![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pieņemt vecākus kā no sevis atsevišķus pieaugušus cilvēkus, nevis kādu, kuram pār mums ir kaut kāda vara, nevis ko tādu, kas mums par katru cenu ir jāmīl, jo tie, lūk mūsu vecāki!
Cik esmu novērojusi, ka liela daļa cilvēku (visbiežāk tieši sievietes) ļoti pārdzīvo, ka mamma viņai nav tuvākais cilvēks/labākā draudzene, jūtas par to vainīgas, un tāpēc ļauj mammām sevi "audzināt" (lasi, šantažēt, tiranizēt, utt) līdz pat brīdim, kamēr tā māte noliek karoti. Vecāki ir pelnījusi iecietību un pietiek. Bet viņi arī ir pelnījusi dzirdēt; "Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!", kad viņi nekaunīgi metas kritizēt sava pieaugušā bērna dzīvesveidu (izņemot gadījumus, kad tas bērns sēž viņiem uz kakla).
Cik esmu novērojusi, ka liela daļa cilvēku (visbiežāk tieši sievietes) ļoti pārdzīvo, ka mamma viņai nav tuvākais cilvēks/labākā draudzene, jūtas par to vainīgas, un tāpēc ļauj mammām sevi "audzināt" (lasi, šantažēt, tiranizēt, utt) līdz pat brīdim, kamēr tā māte noliek karoti. Vecāki ir pelnījusi iecietību un pietiek. Bet viņi arī ir pelnījusi dzirdēt; "Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!", kad viņi nekaunīgi metas kritizēt sava pieaugušā bērna dzīvesveidu (izņemot gadījumus, kad tas bērns sēž viņiem uz kakla).