Kurvjzieža kontemplācijas

Ai, nu kad mana māmiņa šodien mani (pēc ilgiem laikiem!) pa telefonu iegruzīja par vienu sāpīgu tēmu, es klausuli nolikusi, izjusti pateicu "Ej dirst, māmulīt!", nevis raudāju pusstundu (kā viena mana šodienas sarakstes biedre analoģiskā gadījumā). Un klātienē es viņai varu arī acīs to pateikt, ja tāda situācija atkārtosies.
Es neuzskatu, ka tā ir dumpošanās - drīzāk robežu novilkšana, cik tālu jebkurš svešs (es šeit domāju krievu postoroņņij) cilvēks drīkst ienākt Tavā dzīvē. Vecāki vairumā gadījumu diemžēl nesaprot, ka viena brīdī viņi ir kļuvusi šie "svešie". Tā ka "pieņemšanai" vajadzētu būt no abām pusēm. Nedomāju, ka to vajadzētu saukt par "dumpošanos", ja tā diemžēl ir vienpusēja - no vienas vai otras puses. Un robežas patiešām jau jāsāk novilkt jau pusaudžu vecumā.
Un Tavs pieminētais "naidīguma līmenis" drīzāk ir atkarīgs no temperamenta.;)