 07:58
    /vēl man šķiet ļ. zīmīgi tas, ka diskusija par vecākiem momentā pārtapa par diskusiju par mātēm

  • [info]vedjmah
    14.7.14 17:59
    Akurāt pievienojos tevis teiktajam. Banāls komentārs, bet nav laika kam vairāk.

  • [info]muhacakatuha
    14.7.14 23:16
    Ar lielu interesi izlasīju visus komentārus. Tik dažādās reakcijas un izturēšanās pret mātēm - tās droši ir šo pašu māšu audzināšanas augļi. Kūmiņa un Blond mātes, mandomāt, ir ļoooti atšķirīgi cilvēki. Ko sēsi, to pļausi.

    • [info]krii
      14.7.14 23:32
      Atļaušos apgalvot, ka Kūmiņš un Blond arī ir ļooooti atšķirīgi cilvēki (tas nebija vērtējošs spriedums, diespas).

Powered by Sviesta Ciba