Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
13.7.14 21:07
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • Nu nez

    [info]kuminjsh
    13.7.14 21:37
    Pieņemt vecākus kā no sevis atsevišķus pieaugušus cilvēkus, nevis kādu, kuram pār mums ir kaut kāda vara, nevis ko tādu, kas mums par katru cenu ir jāmīl, jo tie, lūk mūsu vecāki!
    Cik esmu novērojusi, ka liela daļa cilvēku (visbiežāk tieši sievietes) ļoti pārdzīvo, ka mamma viņai nav tuvākais cilvēks/labākā draudzene, jūtas par to vainīgas, un tāpēc ļauj mammām sevi "audzināt" (lasi, šantažēt, tiranizēt, utt) līdz pat brīdim, kamēr tā māte noliek karoti. Vecāki ir pelnījusi iecietību un pietiek. Bet viņi arī ir pelnījusi dzirdēt; "Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!", kad viņi nekaunīgi metas kritizēt sava pieaugušā bērna dzīvesveidu (izņemot gadījumus, kad tas bērns sēž viņiem uz kakla).

    • Re: Nu nez

      [info]krii
      13.7.14 21:45
      Es tieši par to runāju - spēt nodalīt vecākus no viņu lomām, kuras viņi, iespējams, navrealizējuši mūsuprāt perfekti un saskatīt reālus cilvēkus, kuri pieļāvuši savā dzīvē kļūdas, izcīnījuši cīņas un tagad noveco. Cilvēkus, kuru īpašības un uzvedības modeļus mēs gribot, negribot esam mantojuši.
      Protams, pastāv visādu atkarību un manipulējamību riski, un, protams, jābūt pietiekami stipram, lai neļautu vecākiem tevi aizkaitināt un jaukties tavā dzīve. Taču naidīgums šīs autonomijas nosargāšanai manuprāt ir attaisnojams tikai pusaudžu vecumā, un ja pieaudzis cilvēks joprojam dumpojas pret vecākiem un nespēj viņus pieņemt, tad viņš ir iestrēdzis savās pubertātes problēmās un īsti pieaudzis tā arī nekļūst.

      • Re: Nu nez

        [info]kuminjsh
        13.7.14 21:57
        Ai, nu kad mana māmiņa šodien mani (pēc ilgiem laikiem!) pa telefonu iegruzīja par vienu sāpīgu tēmu, es klausuli nolikusi, izjusti pateicu "Ej dirst, māmulīt!", nevis raudāju pusstundu (kā viena mana šodienas sarakstes biedre analoģiskā gadījumā). Un klātienē es viņai varu arī acīs to pateikt, ja tāda situācija atkārtosies.
        Es neuzskatu, ka tā ir dumpošanās - drīzāk robežu novilkšana, cik tālu jebkurš svešs (es šeit domāju krievu postoroņņij) cilvēks drīkst ienākt Tavā dzīvē. Vecāki vairumā gadījumu diemžēl nesaprot, ka viena brīdī viņi ir kļuvusi šie "svešie". Tā ka "pieņemšanai" vajadzētu būt no abām pusēm. Nedomāju, ka to vajadzētu saukt par "dumpošanos", ja tā diemžēl ir vienpusēja - no vienas vai otras puses. Un robežas patiešām jau jāsāk novilkt jau pusaudžu vecumā.
        Un Tavs pieminētais "naidīguma līmenis" drīzāk ir atkarīgs no temperamenta.;)

        • Re: Nu nez

          [info]krii
          13.7.14 22:03
          Nu, bet labi, ka Tu to "ej dirst" pateici, jau klausuli nolikusi.:)
          Es jau nesaku, ka uz vecākiem (tāpat kā pilnīgi jebkuru cilvēku, ieskaitot vismīļākos) nevarētu sadusmoties. Un, protams, ka lielākajai daļai vecāku pietrūkst prasmju saprasties ar saviem pieaugušajiem bērniem.
          Tomēr mūsu mīlošos iecietību pret viņiem ir pelnījuši ne tikai paši vecāki - arī mēs to esam pelnījuši, lai pašiem vieglāk dzīvot būtu.

          • Re: Nu nez

            [info]kuminjsh
            13.7.14 22:15
            Es jau kādreiz to Ciba rakstīju: man tuvs ir Kordēlijas "Es mīlu tevi tā, kā pienākums to liek!" Tb es parūpēšos par viņiem, kad to vajadzēs. Bez kurnēšanas. Iespējams, ne pati, bet to darīs apmaksāts darbinieks. Es viņus nesūtīšu dirst, šiem dzirdot, kamēr pietiks pacietības un iecietības. Bet ja viņa - nedod Dies! - vel vienu reizi iemēkšķēsies par to tēmu, ko šodien!...
            Man šodien tā teikt atausa doma - vecāki ir tikai nejauši kupejas biedri dzīves vilcienā, nu nevaram mēs gluži aiziet no viņiem. Bet ja viņi sāk pūst virsū sīpolainu dvaku vai rakāties pa mūsu čemodānu, viņiem IR jāpasaka, ka mums tas nepatīk, nevis mīļa miera vai iedomātas pietātes dēļ jāklusē. Un tomēr - viņi ir TIKAI kupejas biedri, tādi paši cilvēki kā mēs. Un mūsu bērni tāpat.

            Nē, nu cilvēki mums vispār ir jāmīl, jā ;)

    • Re: Nu nez

      [info]shelly
      13.7.14 22:12
      Lūk, "piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē!" es izdrukāšu uz lapiņas un glabāšu kabatā, vajadzīgiem brīžiem...

      • Re: Nu nez

        [info]kuminjsh
        13.7.14 22:29
        ;)
        Es jau šodien to vienai dāmai (47 gadus vecai) rakstīju ;)
        Tipa saruna tāda:
        Māte: Blablablablabla...
        Tu (mierīgi): Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē.
        Māte(turpina): Blablablablabla...
        Tu (mierīgi, bet mazliet skaļāk): Piedod, bet man tavs viedoklis neinteresē.
        Māte: nu ja, es jau vairs pat neko teikt nedrīkstēšu!
        Tu (mierīgi): Jā.
        ;)
Powered by Sviesta Ciba