n_komentārs par alkoholisma problēmu Latvijā
(Kontekstam: šī ir atbilde uz komentāru, ka jebkurš, kurš mēdz iedzert, ir alkoholiķis.)

Pēc definīcijas alkoholisms ir atkarības slimība - atkarība no alkohola, grūtības/nespēja atteikties no alkohola. Alkoholisms netiek definēts pēc tā, cik daudz un bieži cilvēks dzer, bet gan pēc tā, cik daudz mentālo resursu (gribasspēka, paškontroles) cilvēkam nepieciešams iztērēt, lai nedzertu. Tieši tādēļ cilvēki, kuri gadu desmitiem nav dzēruši nevienu lāsi alkohola, joprojām sevi sauc par alkoholiķiem, jo apzinās, ka iedzerot vienu glāzi, nespēs vairs apstāties, zaudēs paškontroli. Taču cilvēks, kuram nedzert alkoholu nerada grūtības un neprasa īpašu piepūli, nav alkoholiķis.

Protams, ka regulārs un apjomīgs alkohola patēriņš ir viens no galvenajiem riskiem, kas izraisa alkohola atkarību - alkoholismu. Bet tad tieši par to arī ir vērts runāt: ka ir bīstami katru nedēļas nogali pavadīt konstantā žvingulī, jo ļoti iespējams, ka drīzvien tā vairs nebūs izvēle, bet atkarība. Ir ļoti svarīgi runāt par šo psiholoģisko aspektu, jo tas ir simptoms, kuru no sākuma var pamanīt tikai pats alkoholiķis - ka doma par iedzeršanu, ilgošanās pēc iedzeršanas kļūst par ikdienišķu, uzmācīgu pavadoni. Ir cilvēki, kas saka - labāk mājās neturēt alkoholu, jo tad katru vakaru sagribas iedzert. Vai arī - cilvēks savos pierastajos iedzeršanas laikos paliek nemierīgs, zaudē koncentrēšanās spējas, jo galvā jaucas domas par iedzeršanu. Vai arī - saskaroties ar ikdienas grūtībām, mērenu stresu, uzreiz nāk prātā doma par iedzeršanu. Tās ir funkcionējošā alkoholiķa pazīmes, ko apkārtējie cilvēki ilgi var nepamanīt. Tādēļ ir svarīgi par to runāt, lai cilvēkam nav jānodzīvojas līdz sabeigtai dzīvei, pirms apzinās, ka alkohols viņam ir problēma. Bet bļaušana, ka apkārt vieni vienīgi alkoholiķi, ka jebkurš, kurš mēdz iedzert, ir alkoholiķis, šo psiholoģiskā simptoma esamību vispār noraida. Manuprāt, tas ir kontraproduktīvi cīņā pret alkoholisma problēmu Latvijā.