šodien netīšām sanāca paspēlēt kovbojos. iepriekšreiz tas bija darīts dziļā bērnībā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zimbabve un toreiz mūsu zirgi bija no koka un vecas zeķes. šodien viss pa īsto. biju saseglojusi Radi, iegājusi laukumā un domāju patēlot cītīgu jātnieci pastrādājot pie savas uzsēdes. nekā - piejāj Līga un saka, ka vajag aizjāt atdzīt mājās trīs no aploka izlavījušos zirgus. nekad nebiju šādā pasākumā piedalījusies, bet mazliet šaubīgi piekritu. notika tas tā - aizjājām, aplencām bēgļus un tad skaļi bļaudamas un stekus vicinādamas nesāmies šiem virsū. tas rezultējās ar vājprātīgu mājuptesienu pilnos un absolūti nekontrolējamos auļos pa visnotaļ dīvainām trajektorijām, ar asiem pagriezieniem. pie pēdējā asā pagrieziena pazaudēju vienu kāpsli, tas vēl nebūtu nekas, bet, ja visi pārējie zirgi pagriezās un nobremzēja pie slitas, tad Radim radās pēkšņas pārdomas, pa kuru pusi Anitras baltajam bembim labāk testies, domāja viņš lēni, bet kustību turpināja ļoti ātri. man vienbrīd likās, ka mēs 100% to mašīnu nonesīsim un paši nositīsimies, bet pēdējā brīdī Radis strauji pagriezās, es pazaudēju otru kāpsli nodomāju - ā nu labi, vismaz zirgs un mašīna būs veseli, tagad tikai es nositīšos. bet nenositos. Radim pēkšņi atkal pieslēdzās veselais saprāts, viņš mierīgi un paklausīgi nobremzēja tā it kā mēs būtu tikai lēnos darba lēkšos kluburējuši pa laukumu.
Līga izdomāja, ka nu mēs esam kruti iesildījušies un, ka mums obligāti jālec. es sākumā uz to skatījos ļoti aizdomīgi, jo likās, ka zirgs no kovboju spēlēšanas ritīgi sacepies un viņā pamatīgi vārās viņa dižciltīgo un slaveno senču asinis, bet pārlecām kaukādam niecīgam krustiņam. Radis nenormālā sajūsmā, turklāt pilnīgi kontrolējams un bremzējams. vismaz pēc šķēršļa. uz šķērsli gan viņš gāja ar baigo uzrāvienu un leca ar pamatīgu rezervi. pārlecām vēl pāris augstākiem veidojumiem un metām mieru. es biju jau galīgi piekususi, turklāt kājas vairs neturēja, toties zirgs bija tikai tāds knapi iesvīdis.
tiklīdz iestājās šitas vēsais laiks tie lopiņi pārvēršas par nenormālas enerģijas kamoliem. pilnīgvai bail no tā enerģijas daudzuma metas.
un man patīk ij spēlēt kovbojos, ij lekt, galvenais lai ceļā nav baltu bembju.
stindzīgums ārā gan pamatīgs. darbošanos beidzot bij rokas un kājas atkal atsalušas līdz nejūtībai. jāvelk ziemas jājamzābaki no kakta ārā. un braucot mājās fantastiski skati ar biezas miglas pārklātām pļavām, kuras apmirdz salti zils pilnmēness. tik salti, ka šķiet, ka viss viegli vizuļo sīkos sarmas kristāliņos.
zimbabve un toreiz mūsu zirgi bija no koka un vecas zeķes. šodien viss pa īsto. biju saseglojusi Radi, iegājusi laukumā un domāju patēlot cītīgu jātnieci pastrādājot pie savas uzsēdes. nekā - piejāj Līga un saka, ka vajag aizjāt atdzīt mājās trīs no aploka izlavījušos zirgus. nekad nebiju šādā pasākumā piedalījusies, bet mazliet šaubīgi piekritu. notika tas tā - aizjājām, aplencām bēgļus un tad skaļi bļaudamas un stekus vicinādamas nesāmies šiem virsū. tas rezultējās ar vājprātīgu mājuptesienu pilnos un absolūti nekontrolējamos auļos pa visnotaļ dīvainām trajektorijām, ar asiem pagriezieniem. pie pēdējā asā pagrieziena pazaudēju vienu kāpsli, tas vēl nebūtu nekas, bet, ja visi pārējie zirgi pagriezās un nobremzēja pie slitas, tad Radim radās pēkšņas pārdomas, pa kuru pusi Anitras baltajam bembim labāk testies, domāja viņš lēni, bet kustību turpināja ļoti ātri. man vienbrīd likās, ka mēs 100% to mašīnu nonesīsim un paši nositīsimies, bet pēdējā brīdī Radis strauji pagriezās, es pazaudēju otru kāpsli nodomāju - ā nu labi, vismaz zirgs un mašīna būs veseli, tagad tikai es nositīšos. bet nenositos. Radim pēkšņi atkal pieslēdzās veselais saprāts, viņš mierīgi un paklausīgi nobremzēja tā it kā mēs būtu tikai lēnos darba lēkšos kluburējuši pa laukumu.Līga izdomāja, ka nu mēs esam kruti iesildījušies un, ka mums obligāti jālec. es sākumā uz to skatījos ļoti aizdomīgi, jo likās, ka zirgs no kovboju spēlēšanas ritīgi sacepies un viņā pamatīgi vārās viņa dižciltīgo un slaveno senču asinis, bet pārlecām kaukādam niecīgam krustiņam. Radis nenormālā sajūsmā, turklāt pilnīgi kontrolējams un bremzējams. vismaz pēc šķēršļa. uz šķērsli gan viņš gāja ar baigo uzrāvienu un leca ar pamatīgu rezervi. pārlecām vēl pāris augstākiem veidojumiem un metām mieru. es biju jau galīgi piekususi, turklāt kājas vairs neturēja, toties zirgs bija tikai tāds knapi iesvīdis.
tiklīdz iestājās šitas vēsais laiks tie lopiņi pārvēršas par nenormālas enerģijas kamoliem. pilnīgvai bail no tā enerģijas daudzuma metas.
un man patīk ij spēlēt kovbojos, ij lekt, galvenais lai ceļā nav baltu bembju.
stindzīgums ārā gan pamatīgs. darbošanos beidzot bij rokas un kājas atkal atsalušas līdz nejūtībai. jāvelk ziemas jājamzābaki no kakta ārā. un braucot mājās fantastiski skati ar biezas miglas pārklātām pļavām, kuras apmirdz salti zils pilnmēness. tik salti, ka šķiet, ka viss viegli vizuļo sīkos sarmas kristāliņos.