> Man liekas, ka kultūra, kas iedzeršanu (it īpaši vienatnē) normalizē, arī ir būtiska daļa no problēmas. Šī kultūra ir tas, kas atspoguļojas [info]zazis piesauktajā statistikā. Līdz ar to par to ir vērts runāt.

Man savukārt šķiet, ka problēma nav tieši iedzeršanā vienatnē vai publikā, bet gan hipertrofētā attieksmē pret alkoholu, kas raksturīga gan alkohola pārliekiem lietotājiem, gan alkohola noliedzējiem.

Tai pat Francijā tik tiešām cilvēkiem ir ikdienas sastāvdaļa iedzert glāzi vīna pie pusdienām; pie tam, nav svarīgi, vai ēd restorānā vai vienatnē mājās. Tā ir daļa no kultūras teju tūkstošiem gadu, un teorētiski tai taču vajadzētu nozīmēt, ka tur jābūt lielākām problēmām ar alkoholu, nekā, piemēram, tādā Latvijā, kur alkoholu patērē pārsvarā tikai vakaros, un publiskajā sfērā tomēr gana nosoda (kampaņas, ierobežojumi, utt).

Bet Francijā ar alkoholismu sirgst 2x mazāk cilvēku nekā, piemēram, Latvijā. Un par trešdaļu mazāk nekā Zviedrijā, kura arī izceļas ar diezgan stingriem ierobežojumiem attieksmē pret alkoholu.

Tā kā alkoholisms ir atkarība, tad līdzīgi kā citām atkarībām, galvenā risināmā lieta atkarībā ir nevis konkrētais objekts vai substance, no kā tu esi atkarīgs, bet gan cilvēka psihe un vide.

Neatceros, kurš te bija ielicis kaut kad cibā, bet ir lieliska dokumentālā filma "The Wisdom of Trauma", kas linko šīs lietas un uzrāda, ko darīt (hint: tas nav ne nosodījums, ne noliegums).