*

vakar manam čalim palika apaļi 10 gadi. liels puika.
šodien braucu ar milzīgu spaini pilnu ar dārzeņiem, bet pēc tam pavilkāmies līdzi citiem aktīvistiem uz krūmu lekšanas nodarbību. krūmu tāpēc, ka pašu priekam, īsti nemākot to pareizi darīt. agrāk man vispār bija bail lekt, Upenei riebās lekt vispār, bet no Lēdijas vienreiz nomaucos. ar Radi pārreiz esmu lekusi, bet šādai nodarbei tomēr prasās kompāniju - vismaz lai ir kāds kas ātros izsauc, ja nu kas. šodien tātad kompānija bija un visnotaļ azartiska. ta nu dragājām pa laukumu kā Kleistu mācību grupā, visi rindā, viens aiz otra pār šķērslim.
ar Radi man nezkāpēc nav bail lekt, jo viņš tomēr ir izbijis konkūra zirgs, ar konkūra asinīm un arī kādās sacensībās gājis, līdz ar to es paļaujos uz to ka viņš zinās ko darīt, uzticos un cenšos viņam netraucēt. galvenais pašai noturēties. īsti labi jau tas nav - dot viņam tādas patvaļas iespējas, bet kaukad paņemšu arī kādu lekšanas treniņu pie treneres un būs labi. galvenais, ka Radim nenormāli patīk lekt un viņam pirms šķēršļa pilnīg tāds kā motors ieslēdzas, kas rauj uz priekšu. tik augstu kā šodien iepriekš vēl nebija lekts. karoč ritīg forša pavasara diena!

( fotokorespondents arī bija klāt )

beidzot, beidzot tek bērzu sulas!!!
un šodien pat priecājos par smidzekli, jo varēju baudīt savu jauno foršo jāšanas lietusmētli. uzvelc tādu un jūties kā teltī.
ceļi ir gandrīz visur atkusuši un nožuvuši. un smaržo pēc mitras zemes!!!

( britu lēdija )

2009. gada 8. novembris - es zinu, ka kādreiz man pašai savs zirgs būs. un vispār, kopš es sevi atceros, mani vienmēr ir vilcis pie zirgiem, tāpēc nesaprotu, kāpēc man vajadzēja 6 gadus nodzīvot vietā, kur līdz tuvākajam stallim ir 20 minūšu kājāmgājiens un pa visu šo laiku pajāt tikai 3 reizes

pagāja tieši gads un 11 mēneši līdz brīdim kad parakstīju zirga pirkšanas līgumu. izrādās, ka kādreiz var būt galīgi negarš laika posms.
šim par godu atkārtošos - es zinu, ka kādreiz man būs māja meža vidū!

no rīta tik skaista saulīte rotājās, bet pēcāk mīlīgs pavasara lietutiņš nosmīlāja. apsveicinājos ar visiem pamatelementiem - gaiss pilns neredzamas ņirboņas un piesātināts kūsājoša dzīvīguma. kūrām uguni, dedzinājām zarus, rakām un tīrījām straumītēm gultnes uz novadgrāvjiem, lai zeme var žūt.
gājām ar zirgu pa mežu staigāt, zirgs rakās ar degunu pa sūnām kā mežacūka, rāva sūnas no zemes, daļu ēda, daļu purināja un meta pa gaisu. un parādīja man turpat pie mājas pavisam svaigu stirnu mēslu čupiņu. skudru pūžņi sākuši ņudzināties. bet uz Plakanciema šosejas knapi nenotriecu pašnāvniecisku vāveres un caunas krustojumu.


( mazliet )

( 17. marts )

pilnmēness + magnētiskās vētras + mēnešreizes + kaukas rota vīrusam līdzīgs (pēdējā maltīte, ko sagremoju bija viegla biezzupiņa aizvakar, dienas pirmajā pusē) + zirgam klepus saasinājums (šodien būs vets) + Golfs servisā + ar naudu sūdīgi

( zirgu spēles putenī )

šodien, ja neskaita zombīgo nīkšanu darbā, bija brīnišķīga diena.
manās un Zirga attiecībās, pēc paša Zirga iniciatīvas tika atvērta jauna dimensija - Zirgs pats piedāvāja spēlēties brīvībā (t.i. bez striķa, kura viens gals ir pie apaušiem, otrs man rokās). tāds bikls, samulsis, sakautrējies, bet saņēmies. viņš vispār mani šodien vairākas reizes pārsteidza ar lietām, uz kurām šobrīdējā attiecību fāzē, nebiju iedrošinājusies cerēt vai vienkārši nebiju no viņa gaidījusi. ļoti silta un laimīga sajūta iekšā.

vēl ir silta un laimīga sajūta par to, ka ļoti lieliski izdevās plāns izmēģināt grupveida spēlēšanos ar zirgiem. t.i. esam nevis tikai es un zirgs, bet vēl viens cilvēks un zirgs un mēģinam darboties kopā. šis plāns noteikti ir jāpaplašina uz vienreiz-nedēļā-darām-to plānu. ļoti svētīgi gan man, gan Radim.

jocīgi. šodien apritēja gads, kopš es ar Radi esmu pazīstama. un kopā. pavadīju brīnišķīgu dienu ar viņu un citiem Dabas zirgu iemītniekiem, atbraucu mājās un uzzināju, ka pirms divām dienām kritusi Upene. sirmais sapņu zirgs, kurš atgrieza manī ticību bērnības ilgām pēc zirgiem.
pāris dienas atpakaļ redzēju viņu sapnī. neatceros ko, tik pamodos no rīta un zināju, ka naktī bija Upenīte atnākusi. vecā, mīļā, mīļā, gudrā ķēve.



vai es neteicu, ka februāris ir viens pretīgs mēnesis?

uzvilku šodien 23 apģērba gabalus ( uzskaitīti sīkāk ) un braucu uz Dabas zirgiem. apciemot savējo un piedalīties jauna iemītnieka uzņemšanā. Golfs pieleca tikai pēc kārtīgas parīstīšanās. kad braucu turp radio teica, ka Rīgā esot -21 celsijs. ārā gājām pa diviem lāgiem - ar tējas pauzi (mājā, kurā ir +12 grādi) pa vidu. kamēr kustās, tikmēr ir ciešams, bet tikīdz kaut mirkli pastāv sāk kost kāju un roku pirkstus nost un aukstums mēģina līst pa ekstremitātēm ķermeņa centra virzienā.
jaunais iemītnieks tika uzņemts labi, cik nu labi tas vispār iespējams tādā stingri hierarhiskā veidojumā kā zirgu bars.

( zirgi ziemā )

šodien tāda ieskāba diena.
pirmo reizi saskāros ar kolikām savam zirgam. tipa 24/7 ārā dzīvojošiem zirgiem aukstā laikā mēdz būt problēma ar dzeršanu - viņi dzer mazāk nekā viņiem vajadzētu dzert ēdot tādu rupjo barību kā siens. turklāt Radis pieder mazkustīgākajai bara daļai. kamēr viena daļa iet ālēties un dauzīties, viņš ar dažiem domubiedriem paliek pie barotavas rīt sienu, bet kustības ir nepieciešamas normālai vēdera darbībai. nuvo, šodien aizbraucu un skatos, ka zirgs taisās ta ka uz vārtīšanos, bet nevārtās. drīzāk mēģina šļūkāt ar vēderu pa zemi - kolikas tātad. nācās dzenāt zirdziņu kordā, pa sporta modei, kamēr vēders atkal sāka normāli darboties un viņam izdevās izspiest savus zirgābolus. process bija diezgan ilgs, bet beigas laimīgas. labi, ka izdevās iztikt bez vetārsta saukšanas, mans maks par to ir ļoti priecīgs. vispār labi, ka gadījās tāds viegls gadījums - radās pieredze un zināšanas kā jārīkojas un kā noteikt, kad točna jāzvana ārstam (ja pulss pārsniedz 80 sitienus minūtē. normāls ir 30-50 sitieni).

un man riebjas, riebjas, riebjas aukstums. ir nenormāli pretīgi -20 grādos iekāpt aukstā mašīnā un braukt mājās. šķiet, ka rokas ar visiem cimdiem piesalst pie stūres un diezgan strauji pārvēršas nejūtīgos ledus klučos. kaut cik atsila tikai tad, kad jau griezu iekšā Saļikā.

fevrālis jau izsenis ir mans nemīļākais gada mēnesis.

( pūkains zvērs ar gremošanas traucējumiem )

skaista, bet skāba filma. tumša pasaka par to, kā franču mākslinieks Žeriko, kurš ir slavens ar zirgu gleznojumiem, iepazīst zirgus.
režisors - francūzis ar pseidonīmu Bartabas, kurš vada Theatre Equestre Zingaro, kas ir kaut kas absolūti maģisks, mītisks, sapņains un reizēm pat murgains.

( ilustrācijas )

( ziemas pasaku mežs )

nē, nu ja tiešām, tiešām nevar nekā bez tās ziemas iztikt, tad, lūdzu, lai viņa ir kā šodien - mīnus četri, sniegs un saule.
aukstāku, lūdzu, nē. un papildus sniegu arī, lūdzu, nē. pelēks un apmācies - tikpatļoti, lūdzu, nē.

( q )

šodien atgriezos no Dabaszirgu retrīta. uzturējos tur nepātraukti kopš 5dienas vakara, līdz šodienas pirmspusdienai. ar vienu izņēmumu - aizbraucām uz Salaspili pakaļ sunim.
bija forši. miers. mežs. klusums. vienatne. suņi. zirgi. zirgu dzīve. daudz āra. jābaro zirgi. jāpļāpā ar viņiem. jānes malka. jākurina krāsns un plīts. jāgaida vīrs mājās no darba. jāēd. jālasa. jāzīmē. jāguļ. jāvēro.
saule. lietus. sniegs. dubļi. vējš. pelēks. pilnmēness.
bez interneta. bez TV. ar sūdīgu zonu telefonam. un radio, kurš ķer tikai LR1.
līdz tuvākajam veikalam, kurā tāpat nekā nav, 4 km.

trešo reizi auļoju ar Radi. viņš ir ļoooti ātrs. sākumā nobijos, domāju, kas nu būs, jo uz maniem bremzēšanas mēģinājumiem reaģēja nekā. tad galvā ienāca ģeniāla doma - uzticies zirgam. tiklīdz es ielaidu šo domu prātā, zirgs pamazām palēnināja gaitu un mēs pārgājām rikšos labu gabaliņu pirms vietas, kurā būtu bijis ļoti vēlams apstāties. zirgam ir iepaticies spēlēties. viendien, kad rikšojām blakus pa laukumu viņš rotaļīgi purināja galvu un augstu mētāja priekškājas - zirgiem tā ir spēlēšanās un dzīvesprieka pazīme. zirga iepriekšējā īpašniece priecīgi brīnījās, ka uzzināja - viņa neesot viņu tādu redzējusi kopš viņš bija divgadnieks. bet pavasarī viņam būs jau 10. tas nozīmē, ka viņš veras lēnam vaļā. tas nozīmē, ka mums sanāk!



jā, māja meža vidū ir mans nākamais lielais sapnis un šī nedēļa man deva lielisku iespēju pārbaudīt vai man tas der. der, tikai man pietiktu ar diviem zirgiem piemājas aplokā. vienpadsmit man būtu par daudz.

( tur )

( noskaņas )

šodien bij eglīte Dabaszirgos. pēc dubļainas izjādes pa mežu, ār-eglītes rotāšanas ar zirgu uzturā lietojamiem rotājumiem un pamatīga mielasta (man nenormāli garšo cepeškrāsnī cepti kāļi un rāceņi), izrādījās ka saimniece itin labi prot spēlēt akordeonu un, ka liela daļa sanākušo nesaprotamā kārtā prot dziedāt tautas dziesmas latgaliski. es nemācēju, bet viena bija tik lēna, gara un sērīga, ka ap vidu jau varēju itin labi pavilkt līdzi. bij arī ciemiņe, kas pieprot kokles spēli un demonstrēja mums ļoti apgarotus Circenīša Ziemassvētkus (tos gan neviens nemācēja iesākt tā, lai nevienā mirklī visiem nepaliktu par augstu un neizdziedamu). visādas spēles arī notikās, kuras vienā brīdī izraisīja masu smieklu histēriju.

visi slavēdami ēda tās manas mokošās piparkūkas (varbūt formas dēļ?). mafinus gan arī. bet tos, kas bija atstāti mājiniekiem aprija suns. pa kluso noķeksēja no galda malas.

un zirgs šodien bija pilnīga pulvermuca. likās, ka sprāgst no enerģijas. knapi valdīju.

Radis pieķerts niekojamies ar lūpukrāsu*

( vēl )

____________
* info nezinātājiem: tā nav lūpukrāsa un tas nav ģimenes škandāla rezultāts. nav arī kaukāda pretīga ādas slimība. tāds viņš izskatās pēc mielošanās ar bietēm.

šodien, pēc ļoti sviedrējoša treniņa, jāšus atsoļoju zirgu pa mežu. vienu brīdi apkārt bija tāds klusums, ka vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt bija pussatrūdējušu lapu klusināti zirga soļi, zirga elpa un klusa vienmērīga čīkstoņa, zābakiem berzējoties gar seglu spārniem. neviena cita troksnīša. ne vējš, ne putniņš, ne tālumā braucoša automašīna. nekā. viss, izņemot mūs, pilnībā apstājies, sastindzis, apklusis tik bezgalīgi daudzās novembra pelēkā nokrāsās. tāds pasteļpelēks sapnis, no kura mūs uzmodināja balts stirnas dibens, kas nesteidzīgiem lēcieniem aizļepatoja pāri pļavai. tad uz mirkli sastingām mēs, bet pavadījuši stirnu ar skatienu līdz mežmalai, turpinājām savu, rimti nesteidzīgo, ceļu.

es te pagājšgad tā gari un plaši un ļoti gudri izrunājos par 18. novembra tēmu. savas domas mainījusi neesmu un jau septembrī sāku domāt kā realizēt savu apņemšanos izdarīt kko jēdzīgu par godu Latvijas dzimšansdienai. jāatzīst nekas baigi labs prātā nenāca un, kad noskaidrojās, ka Kārlis būs prom tai laikā, ta pavisam sašļuku - nu kas es viens par arēju. bet negribējās ar galīgi par tukšu dirsēju palikt, tāpēc šodien saorganizējāmies, iejūdzām Naudiņu un izvedām no meža bišķi atkritumus. šitā akcija gan tika plānota jau kopš jūnija, bet nu vismaz beidzot tas ir nodarīts. tika likvidētas divas atkritumu vietas. bedri, kurā atkritumi bija samesti, piemetām pilnu ar zariem, lai neber atkal jaunus sūdus mežā. pēc tam jājām nosacīti svinīgā apvidus izjādē un uzdūrāmies vēl pāris atkritumu vietām. kaukad vajadzētu izvākt arī tos. un cerams ātrāk nekā nākamajā 18. novembrī. nākamajam 18. novembrim vajadzētu sagatavot kko nopietnāku.

( divas bildītes )