*

šodien netīšām sanāca paspēlēt kovbojos. iepriekšreiz tas bija darīts dziļā bērnībā ar zimbabve un toreiz mūsu zirgi bija no koka un vecas zeķes. šodien viss pa īsto. biju saseglojusi Radi, iegājusi laukumā un domāju patēlot cītīgu jātnieci pastrādājot pie savas uzsēdes. nekā - piejāj Līga un saka, ka vajag aizjāt atdzīt mājās trīs no aploka izlavījušos zirgus. nekad nebiju šādā pasākumā piedalījusies, bet mazliet šaubīgi piekritu. notika tas tā - aizjājām, aplencām bēgļus un tad skaļi bļaudamas un stekus vicinādamas nesāmies šiem virsū. tas rezultējās ar vājprātīgu mājuptesienu pilnos un absolūti nekontrolējamos auļos pa visnotaļ dīvainām trajektorijām, ar asiem pagriezieniem. pie pēdējā asā pagrieziena pazaudēju vienu kāpsli, tas vēl nebūtu nekas, bet, ja visi pārējie zirgi pagriezās un nobremzēja pie slitas, tad Radim radās pēkšņas pārdomas, pa kuru pusi Anitras baltajam bembim labāk testies, domāja viņš lēni, bet kustību turpināja ļoti ātri. man vienbrīd likās, ka mēs 100% to mašīnu nonesīsim un paši nositīsimies, bet pēdējā brīdī Radis strauji pagriezās, es pazaudēju otru kāpsli nodomāju - ā nu labi, vismaz zirgs un mašīna būs veseli, tagad tikai es nositīšos. bet nenositos. Radim pēkšņi atkal pieslēdzās veselais saprāts, viņš mierīgi un paklausīgi nobremzēja tā it kā mēs būtu tikai lēnos darba lēkšos kluburējuši pa laukumu.
Līga izdomāja, ka nu mēs esam kruti iesildījušies un, ka mums obligāti jālec. es sākumā uz to skatījos ļoti aizdomīgi, jo likās, ka zirgs no kovboju spēlēšanas ritīgi sacepies un viņā pamatīgi vārās viņa dižciltīgo un slaveno senču asinis, bet pārlecām kaukādam niecīgam krustiņam. Radis nenormālā sajūsmā, turklāt pilnīgi kontrolējams un bremzējams. vismaz pēc šķēršļa. uz šķērsli gan viņš gāja ar baigo uzrāvienu un leca ar pamatīgu rezervi. pārlecām vēl pāris augstākiem veidojumiem un metām mieru. es biju jau galīgi piekususi, turklāt kājas vairs neturēja, toties zirgs bija tikai tāds knapi iesvīdis.
tiklīdz iestājās šitas vēsais laiks tie lopiņi pārvēršas par nenormālas enerģijas kamoliem. pilnīgvai bail no tā enerģijas daudzuma metas.
un man patīk ij spēlēt kovbojos, ij lekt, galvenais lai ceļā nav baltu bembju.

stindzīgums ārā gan pamatīgs. darbošanos beidzot bij rokas un kājas atkal atsalušas līdz nejūtībai. jāvelk ziemas jājamzābaki no kakta ārā. un braucot mājās fantastiski skati ar biezas miglas pārklātām pļavām, kuras apmirdz salti zils pilnmēness. tik salti, ka šķiet, ka viss viegli vizuļo sīkos sarmas kristāliņos.

vakar pirmā šī rudens diena, kad mierīgi darbojoties pa āru ritīgi atsalu. jāievieš papildus drēbju kārta un/vai jākustas vairāk. vasara točna nu ir beigusies. mēģināju sildīties jādelējot neapseglotā zirgā, bet draudzeni ietinu zirga deķī. pēcāk izjājām pa pelēkām novembra miglas pļavām un mežiem.

kopš tas Zirgs pieder man, man ir palicis daudz vieglāk viņu mīlēt. kaukādi iekšējās pašaizsardzības mehānismi ir, vismaz daļēji, nobrukuši nost. savstarpējā komunikācija ir palikusi vieglāka un brīvāka un plūstošāka. no viņa arī sākt nākt tamlīdzīgs miers, kāds man ļoti patika vecajā, sirmajā Upenē. tāds bezgalīgs un smaržīgs zirgmiers. vēl man liekas, ka Zirgs man dod spēku un izturību. man ir sajūta, ka darbošanās un attiecību veidošana ar viņu palīdz man dzīt saknes dziļi iekšā Zemē. resnas, treknas un žuburainas saknes, kuras dod tādu milzu pamatīgumu un atbalstu augšanā uz augšu. līdzsvaro mani.

skumīga diena šodien. viss pelēks un drūms. aizvedu no rīta Kārli uz lidostu, atpakaļceļā iebraucu pie zirga. aizgājām paklimst pa mežiem. viss forši, bet uz beigām atkal sāka klepot. man jau likās, ka viss ir cauri un kārtībā, bet nē, nav tomēr.

un man laikam sāk palikt bail domāt. pārāk bieži pēdējo pāris dienu laikā negaidīti matrealizējas tas par ko tiek domāts vai runāts. pirmais uzskatāmais gadījums bija pagājšcetrutdien - jājām divatā, ceļabiedre stāstīja lai uzmanās no suņa, kas var izskriet no priekšā esošās mājas un tiklīdz tas bija pateikts, divi lieli suņi riedami sāka test pakaļ no aizmgures. zirgi, protams, nomīza un laida lēkšos projām, bet ceļabiedrene palika krūmos. nākamajā dienā braucam kursabiedrenes, arī salīdzinoši jaunas autovadītājas mašīnā, uz 115 km/h pa šosē. taujāju cik viņai mēnesī aptuveni izmaksā auto un kā ar remontiem. sarunas laikā pēkšņi visi dačoki nokrītas pa nullēm - nu tur tahometrs, spidometrs, bāka utt.
šodien jāju pa mežu, atceros to pašu pirmo gadījumu - kā Radis panesās no tiem suņiem. uzreiz dzirdu šausmīgu čaboņu krūmos un jūtu, ka atkal brangā ātrumā nesamies kaukur. čaboņa bij tik baisa, ka ja es būtu pati uz savām kājām, ar noteikti būtu metusies skriešus. a beigās izrādījās, ka esam stirniņu izbaidījuši. tiklīdz zirgs ieraudzīja, kas ir trokšņa vaininieks, uzreiz apstājās un es sāku pilnā rīklē smieties. bet tas vēl nav viss - braucu vēlāk mājās, atceros par gadījumu ar stirniņu un te pēkšņi tieši mašīnai priekšā pāri ceļam nesas stirnāzis. pat nepaspēju sākt bremzēt, kad jau bij pazudis pretējā ceļa pusē. un nav jau tā, ka tās Plakanciema stirnas pa cilvēku acīm vien danco - iepriekšreiz stirnveidīgu radījumu tai apkaimē redzēju šķiet, ka agrā pavasarī.
karoč penteris garš un samērā bezjēdzīgs, bet tātad domāt un ne-do-dies kauko ne to padomāt, man tagad ir bail.

+vēlu jums pacietību un izturību. tā kā Kārlis būs prom trīs mūžamgaras nedēļas, ta es noteikti te spamošu un spamošu, jo kaukur jau man sevi būs jāliek un savs ikdienišķais vārdu un komunikācijas limits jāiztērē.

koši, koši trekns dubultvaravīksnes loks pār Ķekavas apli. un izskatās, ka pavisam negaidīti būšu ar jāšanas prieku aplipinājusi digna.
bet brīžam tas rudens skaistums šķiet tik pārpasaulīgi smags.
un vakarnakt Rīgā bija pērkona negaiss.

zirgiem pa pagājušo nakti izsprāgusi ziemas vilna. vakar vēl nebija. bij tādi gludi un spīdīgi - šodien jau ritīga pūka. kaut kā maģiski skaista liekas doma, par zirgu, kurš saulei rietot ošņā gaisu un domā - arvien vēsāki veļi satumstot glaužas pie maniem siltajiem sāniem. ir pienācis laiks. tas jādara šonakt. un tad viņš stāv ārā, dzestrā un lietainā oktobra naktī un cītīgi dzen spalvu. militmetru pa milimetram. organisms strādā, asinis riņķo un no matu folikulām apņēmīgi šķiļas siltais ziemas kažoks.

mājās braucot redzēju padsmit gājputnu kāšus. milzumelni ķeburi zilajās debesīs. sāku skaitīt, tiku līdz apmēram desmit, bet tas vēl ne tuvu nebija viss. tālāk neaizskaitīju, jo man tomēr bija arī jāstūrē. likās tik šausmīgi skaisti, ka gandrīz apraudājos.

( nopirkt zirgu )

sapņi piepildās. sapņi piepildās. sapņi piepildās. nu man ir piepildījušies jau divi lielie sapņi no trim - man ir mīlestība un man ir pašai savs zirgs. liekas tik neticami, bet no šodienas es oficiāli esmu zirga īpašniece. man ir zirgs! savs zirgs, kuru neviens man nevar atņemt vai pārdot kādam citam. zirgs, kuru jau esmu paspējusi ļoti iemīļot un mazliet iepazīt. mans Zirgs. Zirgs.

un tad jau gan jau kaukad piepildīsies arī trešais sapnis - māja meža vidū.

( kāpēc labāk nesapīties ar zirgveidīgajiem radījumiem un dzīvniekiem vispār )

man sabojājusies zvēru karma.
vakar Radis sāka klepot. cerējām, ka moš kaukāds siena gruzis kaklā ieķēries. bet nekā, klepoja arī šodien. rīt brauks vetārsts skatīties.
atbraucu mājā, pēc brīža atbrauc vecāki ar suni - bijuši kaimiņiem palīgā karpeļus novākt. skatos Radžai tāds kā kupris uz skausta, no rīta toč tāds nebija. sāku taustīt - kaukāds liels bumbulis ar šķidrumu iekšā. zvanu savai vetārstei - šī neceļ ārpus darba laika. saņēmos un piezvanīju Pavārpuikas sievai - arī vetārstei. viņa ieteica mēģināt veikt punkciju un paskatīties, kas tur tek ārā. es turēju degunu, digna iedūra un patecināja tādu bāli sārtu, ūdeņainu šķidrumu. daudz gan nedabūjām notecināt, jo mājās bija tikai ļoti maza špircadata, caur kuru viss ļoti lēni notikās un Radžai vienā brīdī apnika un viņa izrāvās. izskatās, ka varētu būt asinsizplūdums pamatīga uzsituma rezultātā, bet kur kartupeļu tīrumā var uzsist skaustu es nesaprotu. cerams uzsūksies.
citādi vienos vetārstos, vienos izdevumos (zirgam tā noteikti nebūs maza summa) un pats galvenais - vienos uztraukumos.
tagad jau aizdomīgi skatos uz kaķiem. viņi gan tīri teorētiski pieder maniem vecākiem, tāpēc cerams mana sliktā karma viņus neķers.

buuurvīgs pirmais oktobris. kā nebūs, ja var braukt pa šosē ar logu un lūku līdz galam vaļā un pēc tam trīs stundas patīkamā kompānijā jāt ekspedīcijā pa mežu, kurā ņirbinās tik skaisti oranžīga saule, visam svaigi, sūnaini un dzestri smaržojot. pētīt jaunas takas un atklāt iepriekš nejātus maršrutus. aizjājām gandrīz līdz Dzērumiem. gandrīz, jo tilts pār Misu, uz kuru bijām cerējušas, izrādījās ar zirgu nepārvarams. līkumu izgājām pamatīgu, kaukādi labi padsmit kilīši kopā točna savācās.
kaukāds sen nebijis virmojošS priecīgums man šodien iekšā.

p.s. bet tā cepšanās par mežu izciršanas apjomiem ir ļoti pamatota. izcirtums, pēc izcirtuma, kailcirte, pēc kailcirtes. tas mežs no augšas drošvien izskatās pēc siera ar ļoti pamatīgiem caurumiem.

g) kopš šodienas oficiāli un juridiski esmu ganāmpulka turētājs. paša ganāmpulka gan man vēl nav, bet būs. drīz;
s) pārvācos no Tele2 uz Biti;
d) pirmo reizi mūžā biju tai slavenajā donatotuvē. sanāca iet garām un izdomāju, ka kamēr neesmu kļuvusi par 100% vīgan, jāiečeko. konstatēju, ka tur pārdod mutē kūstošus, cukura, pārtikas krāsvielu un balto miltu koncentrātus, pēc kuriem gribas no iekšpuses izrīvēties ar vērmelēm. vai vismaz pelašķiem;
t) pirmo reizi mūžā braucu ar to glauno, zemās grīdas tranvaju. divas pieturas. par zaķi. vajadzēja paspēt no teātra uz to konci, uz kuru neviens no jums negribēja nākt;
m) pirmo reizi mūžā biju Melngalvju namā. koncerts bija ļoti kruts. Vasks, kā vienmēr, patika vislabāk. ritīgi izšrubēja iekšas. kā starpbrīdī runājām ar tur satiktu paziņu (kurai izrādās ar bijis problēmas ar līdznācēja atrašanu), tad Bēthovenu pēc tam atskaņo, lai cilvēkiem nebūtu jāiet mājās pa taisno pēc Vaska un, lai viņi no tās aizgrābtības nepakļūtu zem tranvaja (video, kur Vasks skaidro kā tam kvartetam jākapā);
d) kolēģe stāstīja, ka aktieri šodien esot sprieduši, kas būs ģērbēja jaunajai Šmita izrādei un visi teikuši, ka gribot mani (bet tā kā par to lemj administrācija, tad nebūšu). nav jau nepatīkami, bet man vienmēr licies, ka no četrām teātra ģērbējām es esmu vispaviršākā un neprasmīgākā un tizlākā. pārējās ir tādas nopietnas sievietes, nu tantes tādas. es allaž esmu domājusi, ka viņām viss vienmēr ir perfektā kārtībā, ka viņām nav problēmu nevainojami izgludināt pat vissarežģītākā piegriezuma un burzīgākā auduma svārkus (pagāja trīs gadi, kamēr es sapratu kā var izgludināt Šmukstes svārkus izrādei Ledus), ka viņas momentāli aizšuj katru sīkāko caurumiņu, ko pamana, turklāt tā, ka nemaz nevar redzēt, ka tur tāds kādreiz bijis, un ka viņas nekad steigā negludina tumšus tēkreklus no labās puses tādējādi iegludinot nesmukas, spīdīgas vīles (es reizēm tā daru) utt. utjpr. es, piemēram, nesen trīs dienas pēc kārtas aizmirsu, ka Gāgas kreklam podziņa iztrūkusi; aiznesu Krūmiņa kaklasaiti Samītim; ieliku Soņas zeķes fūrē uz Milānu nesalāpītas un pazaudēju Keiša taurē bāžamo lupatu. ja pēc visa šī, viņi tomēr labāk grib, mani, ko un kā tad tās pārējās dara?

nedēļu atpakaļ uz Dabaszirgiem bij izsaukta viena jauka zirgu amatierfotogrāfe, lai sataisa bildes promocijas materiāliem. kad promobildes bij sataisītas, varēja mazliet izmantot fotogrāfi arī personīgiem mērķiem. daudz gan nesanāca, jo viss notika pēcpusdienā un fotogrāfēšanai tik vajadzīgā saule ļoti steidzīgi slīdēja aiz koku galiem. bet šis tas smuks tur sanāca. šodien tiku pie bildēm

( foto )

( zirgu dzīve )

salikās tik jocīgi, ka mana zirgdrauga senčiem var izsekot līdz pat 1587. gadam (tā ir kaukāda viņa vecvecmāmiņa entajā pakāpē), bet pati savus senčus labi, ja līdz vecvecāku vecvecākiem zinu. nē, nu droši vien ar zināmu pūļu pielikšanu varētu izpētīt vēl mazliet tālāk, bet tam noteikti nepietiktu ar tēva vārda un šķirnes ierakstīšanu internetā.

beidzot tiku uz pāris stundām pie zirga. zirgs pilns enerģijas un nepacietīgs, tāpēc ritīgi izauļojāmies pa mežu. romantiskā divvientulībā. beigās man spēka vairs nebija, bet zirgs prasījās uz vēl skriešanu.
diena brīnišķīga, mežs saules pieliets un smagi smaržo pēc rudens. sarkani brūkleņu punktiņi sūnās un daudz, daudz sēņu. šogad man ar sēnām jocīgi - ne īsti gribas viņas lasīt, ne īsti ēst, pietiek tikai priecīgi viņās nolūkoties garāmjājot. ir tāds neliels azarts pamanīt pēc iespējas vairāk, bet par griešanu un mājāsnešanu nav nekādas interes.
pēc tam vēl saņēmos un iezvēlos stindzīgi saltajā upē. patiešām iezvēlos, jo tas ir vienīgais veids kā viņā iekļūt. ja mēģina iet lēnām, tad gandrīz momentāli pārstājas sajusties kājas. auksts, bet nenormāli foršs ūdens.

man te vakar piesūtīja vienas tādas labas amatierzirgfotogrāfes bildētas fotogrāfijas ar Radi. tad nu vienu ielieku šeit, par godu šodienas (un visu citu dienu arī) foršajam treniņam.

( Radiks, jeb pilnā vārdā Raritet )

a) grauzdēta pitas maizīte ar svaigiem zaļumiem, dārzeņiem, seitanu, DIY humusu un zemesriekstu sviesta mērci. pirms un pēc.

b) es nesaprotu kāpēc ir jādara kaut kas tāds: zinātnieki satraukušies par nelielu Černobiļas apkārtnē dzīvojošu Prževaļskas zirgu populāciju. 31 zirgs 1998. un 1999.gadā tika izlaisti Černobiļas piesārņojuma zonā, kur cilvēki bez atļaujas nevar iekļūt. Tas tika darīts, lai bagātinātu vietējo bioloģisko daudzveidību. (avots)
t.i. es nesaprotu, kāpēc gandrīz izmirusi un aizsargājama dzīvnieku suga (vēl) ir jāpalaiž bagātināt vietējo bioloģisko daudzveidību vietā, kura ir tik piesārņota, ka cilvēkiem tur aizliegts uzturēties?

A) treniņā tiku izklaidēta ar konkūra pamatiem, t.i. šķēršļu pārvarēšanu noteiktā secībā, no noteiktas puses, pa noteiktu trajektoriju, noteiktā ātrumā un ar noteiktu uzsēdi. nekad iepriekš nebiju neko tādu darījusi, bet ir baigi kruta. trenē mobilizēšanos un koncentrēšanos un tas ir tieši tas, kas man dzīvē pietrūkst. šķēršļi jau gan nebija nekādi īpašie, kaut cik lecams bija tikai viens - pārējie vienkārši kavaletes vai zemē guļošas kārtiņas. bet šausmīgi interesanti. treniņi pie Gitas un pāriešana uz nenormāli foršiem beztrenžu iemauktiem (hakamoras paveids, ko sauc par LG bridle) ir ļoti, ļoti uzlabojusi manu vadību. iekšējā pavadā gandrīz vispār vairs neķeros un strādāšana ar ārējo jau sāk kļūt par automātisku ieradumu. tagad vairāk jāpiestrādā pie vadības ar ķermeni. Radiks ar priecīgs, viņam izrādās šausmīgi patīk lekšana, šķēršļi un maršruti. viņš ieiet baigā azartā un pat sāk bišķi par daudz nesties. karoč labi mums iet visiem trijiem kopā - man, zirgam un trenerei;
B) šodien saņēmos uz savu pirmo braucienu pie stūres uz Rīgu mašīnā atrodoties vienai pašai. it kā pa Rīgu ir braukāts, galu galā Rīgā tak mācījos braukt, bet tā braukšana vienai bija kaukāds krupis, kuru vislaik nevarēju saņemties norīt. bet nu šodien pēc treniņa savācos, iepriekš izdomāju visu maršrutu - kur vajadzēs griezties un kādas joslas ieņemt, un braucu. aizbraucās bez problēmām un bija pat vairāk patīkami nekā nervozi. drošvien palīdzēja tas maršrutu treniņš pirms tam, kurš prasīja pietiekami daudz spēka, lai pēc tam nebūtu liekas enerģijas stresošanai.

( vakar bija šausmīgi forša diena )

šodien gāju uz jogas nodarbību un pa ceļam piesējās kārtējais vaišnavs ar kārtējām grāmatām. es viņam - man jau visas šitās grāmatas ir. šis - varbūt tad varat ko ziedot? varu - ieberu šim kaukādus santīmus saujā. šis - jums tāda ļoti gaiša un jauka aura, drošvien ar jogu nodarbojaties... (man nebija paklājiņš pasists azotē un uz pieres arī nebija rakstīts, uz kurieni eju). beigās par visu vari gribēja man kko iedot, bet tā kā no grāmatām kategoriski atteicos, tad ielīmēja man maciņā uzlīmi - sarkanu sirsniņu. nu tādu kā piektklasnieces līmē uz vaigiem Valentīndienā.
vispār jau pēdējo pusgadu diezko neesmu ar jogu nodarbojusies. bet, kas attiecas uz auru, iokaste vienreiz teica, ka zirgi uzlabojot auru. Ragaciema Agnese arī*.

_______
*Zirgam ir ļoti plašs lauks, un pat tikai atrašanās viņam blakus harmonizē daudzas lietas cilvēkā.