![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
vienā brīdī mēs kļūstam par vecākiem saviem vecākiem. ir jāuzņemas rūpes un atbildība, pat ja viņi to neprasa un nesaprot.
nē, vislielākā taisnība, man šķiet, tev ir tajā komentārā, kurā tu, ja pareizi atceros, raksti, ka tie cilvēki, kuri nespēj beigt vainot vecākus, vienkārši paši nav pieauguši. nav izgājuši šo pārtapšanas iniciāciju.