*

Jā, tēlo vientuļo vilku.

Skarbums zūd, kad es atbraucu. :)
Par to runājot, mums jau teju sauss, drīz varēsiet braukt ciemā.

es personīgi noteikti neieteiktu sākt mācīties jāt ALJK. dažas lietas tur pašos pamatos māca tik greizi un nepareizi, ka pēc tam nākas ieguldīt daudz darba un pūļu, lai no tā tiktu vaļā. īpaši, ņemot vērā to, ka labākie treneri un instruktori no turienes ir prom.

pamatus Dabas zirgos itin labi iemācīs saimniece Līga. ja ar laiku rodas vēlme pēc nopietnākas jāšanas un izaugsmes, pie mums regulāri brauc arī pieredzes bagāta sporta trenere. savlaik trenējusi trīscīņniekus, tāpēc ir ļoti zinoša gan konkūrā, gan iejādē.

Jā, es pamatus iemācījos vairāk vai mazāk nepareizi un pēc tam strādāju, lai to izlabotu.

Tika mācīta neefektīva zirga vadība, nekas netika paskaidrots par ārējo pavadu un vienīgais cilvēks, kas tur to varēja sakarīgi paskaidrot, ir no turienes prom.

Rikšos uzsēde tika mācīta pārāk sagāžoties uz priekšu, kājai aizslīdot pārāk atpakaļ. Rezultātā cilvēks guļas uz zirga pleciem, traucē viņa līdzsvaru, liek arī zirgam visu svaru pārnest uz priekškājām, kas ir pamatos nepareizi. ALJK tā doma bija - tā neesot tik lielas slodzes uz zirga muguru, kā klasiskajā variantā, kad uzsēde ir taisna. Es tomēr esmu guvusi apstiprinājumu tam, ka ne velti klasiskais variants ir klasisks. Tas ir labāks gan zirgam, gan jātniekam.

Lēkšos joprojām mēdzu cīnīties ar to, ka iesēžos pārāk dziļi un uz atpakaļu, kā tas tika iemācīts ALJK. Patiesībā arī ir jābūt taisnam, līdzsvarā ar zirgu, nevis jāsēž pozā, kas izslēdz normālas vadības iespējas.

Un ir vēl nianses. Papildus, tur tiešām vairs nav neviena cilvēka, no kā būtu vērts mācīties pat pamatus. Nu, lai pavizinātos lēni pa mežu, esot vienaldzīgam pret zirga labsajūtu - varbūt. Bet tie nav tādi pamati, ko es ieteiktu.

Vilkates komentāram varu piebilst vien to, ka no vairākiem cilvēkiem kas jāt mācījušies ALJK ir dzirdēts, ka sākotnēji licies ka jāšana ir mocības. pašai Līgai, kura kādu laiku pabija ALJK, pēc jāšanas Armanda vadībā bija zils dibens (precīzāk sakot kājstarpe) un muguru lauza vairākas dienas pēc jāšanas. kad viņa aizbrauca mācīties uz Angliju un pēc tam tepat Latvijā ņēma treniņus pie Gitas Zaķes, viņa atklāja, ka jāšanai nav obligāti jābūt ar savu ciešanu devu. un sēžot pareizi mugura nesāp nekādā gadījumā un zilu kājstarpi dabūt ir neiespējami.

ir arī vairāki klienti, kas pārnākuši pie mums un stāsta ļoti līdzīgu zilo dibenu pieredzi, turklāt zirgā viņi sēž manāmi šķībi, pārsvaroti, S burta formā un bieži arī nestabili.

Jā, piekrītu Inesei par to sāpīgumu. Man gan dibens zils nebija, bet bieži sāpēja krusti. Līdz kamēr sapratu, kā var jāt veselīgāk. Problēmas ar uzsēdi un asimetriju joprojām mēdz parādīties. Un ir bijušas kļūdas, kuras citi treneri, tās ieraugot, izlabo ar vienu vieglu padomu un brīnās, kāpēc man neviens tās nebija novērsis pirms tam.

forši, gaidīsim!

cīņas par pareizu uzsēdi īsti nav gan mūžīgas, mūžīga ir cīņa par tādas izveidošanu. ir klasiskā jāšana ar klasisko uzsēdi, kas ir gadsimtu gaitā izstrādāta un pilnveidota padarīšana un nekā labāka par to nav, ne cilvēka, ne zirga veselībai. tā ir visam pamatu pamats. atšķirīgās zirgu apmācības metodēs atšķiras vadības līdzekļu pielietojums un tas cik ļoti jāšana ir vērsta uz sadarbību ar zirgu, nevis vienkāršu viņa jāšanu.

no ALJK bijušajiem un esošajiem instruktoriem īsti nevienam nav nekādas klasiskās jāšanas pamatu apakšā un viņi pa lielam nodarbojas ar divriteņa izgudrošanu no jauna, turklāt dažos jautājumos tas notiek visnotaļ nelāgā virzienā (piemēram, attiecībā uz atvieglotajiem rikšiem vai lēkšu izsēdēšanas jautājumiem).

Jauki - ja mācīsieties abas, tad jau kaut kad varēsim arī kopā mežā doties. :)

Par pārējo - piekrītu Inesei.