Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Re: Nu nez
Man šodien tā teikt atausa doma - vecāki ir tikai nejauši kupejas biedri dzīves vilcienā, nu nevaram mēs gluži aiziet no viņiem. Bet ja viņi sāk pūst virsū sīpolainu dvaku vai rakāties pa mūsu čemodānu, viņiem IR jāpasaka, ka mums tas nepatīk, nevis mīļa miera vai iedomātas pietātes dēļ jāklusē. Un tomēr - viņi ir TIKAI kupejas biedri, tādi paši cilvēki kā mēs. Un mūsu bērni tāpat.
Nē, nu cilvēki mums vispār ir jāmīl, jā ;)
Re: Nu nez
Re: Nu nez