![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Protams, pilnībā piekrītu tevis teiktajam, bet esmu sastapusies ar pārspīlējumiem. Ti - ja es tēvu pieņemu tādu kāds viņš ir, man šī vēlme sakārtot attiecības jāpārnes reālajā dzīvē. Pieņemt viņu arī reālajā dzīvē. Vairāk kā viens "nozares pārstāvis" man to ieteicis. Protams, ja būtu kāda iniciatīva no otras personas, tad protams. Bet pieņemt atraidījumu un pieņemt ka tādai atraidītai man vēl jāpieņem viņš un jāiekļauj savā dzīvē? Pārspīlējumi.
Protams, šis ir tikai viens piemērs/pieredze, bet tiešām esmu saskārusies tikai ar šī gala pārspīlējumu.