*

šodien, pēc ļoti sviedrējoša treniņa, jāšus atsoļoju zirgu pa mežu. vienu brīdi apkārt bija tāds klusums, ka vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt bija pussatrūdējušu lapu klusināti zirga soļi, zirga elpa un klusa vienmērīga čīkstoņa, zābakiem berzējoties gar seglu spārniem. neviena cita troksnīša. ne vējš, ne putniņš, ne tālumā braucoša automašīna. nekā. viss, izņemot mūs, pilnībā apstājies, sastindzis, apklusis tik bezgalīgi daudzās novembra pelēkā nokrāsās. tāds pasteļpelēks sapnis, no kura mūs uzmodināja balts stirnas dibens, kas nesteidzīgiem lēcieniem aizļepatoja pāri pļavai. tad uz mirkli sastingām mēs, bet pavadījuši stirnu ar skatienu līdz mežmalai, turpinājām savu, rimti nesteidzīgo, ceļu.