*

iepriekšējā vakarā biju bijusi uz jogu. jāatsāk atkal viņa darīt regulāri. jo biežāk, jo labāk. no rīta pamodos tik priecīga, cik sen sen nebiju modusies. un jājās arī forši - ķermenis tāds viegls, paklausīgs un elastīgs. ideāls variants būtu no rīta kārtīga jogas nodarbība un vakarā jāšanas treniņš.
bij sarunāts, ka būšu ap 11iem pie Līgas un padarbosimies pa laukumu. sev un Gitai par prieku.
atbraucu, Katja aizsūtīta ganos pēc zirgiem. gaidam, gaidam, gaidam. pēc kādas stundas prombūtnes Katja zvana un saka, ka zirgu nekur neesot. kad ir nesekmīgi pārbaudīts arī tas aploka gals, kas aiz laukuma, kāpjam mašīnā un braucam šos meklēt. aizbraucam līdz Ziediem - zirgu nav, pēdu nav. aizbraucam uz Mežsētām - zirgu nav, pēdu nav. pabraucam vēl gabalu uz priekšu zirgu nav, pēdu nav. braucam atpakaļ, izlaižu Līgu pirms Mežsētām un braucu uz māju. atbraucu, izkāpju no mašīnas - kas tad tas!? zirgi rātni un godīgi tusē ap barotavu un šņakstina sienu. karoč, Katjai pohas un šī izstaigājusi ganības nepamanot 10 zirgu ganāmpulku. ganāmpulks gan pamanījis Katju, izdomājis, ka tiek aicināts uz mājām un rāmi lēnām arī atvilcies.
kad Līga atbridusi atpakaļ, ejam mēģināt realizēt savus iepriekšējos nodomus. sasegloju Radi un ejam laukumā voltot. it kā okej, bet zirgs guļ. zirgam slinkums un garlaicīgi. man arī mazliet garlaicīgi. Līga saka, a davai paleciet. no manis lecējs nekāds. pagājšvasar ar Upeni pārreiz pārlecām kauko 50-60 centimetrīgu, bet tās bij tīrās šausmas. Upenei lekt neizsakāmi riebās. viņa vispirms centās panest šķērslim garām, bet ja neizdodas, tad tieši pirms šķēršļa apstājās un vai nu stāvēja vai izleca no vietas un darīja to ļoooti smagnēji. kā cementmaiss.
Līga tātad uzstellēja mums krustiņu un mēs mēģinājām lekt pāri. pirmajā reizē Radis tāds izbrīnījies - ko? tiešām jālec? nevar būt... un pārrikšoja pāri, visu sagāžot. mēģinam vēl - zirgs sapratis, ka viss ir pavisam nopietni, pamodās, palika šausmīgi priecīgs un leca ar nenormālu sajūsmu un ļoti skaisti. tā kā es no tā pilnīgi nesaprotu, ta man atlika tikai iegriezt viņu uz šķērsli un turēties mugurā. pārējo viņš pats, ij izrēķināja lecienu, ij samainīja kājas pēc tam. un leciens tik viegls un ērts, es bezmaz vispār nejutu, ka lecu. no segliem ārā nesita, nebija nekādu baiļu. izlecām to krustu kādas 2-3 reizes no katras puses. vienā reizē iegriezu šo bišķi par vēlu, tāpēc sanāca pārlekt pašai riepai, nu kādi 70cm vismaz (nu manai lekšanā nepieredzējušajai galvai tie liekas milzīgi augstumi), bet joprojām viegli un ērti un droši. karoč varam braukt uz mačiem. pēc šitām pāris reizēm vairāk neko negribējās, es nenormālā sajūsmā, zirgs priecīgs un uzpūties lepns kā pāvs, tāpēc kāpu nost un laidu Radi vaļā. man gribas vēl šitā palēkāt, vismaz ir sajūta, ka mums abiem prieks par to.
pēc tam paspēlējos no zemes ar Leniju, izrādās, ka spēles man tomēr sanāk. vismaz ar zirgu, kurš saprot ko no viņa prasa un šādā gadījumā tas ir pat jautri un priecīgi. ceru, ka ar Radi ar kādreiz kaukas tāds būs.
beigās vēl pirmo reizi uzkāpju mugurā Fairai - tīri neko. tie slavenie, kratīgie rikši nemaz tik kratīgi arī nav. lēkšiem ar nav ne vainas. tik jocīgi ka apakšā kaukas tik apaļš, jo Radis ir šausmīgi tievs. iepriekšreiz uz zirga, kas nav Radiks, sēdēju manliekas, ka fevrālī.
tad tējas dzeršana un aukstās zupas ēšana. ir jau vakars un jātaisās uz māju, bet atbrauc Renāte un aicina mūs piebiedroties ātro gaitu apvidū. par ko gan ne. Renāte grib izpētīt pāris aizaugušus meža ceļus. nu tādus ritīgus čūkslājus. pa vienu izdodas izbrist cauri, pa otru ne - jāgriežas atpakaļ. gods un slava Radim - pats ļoti rūpīgi skatās, kur liek kājas, pēta pamatu un uzņemas atbildību. dzīve 24/7 dabīgā vidē acīmredzami ļoti nāk par labu. tradicionālos staļļos nācies saskarties ar to, ka zirgs pats vispār neskatās sev zem kājām un visa atbildība jātnieka plecos. turklāt tādi parasti negrib vispār no skaidri saprotama un gluda ceļa kāpt nost.
izlēkšojamies arī forši, Radis iet ideālos lēkšos, plašos un ne par ātru, ne par lēnu.
karoč brīnišķjauka diena. man prieks un cik nu es jutu arī zirgam prieks.