*

diagnosticēju sev karpālā kanāla sindromu

b) biju uz trešo Bikram jogas nodarbību. gāja jau daudz vieglāk. kreizī gan bija celties četros, piecos braukt ar neticami pilnu busu (tas bija pilns ar jocīgām tantēm), sešos būt tur un desmitos būt atpakaļ mājās;
h) biju pie homeopātes. viņa bija gaidījusi, ka būs lielāki uzlabojumi analīzēs. nogrozīja galvu un bišķi nomainīja preperātus. sagruzījos bišķi;
p) mēģināju noskatīties Pirmos aplausus. izturēju 34 minūtes un izgāju ārā. mani neskaitot, no zāles izrādes laikā izgāja vēl 13 skatītāji.

biju šodien uz Bikram Yogu. sen gribēju pamēģināt, bet nebiju varējusi saņemties un arī šīs dienas aizgājiens bija nevis saņemšanās, bet veselas nejaušu sakritību virknes rezultāts.
pirmajā pusstundā gandrīz nomiru. ik pa laikam sēdos uz paklājiņa un elsu, otrajā daļā jau palika mazliet vieglāk (drošvien tāpēc, ka tad bija uz paklāja sēžamās/guļamās āsanas). pēcsajūta gan ļoti laba, turklāt to, ka ķermenis ir kauko darījis - stiepies un kustējies, es sāku sajust tikai pāris stundas pēc nodarbības, sākumā bija vienkārši tāds patīkams nogurums. pati jogas studija un apmeklētāji liekas tādi pārāk, hmm, sportiski. pasniedzēja bija no Izraēlas un jauka tāda. bet man pieradušai pie klasiskās jogas lēnuma un miera, bija grūti ar neprātīgi ātro ritmu.
nevar saprast vai gribētos iet vēlkādreiz vai nē. it kā aknām nākot par labu...

šodien pirmo reizi rakstīju saskaņoto paziņojumu - vakarvakar beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad šaurajā teātra pagalmā (kurš tajā brīdī gan bija gandrīz pavisam tukšs) sanāca ar kādu sarīvēties. it kā jau nekas - Golfam vispār ne vainas, Toijotai mazliet noskrāpēts bamperis. paskatījos, ka nekā nav un nesapratusi, kam tā Toijota pieder (jo nevienam no teātra tāda nav) aizbraucu mājās. šodien izrādījās, ka Toijotu Gatis paņēmis nomā, jo pats savu mašīnu saskādējis jau pirms tam. nedusmojās, protams, un paziņojumu rakstījām tāpēc, ka nomas mašīna, bet vienalga stulbi.

nesaprotu, kad vienreiz tās nebūšanas atstāsies. pārvākšanās ar ir iekavējusies uz diezgan nenoteiktu laiku, mūsu noskatītās un sarunātās mājiņas īpašnieku problēmu dēļ, bet neko citu atrast nesanāk. darbs ar jauns nemeklējas. nu viens jauks piedāvājums ir, bet izsverot visus par (vides maiņa, mazliet vairāk jāstrādā ar galvu) un pret (atalgojums tāds pats, bet darba laiks apmēram 3x ilgāks), laikam jau tomēr palikšu teātrī. tā jau man tas teātris neriebjas un mīļš ir, vien tiešie darba pienākumi līdz kaklam.

ar veselību nez. dzeru tējas, svaigās sulas un homeopātiju un vispār jūtos labāk un dzīvīgāk, nekā septembrī un oktobrī. kaukāds efekts ir.

( C )

man, manam sunim un manam zirgam ir vienāda attieksme pret medicīniskām manipulācijām un tiem, kas tās veic. tikai katrs no mums to izpauž atbilstoši savai būtībai.
Radža kā plēsējs ir bailīgi agresīva, Radis kā prejanimālis mēģina izrauties, nonest visu, kas ceļā un aizbēgt, bet es kā cilvēks mēģinu apspiest sevī bailes, riebumu un negribēšanu kā jau sociālajā kōdā pieņemts. iekšēji gan gribas darīt tāpat kā Radim. mani gan, atšķirībā no maniem zvēriem, visvairāk šausmina ne pašas porcedūras, bet milzīgā un cilvēkam absolūti nedraudzīgā tradicionālās medicīnas birokrātiskā Mašīna.

dūūms uzņem apgriezienus. Radžai arī diezgan nopietnas veselības problēmas. detaļās neieslīgšu, bet šodien nomainījām vetu, iztērējām 50 latus, bet vismaz ir sajūta, ka šīs problēmas tiek patiešām risinātas un tam, kas tiek darīts ir rīzonabls pamatojums. nevis kārtējo reizi grūstas kaukādas antibiotikas.
pati biju šodien Infektoloģijas centrā uz konstultāciju pie hepatologa. tas neko jaunu vispār nepateica, tikai nozīmēja vēlreiz uztaisīt tādas pašas analīzes, kādas man jau ir svaigi uztaisītas pie Gulbja. tikai pie viņiem rezultāti jāgaida 2 nedēļas (un pakaļ jābrauc personīgi - uz epastu nesūta, pa telefonu nesaka), ja grib pie ārsta - uz atkārtotu vizīti pieraksts mēnesi uz priekšu (pirmā vizīte bija rindas kārtībā). man gan jau Kārļa sakarā palika ļoti, ļoti nelabs iespaids par Infektoloģijas centru (no slimnīcas viņu tā arī izlaida - bez diagnozes).

turpinot tēmu - lūgšu visus parakstīties par to, lai valsts apmaksā 100% c hepatīta ārstēšanu
http://manabalss.lv/par-dzivi-bez-c-hepatita/show?mode=all

es negribu pārdot zirgu!

vispār ļoti sirreāla sajūta. apzinoties to, ka visa mana nepārtrauktā cīņa ar sevi, kas patinot filmu atpakaļ, ilgst vismaz kādu gadu - par to, kāpēc es esmu tik nepateicīga par visu labo, kas man dots un izturos tik nīgri un viegli aizkaitināmi. kāpēc man no rītiem negribas celties, bet gribas gulēt visu dienu. kāpēc negribas seksu, lai gan agrāk gribējās nepārtraukti. kāpēc man nav gribēšanas neko darīt, kāpēc izvairos no cilvēkiem. kāpēc jūtos mūždien nogurusi. dusmas uz sevi, par to, ka nebaudu dzīvi un nepriecājos. mēģinājumi saņemties, kas katru reizi arvien smagāk izgāžas. pārdzīvojumi par to, ka pazudis mirdzums acīs. vainas sajūta mīļo cilvēku priekšā par savu aizvien īgnāko izturēšanos, bez reālām spējām to mainīt...
sirreāli tāpēc, ka tam ir pavisam vienkāršs, bet diezgan briesmīgs izskaidrojums - slimas aknas. ok, diganoze man vēl nav uzstādīta, ir tikai analīžu rezultāti, bet tie ir diezgan nepārprotami. ja tiem vēl pievieno manu ik pa laikam smeldzošo labo "nieri" (nezinu kāpēc, bet es domāju, ka man ik pa laikam sapūš nieri un tāpēc tur kaukas smeldz), svīšanu naktīs (tas bija ļoti aktuāli ziemā), pelēkos riņķus zem acīm, to, ka pa laikam uz pāris stundām uzkāpj maza temperatūriņa un pēc tam pazūd, tad baigi cerēt uz to, ka varbūt tomēr man nekā nav, būtu muļķīgi.

info

saņemšanās uz vispārēju veselības pārbaudi, lai mēģinātu saprast no kā mans pēdējo mēnešu nogurums, negribēšana celties un nīgrums, ir rezultējusies ar pozitīvu C hepatīta rādītāju asinīs. t.i. manī ir tas vīruss, pagaidām tik nav zināms kādā formā - aktīvā, hroniskā vai pasīvā. sirdī tika saklausīta kaukāda neriktīga vārstuļa skaņa, bet uz ehokardiogrāfiju es vēl neesmu saņēmusies aiziet. toties Kārlis kopš šī rīta ir infektoloģijas slimnīcā, ar joprojām nezināmu diagnozi.
esmu iegrābusies overdraftā apmēram divu savu mēnešalgu apmērā. man riebjas mans darbs un ir līdz nāvei apnicis dzīvot kopā ar vecākiem. un Golfs ir pasācis pārāk bieži prasīties uz servisu.

man ir zirgs, bet sāk izskatīties, ka tūlīt es nevarēšu atļauties viņu uzturēt. vismaz gadījumā, ja nāksies ārstēt c hepatītu tradicionālās medicīnas izpildījumā.

šorīt, pussešos no rīta, atklāju ka tās jaunās džinsas man tomēr iet virsū un var pat aiztaisīt. tik vien, ka aiztaisītas bišķi spiež uz vēdertiņu.
nesaprotu kā tas ir iespējams, jo nevarētu teikt ka pēdējās dienas būtu pavadījusi neēdot un daudz kustoties.
tas man atgādina gadījumu, kad man padsmit minūšu laikā no matiem pats no sevis pazuda pilnīgi neizķemmējams dreds.

es nesaprotu kāpēc es katru vasaru uzbarojos. KATRU!
pirms mazliet vairāk nekā 2 nedēļām pirktās, 34. izmēra džinsas vairs nelien uz dibena virsū. kad pirku bija mazliet grūti aiztaisīt pogu, bet tā jau tas jaunām, pieguļošā tipa džinsām piedienas. vecās, ienēsātās trīdesmitceturtnieces gan vēl lien virsū. pagaidām.
svērties neiešu. bail.
mierinu sevi ar domu, ka es parasti rudeņos izkrītos. arī nesaprotu kāpēc.

mati arī sākuši saujām birt ārā. veh.

pasaulē neapšaubāmi pastāv līdzsvars. ja vetārsts par izsaukumu + papļāpāšanu + pulsa un elpošanas paklausīšanos zirgam, noplēsa 50 Ls, tad mana nenormāli foršā zobārste (ar kuru mani nevieno nedz radniecība, nedz īpaša draudzība) par kronīša pārcementēšanu ar krietnu anastēzijas devu paprasīja tikai divīti, ar tekstu - "ai, no ko es vairāk no tevis ņemšu"

pilnmēness + magnētiskās vētras + mēnešreizes + kaukas rota vīrusam līdzīgs (pēdējā maltīte, ko sagremoju bija viegla biezzupiņa aizvakar, dienas pirmajā pusē) + zirgam klepus saasinājums (šodien būs vets) + Golfs servisā + ar naudu sūdīgi

pēdējā laikā ļoti uzkrītoši piepildās visas manas vēlēšanās:
c) nesen domāju par to, cik ļoti noderētu šai sezonai atbilstoši jāšanas cimdiņi, kas, protams, nav nekas diži lēts. šodien aizbraucu pie zirga, gāju pārģērbties, atveru skapi un tur no manas jājamjaciņas kabatas man virsū smaida gandrīz jauni, kvalitatīvi cimdiņi, tuklāt precīzi mans izmērs;
ē) nesen domāju, ka būtu labi, ja kāds augstāks spēks palīdzētu man neēst, kad negribas, it īpaši to attiecinot uz knakstīšanos ap maizītēm. bet, lūdzu - nepagāja ne diena un sarosījās gudrības zobs. smagana uzpampusi, žokli lieki virināt negribas un īpaši nepatīkamas sajūtas mutē rada tieši maizes drupačas;
z) viendien izbļaustījos ka man nav rudens apavu un nav naudas par ko viņus pirkt. aizbraucu uz Rīgu, iegāju humpenē un tur tieši acu priekšā zaļi, no skata nevalkāti zābaciņi par pieci lati, taisni mans izmērs. pie kases pārdevēja rauca pieri un grozīja galvu - ko tik lēti, mums šitādi parasti iet par piecpadsmit.

mani mati divu gadu un apmēram 3 nedēļu laikā ir izauguši aptuveni 32 centimetrus. kaukur lasīju, ka matu vidējais augšanas ātrums ir 1 cm mēnesī. ta jau sanāk, ka manējie ir mazlietiņās naskāki.

( mati )

labvakar, mani sauc Inese un es tikko atcerējos, ka no rīta nosvēros un konstatēju, ka sveru 50 kg. iepriekšreiz svari šitādu ciparu rādīja, kad mācījos 10. klasē.

*) man ir 2 gab jaunas grāmatas - būs ko darīt visu vasaru. man šo abu grāmatu sakarā pat radās doma par to, ar ko es varētu gribēt pelnīt naudu pēc gadiem, hmmm, pieciem - desmit;
( šitādas )
*) vakar bij braukšana, šodien bij braukšana, rīt būs braukšana, 1dien būs braukšana, 2dien būs braukšana - ļoti liela iespēja, ka pēc tam eju uz eksāmenu un dabonu tiesības;
*) es gribēju rakstīt vēl kautko, bet man viss sajuka un es visu aizmirsu. ā nu varbūt to, ka šodien braucot ar riteni konstatēju, ka galīgi nemaz neesmu formā, bet tas tā.

šodien modos ar galīgi dullu galvu, nevarēju izlīmēties ārā no ķitīga miega un vispār visu rīta cēlienu jutos ļoti sūdīgi. tikpat sūdīgā pašsajūtā braucu uz darbu, pa ceļam atdodot divām cibītēm aizrunātās franču grāmatas. vienai 2 gab, vienai 6 gab. biju gaidījusi, ka pretī būs kāds avokādo vai 2 banāni vai šoko tāfelīte, bet ko es dabūju? veselu pārpilnības ragu - meloni, ķekaru ar banāniem, 3 tomātus, šoķeni un trīs olīvburkas (viena gan ir ar šķiņķa pildījumu, bet tas arī ir ļoti labi - tiks tētim. galu galā es te izdāļāju viņa vecāsmammas grāmatas) - no šādas pavisam negaidītas dāsnības es sākumā ļoti samulsu, bet pēctam palika ļoti, ļoti silti, jauki un priecīgi ap sirdi. sūdīgā pašsajūta ar pagaisa un atlikusī diena pagāja labi. pēc darba ievedot teātrī netīros Ledus kostīmus, priekšā gaidīja vēl viena garšīgā šoķene no vēl vienas cibītes, kam grāmatas bij atstātas pie sarga.
paldies, vevecmammai un, paldies, cilvēkiem, kuri tik garšīgi novērtē vecas, pēc putekļiem ožošas grāmatiņas franču valodā.

+ tiem, kurus es te ar Ledu iekārdināju - vadība teicās, ka septembrī vēl noteikti būšot pāris izrādes. tā ka vaktējiet, ķeriet un nāciet.

vispār ir diezgan besīgi, ja pēc kārtas jārukā uz divām bļaujošākajām, vardarbīgākajām un arī darāmo darbu apjoma ziņā, smagākajām izrādēm. pagājšnedēļsnogal bij Bračkas, tagad iet Ledus un abas atstāj kaukādus jūtamus nospiedumus manā emocionālajā stāvoklī. abas ir garas, abās ir daudz aktieru un abās ļoti skaļi bļauj un nodarbojas ar vardarbību. galvenā atšķirība ir tā, ka Bračkas nomāc ar savu bezjēdzību, bet Ledus ar jēdzību. tagad, kad viņas saliktas viena pēc otras, var ritīglabi novērtēt to, kāds Bračkas ir sūds un cik Ledus ir kruts. un uz Bračkām laikam strādāt ir grūtāk, jo tā bezjēdzība nogurdina krietni vairāk. Ledus ir šausmīga, nenormāli atkailinoša izrāde. jo pat sēžot ārpus zāles un tikai neskaidri dzirdot, kas notiek iekšpusē, šīs izrādes smagums uztupj uz krūtīm un lēni urbina vēderā caurumu, lai nekaunīgi parakņātos pa iekšām. bet tas vismaz ir īsti un godīgi. es gan īsti nemāku paskaidrot kāpēc.

karoč, ja ir iespēja, ta uz Ledu aizejat noteikti. nezinu gan kā, jo šis bloks, protams, ir jau izpārdots un nemaz nav droši zināms, vai šo izrādi vēl vispār kādreiz rādīs. iepriekšējreiz viņu rādīja 2009. gada novembrī un jau tad likās, ka moš ņems ārā no repertuāra. bet aizejat gan. uz Bračkām gan varat neiet. jo mazāk jūs uz viņiem iesit, jo lielāka cerība, ka viņus noņems - es varēšu nodot visu to kostīmu lērumu noliktavā, man vairs nebūs jāmocās un pasaulē būs par vienu bezjēdzību mazāk.

+ ar visu šito komplektā esu dabūjusi pavasara iesnas vulgaris - deguns tek, no šņaukāšanās aizkritušas ausis un neliels, bet nepārtraukts spiediens pierē - rezultātā vislaik ir sajūta, ka dzīvoju ar stikla spaini galvā.

ā un vēl tāds melns joks, kuru sapratīs tikai tie, kuri Ledu ir redzējuši - šodien otrā cēliena laikā vienai skatītājai palika slikti ar sirdi. drošvien sāka runāt.