Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
13.7.14 21:07
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]krii
    13.7.14 21:37
    Nē, es nerunāju tagad par lomām, bet par reālajiem cilvēkiem.
    Un par to, ka manuprāt nav iespējams līdz galam īstenot savas personības (vai cilvēcības kopumā) potenciālu tikmēr, kamēr tu savos vecākos saskati tikai viņu lomas un uz tām projicēto savu aizvainojumu (visbiežāk) vai citas emocijas, kas saistās ar tavām bērnības traumām.

    • [info]chimera
      13.7.14 21:39
      manuprāt, ir pilnīgi iespējams saskatīt vecākos (vai bērnos, vai citos rados...) nevis viņu lomas, bet reālos cilvēkus, un konstatēt, ka viņi tev īpaši nepatīk.

      • [info]krii
        13.7.14 21:47
        Lūk, un man tā "tīri intuitīvi":) liekas, ka vecāku gadījumā šī nepatika un neicietība ir cieši saistīta arī ar sevis nepieņemšanu un nemīlēšanu.

        • [info]chimera
          13.7.14 21:50
          nez, nez. kad cilvēki izaug, un attiecības vairs nebalstās uz uķi-puķi, var atklāties, ka "nav par ko runāt", turklāt abos virzienos. es to ne par sevi, mana sava māte ir visai simpātiska, tēvs vnk not in picture, vnk novērojumi.

          • [info]krii
            13.7.14 21:54
            OK, bet man vismaz šķistu būtiski, kāpēc cilvēkam, kurš devis man pusi genotipa (varbut arī lielu daļu uzvedības stereotipu, ja bērnībā dzīvots kopā) ir tieši šādas intereses, par kurām man nav nekā sakāma un kā tas kopumā atbalsojas manī.

            • [info]chimera
              13.7.14 21:57
              nu jā - to visu var saprast, pārdomāt, sagremot un tad par to nedomāt :)

            • [info]kuminjsh
              13.7.14 22:06
              Mēs neesam savu vecāku tiešs spogulis! Arī ne puse spoguļa.
              Un manas mammas intereses šobrīd ir sekojošas: dārzs, meksikāņu/turku seriāli; šlāgermūzika; radinieku/kaimiņu privātā dzīve. Es viņai vienkārši ļauju runāt, pa reizei iesaucoties "re kā!", "padomā tik!" utt.;)
              Un jau pamatskolā es nosecināju, ka mums ir absolūti atšķirīga gaume filmās, grāmatās, cilvēkos. Tēvs vispār nerunāja (kamēr neiedzēra). Un? Ko man tagad darīt? Meklēt Īstos vecākus? Mocīties ar domām: kāpēc es itin nemaz nelīdzinos viņiem, ja esmu viņu bērns? Bet varbūt neesmu? ;)

              • [info]krii
                13.7.14 22:12
                Jā, gaume un intereses, protams, var atšķirties (un dažādu paaudžu cilvēkiem arī gandrīz simtprocentīgi droši, ka atšķiras). Cilvēks nav reducējams uz estētisko gaumi un sarunu tematu loku.

    • [info]heda
      13.7.14 21:51
      Zinu vairākus gadījumus, kad mēģina ar vecāku vai ieilgušo bērnu runāt kā ar reālu cilbvēku, bet nekas tur nesanāk, jo viņš iestrēdzis lomā un bīda tikai lomas klišejas.
Powered by Sviesta Ciba